Tā es pagriezos pret ļaunuma pils pusi kur dzīvoja Zamoraks. Es jau tiku ļoti tālu bet pie pils stāvēja 2 sargi ar ļoti lieliem cirvjiem. Es metos vienam virsū bet tas tikai pilika cirvi priekšā un es aizlidoju 4 metrus tālāk. Pa 2 lūkām parādijās strēlnieki un no augšas nolēca apmācīts trollis. Viņš bija man aimugurē. Ar savu vāli viņš man iezvetēja pa galvu kad es zaudēju samaņu. Pēc ilga laika es atguvos! Biju pilnībā kails. Nu tikai apenes bija. Es gulēju siena kaudzē. Tad pienāca kāda lēdija skaistā ietērpā! Var teikt pat ka viņa man iepatikās. ''Kā tevi sauc?'' Es viņai jautāju. Bet viņa pielika pirkstu pie mutes kas nozīmē klusē! ''Es te esmu nelegāli esmu Zamoraka gūstekne jo viņš arī sev grib meiteni! Es tev palīdzēšu ņem šo maizi iestiprinies mēģināšu dabūt atslēgu.'' Viņa teica. Es to apēdu. Pēc laika viņa atnāca ''Re atslēdzu te būs mazs duncis ko nozagu no virtuves! Mani sauc Tala! Nevēlies mani paņemt līdzi?'' Es paņēmu šo mazo duncīti ''Paldies tev liels esmu latvis20. Un protams tevi paņemšu līdzi!'' Es izgāju ārā ''Rādi man ceļu'' Es viņai piekodināju. Mēs izskrējām laukā no cietuma. Mūs pamanīja sargi. Es redzēju lūkas pa kurām liecās strēlnieki. Bet sargi saņēma Talu. škrien latvi20 skrien!'' Viņa bļāva. Es aizkrēju līdz lūkai un domāju ko darīt? Skriet pēc kalas vai lekt? Ai skēju pakaļ ko kājas nesa. Redzēju Talu bet sargi mani ne! Es iemetu nazi precīzi sargam galvā. Tikmēr Tala izlīdēja. Viņa skrēja man līdzi. Apakšā ar Zamoraka burvestību izgaisa upe. '"Šī ir mūsu vienīgā iespēja!'' Mēs sadevāmies rokās un lecām. Lai gan rādijās ka ieleksim zemē tomēr tā bija tikai ilūzija. Mēs gājām prom uz Faladoru. Tākā mūsu vadonis kalējs neatļāva viņai celt māju nekur es to uzcēlu virs savējās. Es viņu tiešām mīlēju un Zamoraks to zināja tapēc viņš zināja ko darīt. Arī kalējam sagādāju nepieciešamās lietas priekš manām jaunajām bruņām. Nu man bija sarkana cepure no kurām nokarājās ķēdes līdz ausīm. Ķēžu bruņas. Un bikses ērtas lai varētu šaut ar loku jo nu es būšu lokšāvējs.