Ieraugam šādu zīmi, pirmās asociācijas? Esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka vismaz astoņos gadījumos no desmit pirmie vārdi, kas nāk prātā ir nacisms un/vai fašisms. Protams, nevienu nevar vainot, jo Ā.Hitlers šīs mūsu senās etnogrāfiskās zīmes ugunskrusta slavu ir sabojājis vēl uz ilgiem laikiem, BET..

Visiem te ļoti patīk runāt par brīvību, par to cik mēs esam brīvi, cik brīvā valstī dzīvojam utt. Labi, piekrītu, formāli - brīvība ir iegūta. Kādā stāvokli ir valsts, tur var uzrakstīt veselu sacerējumu, bet ne arī par to ir runa. Pieņemam, ka mēs tagad ņemam un vienkārši atsakamies no šadas vienas, itkā, tik nenozīmīgas zīmes. No tā izriet kas - atsakamies no daļas vēstures, pie tam ļoti iespaidīgas. Par kādu brīvību tad mēs varam runāt, ja tikai dēļ viena slima cilvēka, mēs atteiksmies no kaut kā ko mūsu priekšteči ir turējusi cieņā jau vairāk kā 15 (!). gadsimtus.

 

 

Pērkonkrustu/ugunskrustu/zaru krustu/svastiku (varat saukt kā labāk tīk, es parasti izmantoju ugunskrusts) kādreiz bija tradīcija, bērniņam piedzimstot, no koka pagatavotu, šādu ugunskrustu - piekārt mājas spāres galā. Šis simbols dzīvoja līdzi cilvēkam un tika noņemts, vienalga, vai zīdainis, vai jau sirms vīrs, tikai tad, kad cilvēks bija miris. Mūsu senči idioti? Nedomāju vis! Jau no 3.-4.gs. izrakumos atrastajiem vēstures artefaktiem ir minēti gadījumi, kad tiek atrastas ieroču atlūzas, trauki, kaujastērpu fragmenti un tajos attēlota šī zīme. Tāpat arī rotās un saktās. 

 

 

Ugunskrusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju, tāpat, tas ir saistīts ar Sauli un pagānu dievībām Laimu un Pērkonu. Senči zināja cik šī zīme ir spēcīga un labvēlīga, tādēļ mēdza to iegriezt bērna gultiņas galā vai ieaust jostā, kurā bērnu tina. Pērkons bija visa ļaunā un nešķīstā vajātājs un tā zīme - pērkonkrusts - plaši sastopama gan uz svētakmeņiem, amuletiem, rotām, jostām, cimdiem utt. Kāpēc? Lai zīmes godātāju un nesēju pasargātu no ļauna.

 

 

 

Un ne mēs vienīgie esam tādi. Visā pasaulē zīme ir pazīstama jau vairāk, kā 3000. gadus un tādējādi, vecuma ziņā, pārtrumpē pat antikās Ēģiptes, visā pasaulē labi zināmo, simbolu Akhn.

 

akhn

 

Savā grāmatā "Mana Cīņa" Ā. Hitlers rakstīja, ka sarkanā krāsa karogā nozīmē sociālistiskās idejas viņu kustībā, baltā krāsa ir nacionālās idejas, un svastika (tā viņš to dēvēja savā grāmatā) nozīmē mērķi cīnīties āriešu rases labad un, tajā pat laikā, kā kreatīvā darba idejas uzvara, kas vienmēr ir bijis un būs anti-semītisms. Dēļ šī cilvēka zīme, kas tūkstošiem gadu nesa labklājību un labvēlīgu enerģiju, pieņēma jaunu nozīmi - ļaunuma, naida, vardarbības, antisemītisma un nāves nozīmi.

 

 

Diemžēl, no viena posma vēstures grāmatās, kas tur ir iekalts uz mūžiem, mēs atkratīties nevaram un arī nevajag - labāk ir mācīties no svešām kļūdām, nekā pieļaut pašam savējās.

Arī jaunākajos laikos, vēl krietnu laiku pirms Hitlers ar savām idejām aplipināja visu pasauli, latviešu tauta vēljoprojām plaši izmantoja pērkonkrustu savu varoņu un kareivju godināšanai, nemaz nerunājot par tradicionālajiem, cimdiem, jostām, cepurēm, lakatiem, prievītēm, kuras ir aktuālas vēl mūsdienās.

 

1) Lācplēša kara ordenis - iedibināts 1919. gada 11. novembrī.

 

 

2) 11. Dobeles kājnieku pulka krūšu zīme - iedibināta 1921. gada 14. oktobrī.

   

 

3) 12. Bauskas kājnieku pulka krūšu zīme - iedibināta 1920. gada 22. decembrī.

 

4) Sapieru pulka krūšu zīme - iedibināta 1921. gadā (precīzs datums nav zināms)

 

5) Atsevišķās studentu rotas krūšu zīme - iedibināta 1921. gada 4. oktobrī.

 

 

6) Zemgales artilērijas pulka krūšu zīme - iedibināta 1921. gadā (precīzs datums nav zināms)

  

 

Atteikties arī no šīs vēsture vai tomēr izrādīt cieņu? Protams, vēl ir variants tāds - Latvijas Bruņotie Spēki pirmskara Latvijā bija uz Nacistisku ideoloģiju tendēti un vispār, nacisma jēdziens radās tieši Latvijā. Protams, ir cilvēki, kas tam noticētu, bet tie par gluži normāliem nav uzskatāmi, tāpat, kā gaišie prāti, kas ieraugot 3000. gadus senu gravīru uz alām uzreiz paziņo, ka šiem nu esot skaidrs, kur radies nacisms..

 

 

Viss nav tikai balts un melns, ir daudz pelēkā, ļoti daudz un to der atcerēties.

Hitlers izmantoja sarkano krāsu savā karogā - atsakamies no tādas lietošanas arī? Vērmahta kareivjiem bija brūni formastērpi - tātad brūnās drēbes ir aizliedzamas! Diez kāpēc leila daļa aizmirst par komunistiem, kas nemaz ar nebija tādi svētuļi un godīgie nacisma apkarotaji (atcerēsimies par Molotova-Ribentropa paktu) Tad jau sirpja izmantošanu lauksaimniecībā arī varam noliegt, nemaz nerunājot par ļauno destruktīvo āmuru - tam no mūsu dzīvēm jāpazūd! Tas pats ir jādara ar visu, kas ir zeltīts. Tā būtu jārīkojas?

 

 

 

Kāpēc pērkonkrusta ir atkal atdzimis un ieguvis zināmu popularitāti, īpaši jau nacionālistu vidū? Es to skaidroju šādi: Visos laikos, kad cilvēkus kāds cits spēks ir centies apspiest, ja ne vardarbīgi, tad mierīgā ceļā, apspiestie ir meklējuši kaut ko ar ko identificēties un rādīt pretsparu. Pērkonkrusts, kā etnogrāfiska zīme ar neaprakstāmi spēcīgu auru ir ir mūsu protests. Zināmā mērā tā ir arī provokācija, sak, nu, redz, sarkanais mērgli, es emsu latvietis, es nekaunos un ko tu man padarīsi? Nu nosauks par fašistu. Lai sauc, ar kropļiem pasaule pilna. Izglītoti cilvēki apjautāsies, kāpēc tā un kāpēc ne citādāk, kāpēc, teiksim, cimdos, uz šalles, vai pie cepures ir piesprausts ugunskrustiņš. Normāls latvietis tā arī atbildēs - laimei/aizsardzībai/enerģijai. Jo, pērkons sasper, bet tam šī zīme kalpoja simtiem gadu, kāpēc tagad mums tas būtu jāaizmirst un jānoliedz?

 

 

Mums ir formāla brīvība, bet par to mums ir jācīnās vēl daudz un jācīnās ilgi, jo šobrīd mēs valsti jau atkal maz pamazām - zaudējam. Par piemēru ņemsim tos pašus krievu valodā runājošos indivīdus, kas dzīvo Latvijā. Viņi noliedz mūsu kultūru, noliedz mūsu valodu un tādejādi grauj mūsu vēsturisko un kultūras mantojumu, to vienkārši ignorēdami un izņirgādami. Ko šajā brīdī dara +/- standartlatvietis? Neko! Tā vietā lai aizrādītu: "varbūt tomēr runā latviski?", visdrīzāk pilsonis pāriet uz sarunu svešvalodā, jo tā taču ir vieglāk! Domājiet, ka tā mēs pamazām nezaudējam valsti? Attopietis, un paklausieties, kā runā jaunieši, kurus padomju režīms un valodas liegums itkā nav skāris! Ar rusifikācijas sekām mēs cināmies vēl šodien un kas mēs būsim, bez mūsu valodas? Kur mēs vēl runāsim latviski, ja ne mūsu valstī? Kur mēs vēl būsim latvieši, ja ne Latvijā? Kur vēl pērkonkrusts būs pērkonkrusts, nevis nacistu svastika, ja ne Latvijā?

 

Es esmu latvietis, manas vecāsmātes audžutēvs bija leģionārs, vecvectēvs latviešu strēlnieks. Viņi cīnījās par Latvijas brīvību, zem sirds nesdami ugunskrustu drošai cīņai. Es viņiem esmu parādā, par to ka cīnījās, par to, ka mira, par to, ka dzīvoju Latvijā.

 

Laboja nazits, labots 6x