Noslēpumainākie senie artefakti

Vai Voiničas manuskripts ir zudušas civilizācijas apliecinājums vai tomēr ļoti precīzs un rūpīgi izstrādāts viltojums? Šī grāmata, kas ar roku sarakstīta nesaprotamā valodā, tiek datēta ap 15. gadsimta sākumu un sastāv no 240 teļādas lapām, lielākā daļa no tām ir ar ilustrācijām. Valoda ir tik sarežģīta, ka pat pasaules labākie kriptogrāfi un atšifrētāji vēl nav spējuši to ‘atkost’. Ja arī grāmata ir viltojums, tad patiešām pārliecinošs, ievērojot sarakstīto tekstu precizitāti un šķietamo dabiskumu, un statistiskajās analīzēs atklātās citām valodām līdzīgās iezīmes un paraugus. Pats manuskripts ir iedalīts 6 nodaļās (zāles, astroloģija, bioloģija, kosmoss, farmaceitika un receptes), kur šķietami aprakstīta viduslaiku un agrā mūsdienu medicīna.

Tās ir gandrīz nevainojami apaļas un to izmērs sniedzas no pāris centimetriem līdz pat 2 metriem diametrā. Lodes atrodas Kostarikā. Ir grūti iedomāties to, kā cilvēki būtu varējuši pārvietot šos lielos, no granodiorīta izcirstos priekšmetus, ievērojot, ka tie svēra līdz pat 16 tonnām un tuvākā granīta ieguves vieta bija 80 kilometru attālumā no vietas, kur šīs lodes tika atrastas. Šādu ložu izgatavošanai būtu nepieciešamas izcilas zināšanas un akmens grebšanas prasmes. Vairāk kā trīs tūkstoši šādu bumbu ir izmētātas visā Kostarikā, tomēr to nozīmi un jēgu vairs nevar noskaidrot, jo cilvēku, kuŗi tās izgatavoja pirms vairāk kā tūkstoš gadiem, sen jau vairs nav, kā arī nav saglabājušās nekādas rakstiskas liecības.

Par festas disku ir pavisam maz zināms. Vienīgais acīmredzamais ir tas, ka disks izgatavots no māla. Vai šis vēsturiskais priekšmets ir vairāk kā četrus tūkstošus gadu vecs? Varbūt. Tomēr tā izcelsme, nozīme un mērķis paliek miglā tīts. Festas disku atrada 1903. gadā Krētā, kādas pils austrumu apartamentos, arhīva telpā, un uz diska ir atrodami 45 dažādu simbolu 241 iegravējums, dažus no tiem var viegli atpazīt kā cilvēkus, darbarīkus, augus un dzīvniekus. Bet tādēļ, ka nav izdevies atrast nevienu citu šāda veida priekšmetu no šī laika posma, arheologi nav varējuši veikt tā satura analīzi, kas viestu lielāku skaidrību. Zīmju kopumi ir atdalīti ar līnijām, kas nozīmē atsevišķus vārdus vai varbūt pat teikumus. Atšifrētāji izsaka minējumus, ka uz diska varētu būt rakstītas zilbes, alfabēts vai kāda veida logotipija.

Zelta piekariņi ir atrasti Centrālamerikā un Dienvidamerikas piekrastē, to izgatavošana tiek datēta laika posmā no 500. līdz 800. gadam, tomēr precīzi noskaidrot to vecumu ir praktiski neiespējami un stratigrāfija var būt kļūdaina, jo piekariņi ir izgatavoti no zelta. Taču var droši apgalvot, ka šie zelta priekšmeti ir vismaz 1000 gadu veci. Šis mazais zelta nieciņš (attēlā pa kreisi) tika uziets Centrālamerikā, un tā noteiktais vecums ir ap 1000 gadu, tas ļoti atgādina "Delta" lidaparātu vai pat kosmosa kuģi ar tajā iekļautu vadītāja sēdekli. Dīvainākais šajā gadījumā ir tas, ka pirmie teorētiski pētījumi par šādiem lidaparātiem parādījās 13. gadsimtā, bet vēlāk - 16. gadsimtā Leonardo da Vinči izstrādāja lidaparātu ar spārniem, kā arī helikopteram līdzīgu ierīci. Tikai 1903. gadā brāļi Raiti izveidoja un nodemonstrēja pirmo smago lidaparātu, kas nebija gaisa balons.

1513. gadā, osmaņu-turku kartogrāfs un admirālis Pirireiss uz gazeles ādas uzzīmēja pasaules karti, kur attēlota Eiropa, Ziemeļāfrika, Brazīlijas piekraste un atsevišķas salas (Azoru, Kanāriju salas, kā arī mītiskā Antīlijas sala), kā arī Antarktīda. Pats kartogrāfs apgalvoja, ka izziņai un kartes sastādīšanai viņš izmantoja divdesmit dažādas kartes - gan Kolumba laika, gan arī tādas, kuŗas izmantoja Aleksandra Lielā laikmetā. Par spīti visām pretrunām karte ir slavena tam laikam precīzi uzzīmētās Dienvidamerikas krasta līnijas dēļ. Tomēr noslēpumu mīļotājiem sarosīties liek Dienvidamerikas krastam piekļaujošā zeme, ko daudzi uzskata par Antarktīdas attēlojumu bez ledus. Lielais zemes gabals varētu būt Karalienes Modas Zeme, bet blakus esošā ūdenstilpne - Vedela jūra. Ir redzami arī dažādi ūdens ceļi, kas lielā mērā atbilst tam stāvoklim, kas tagad atrodas zem ledus kārtas. Pieminēšu vēl to, ka pirmās pētīšanas ekspedīcijas Antarktīdā tika rīkotas sākot no 1772. gadā. Viena no teorijām ir tāda, ka Antarktīdas karti izgatavoja kāda sena civilizācija - varbūt Atlantīda, bet kuŗš tagad var zināt, - varbūt šī senā Antarktīdas karte vēlāk kaut kādā veidā nokļuva Aleksandrijas bibliotēkā. Tomēr jautājums paliek neatbildēts - kā Pirireiss varēja tik precīzi atainot zemes, kas jau vairāk kā 6000 gadu ir bijušas zem bieza jo bieza ledus slāņa?