Dziļā naktī, pastiprinātas apsardzes uzraudzībā, stacijā piestāja vilciens ar jauno armijas daļu. Izņemot T-34 no platformām nobrauca vēl, kaut kādas lielas konstrukcijas, apsegtas ar brezentu. Sarkanās armijas plāni Baltkrievijā tika turēti noslēpumā, taču tas, kas bija vilciena atvestā slepenā krava, atklājās jau pēc pāris dienām mācību poligonā. T-34 ar milzīgu troksni stūma sev priekšā tērauda cilindrus.

Šādus neparastus tankus, kājnieki nosauca par „traišikiem”. Braucot pāri mīnu laukam, cilindri ar savu svaru izraisīja mīnu sprāgšanu, attīrot ceļu pārējiem tankiem un kājniekiem. Divi pulki ar šiem tankiem atradās ļoti labā aizsardzībā zem pirmās Baltkrievijas frontes. Pulka virspavēlnieks, ģenerālis Rokosovskis, glabāja tos nākamajam uzbrukumam.

Skatoties no malas, varētu šķist, ka padomju kareivji gatavojas aizsardzībai. Pa dienu, no gaisa, varēja redzēt kustību vienā virzienā: no frontes uz aizmuguri. Viss tika darīts, lai pārliecinātu ienaidnieku, ka šī fronte pavājinās un gatavojas tikai aizsardzībai, un uzbrukums notiks citā frontē.

Vēlāk, 6. jūlijā, dienā, kad izsēdās sabiedroto desants Francijā, Staļins rakstīs Čērčilam: Sarkanās armijas vasaras uzbrukums, pēc Tegeranskas norunas, sāksies jūnija vidū, vienā no svarīgākajiem frontes posmiem.

Kāds posms būs tas svarīgais, netika paziņots pat sabiedroto virspavēlniecībai.

 

 

Trešais Reihs, visā frontes garumā, gatavojās tikai aizsardzībai. Francijā vācieši gaidīja angļu-amerikāņu desantu. Armijas grupa „Ziemeļi” atkāpās no Ļeņingradas, armijas grupa „Dienvidi” atkāpās no visas Ukrainas. Vienīgās, armijas grupas „Centrs”, pozīcijas Hitleram likās stabilas. Šajā vietā vācu spēki bija dziļi Baltkrievijas teritorijā, izveidojot „Baltkrievijas balkonu”. Ziemā pieņemtie no Padomju Savienības puses uzbrukumi pie Vitebskas un Oršes tika atvairīti. Balkons turējās cieši.

Ar vasaras tuvošanos Vērmahtam radās vairāk un vairāk jautājumu, kur notiks jauns krievu uzbrukums? Uz kurieni pārvietot tankus un lidmašīnas, jauna uzbrukuma atvairīšanai?

Fakts, ka PSRS armija ļoti sekmīgi uzbruka tieši frontes dienvidos, ļāva Hitleram domāt, kā arī vasaras kampaņā uzbrukums jāgaida tur pat. Tāpēc gandrīz visi tanki un aviācija tika pārvietota uz dienvidiem.

Uzziņa: No 5 000 vācu tankiem Austrumu frontē, Baltkrievijā tika atstāti tikai 600. Ukrainā bija 7 iznīcinātāju grupas, Baltkrievijā tikai 2. Grupu „Ziemeļu Ukraina” komandēja Valters Moduls, kuŗš tika uzskatīts par aizsardzības organizēšanas speciālistu. Armijas grupu „Centrs” komandēja Ernests Bušs, kuŗu, lai arī Hitlers cienīja, taču par ģēniju neuzskatīja.

Vācu spēku pārvešana uz Ukrainu veicināja krievu uzbrukumu uzsākšanu Baltkrievijā. Te, Baltkrievijas purvos, kaŗa sākuma, sarkanā armija cieta smagu un pazemojoša zaudējumu, par kuŗu vēlējās atmaksāt. Izstrādāto operāciju nosauca „Bagration”. Plāns sastāvēja no divām daļām:

  1. Ielenkt vācu spēkus pie Vitebskas un Babruiskas.
  2. Uzbrukt Minskai, lai atrautu atkāpšanās ceļus vāciešiem.

Tādā veidā padomju virspavēlniecības gribēja likvidēt visu armijas daļu „Centrs”. Tik lielus mērķus padomju armija sev vēl iepriekš nebija nostādījusi. Tas grasījās atteikties no ambicioziem lēmumiem.

Rokosovskis gribēja plānu īstenot labajā frontes pusē ar diviem spēcīgiem uzbrukumiem uz Babruisku un Slucku. Tolaik īstais plāns paredzēja vienu stipru uzbrukumu uz Minsku un apkārt tikai palīdzošus, nelielus uzbrukumus.

 

 

 

Uzziņa: Konstantīns Rokosovkis piedalījās 1. pasaules kaŗā un pilsoņu kaŗā. Georgovkijs kavalieris. 30. gados komandēja kavalērijas korpusu. 1937. gadā arestēts, pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1940. gadā atgriezās iepriekšējā amatā. No 1942. gada komandēja pār veselu fronti.

Savu piedāvājumu Rokosovskim nācās aizstāvēt pie Staļina 22. un 23. maijā 1944. gadā. Sēde risinājās dramatiski, piedāvājumu uzsākt divus uzbrukumus kritizēja. No Rokosovska atmiņām: „Divas reizes man piedāvāja iziet otrā istabā un pārdomāt savu lēmumu. Pēc katras tādas reizes nācās pa jaunam aizstāvēt savu ieteikumu.”

Galu galā Staļins teica: „Rokosovska neatlaidība, pierāda, ka viņa uzbrukums ir labi pārdomāts, kas savukārt ir uzvaras garantija.”

Rokosovska plānu pieņēma.

1944. gadā pozīcijas pie Vitebskas turēja Reinharda tanku armija. Ap to laiku, tajā vairs nebija ne vienas tanku grupas, tā pilnīgi sastāvēja no kājniekiem. Visā armijā „Centrs” atradās 1 000 000 cilvēku.

Uzziņa: Georgs Reinhards, kaŗu sāka kā tanku divīzijas pavēlnieks. Uzbrukumā uz Maskavu nomainīja Gotu un komandēja 3. tanku divīziju. Savus tankus aizveda līdz Sarkanam laukam, kas atrodas 15 km no Maskavas.

Neviena iepriekšējā padomju operācija netika gatavota un pārdomāta kā „Bagration”. Ja vācieši pamanītu padomju spēku uzkrāšanos, tad uz Baltkrieviju nekāvējoties tiku pārvestas tanku armijas un aviācija. Purvainā vidē, kur tankiem uzbrukt ir grūti, tas nospēlētu, priekš sarkanās armijas, izšķīrošu lomu, zaudējumam un sagrāvei. Tāpēc padomju spēki pārvietojās tikai naktīs un rūpīgi maskējoties. Mašīnas un tanki brauca ar izslēgtām gaismām, lai tie varētu orientēties gar ceļu bija iesprausti balti stabiņi, bet tehnikai aizmugurējos bortus krāsoja baltā krāsā. Apdzīšana bija pilnīgi aizliegta. Kolonas pārvietojas tikai no 22:00 līdz 4:00, atpalikušās daļas, ar pirmajiem saules stariem apstājās un maskējās. Pa dienu bija ļauts braukt tikai ar speciālām caurlaidēm, tādu bija ne vairāk kā 100 uz katru armiju. Padomju aviācija speciāli izdalīja lidmašīnas, lai kontrolētu maskēšanos. Ja piloti pamanīja spēku koncentrēšanos viņi izmeta „vipilu”. „Vipila” nozīmēja, ka visu vajag ātri pārmaskēt. Operācijas soļus plānoja tikai 2-3 augstākie frontes virspavēlnieki, pierakstīja ar roku un sūtīja tikai paši Staļinam.

Vitebskas ieņemšanai padomju spēki domāja neizmantot tankus, jo Rengards ieraugot tankus varētu saprast, ka kaut kas nav kārtība. Krievu radiostacijas klusēja. Vācu vēsturnieks Hince rakstīja: „Krievi, par spīti saviem ieradumiem, šoreiz nebilda ne viena vārda.”

Sarkanās armijas kaŗavīri gatavojās purvu pārvarēšanai. Kājnieki mācījās peldēt, pārvarēt upes ar zem rokas trāpījušo koka gabalu, orientēties mežā. Uztaisīja lielu daudzumu ūdens čību (мокроступав), speciālas purvu slēpes, kas palīdzēja negrimt kājām purvu dzelmēs. Priekš ložmetējiem, mīnmetējiem un vieglās artilērijas būvēja plostus, "valakušas" un laivas. Tanku „gatiem”, tanku ceļi purvainā vidē, gatavoja koku stumbrus un „vorašinas”, kopā sasietus zariņus.

Dzelzceļa pārvadājumi bija milzīgā daudzumā.

Uzziņa: Pēc virspavēlniecības pavēles frontē bija jāpiegādā 5 kaujas komplekti. Lai aizsūtītu tikai vienu kaujas komplektu vajag 1 300 vagonus pilnus ar lodēm. Šim mērķim uz fronti piestāja vairāk par simts vilcieniem katru dienu.

Kopumā tika piegādāti:

Pilnīgi noslēpt visu sagatavošanos kaujām padomju armijai neizdevās, taču Hitlers un viņa ģenerāļi neatklāja padomju plānus. Ģenerālis Bušs, kuŗš komandēja armijas grupu „Centrs”, trīs dienas pirms sarkanās armijas uzbrukuma, devās atvaļinājumā. Tolaik viņa armija bija zem mērķa 2 400 000 padomju kaŗavīru, kuŗus pavadīja 5 200 tanki un pašgājēja artilērijas iekārtas, un 5 300 lidmašīnu. Pēdējā sagataves posmā padomju sapieriem nācās noņemt mīnas savu pozīciju priekšā.

 

 

 

 

Uzziņa: Galvenais jebkuŗas mīnas elements ir spridzinātājs, nospiešana uz to arī izsauc sprādzienu. Lai noņemtu mīnu, vispirms to ir jāatrod, tad jāizskrūvē spridzinātājs un jāizņem mīna.

Taču šoreiz mīnas vajadzēja noņemt pilnīgi nepamanītiem, ja vācieši ieraudzītu padomju sapierus, viņi saprastu, ka gatavojas uzbrukums. Tāpēc sapieri neizņēma mīnas no zemes, bet tikai izskrūvēja spridzinātāju. Viss grūtāk bija noņemt mīnas ar diegiem. Spridzinātājs tādu mīnu nostrādāja no mazākās pieskaršanās, lai to noņemtu, zemē vajadzēja atrast stieplīti un ļoti piesardzīgi izskrūvēt spridzinātāju. Šīs mīnas tika uzstādītas vēl pavasarī un pa vasaru uzaugusi zāle ļoti labi tās maskēja, kaŗavīriem nācās pārbaudīt katru centimetru zemes, lai tās atrastu.

 

Parasti savos mīnu laukos veidojās tikai nelieli "gaiteņi", taču kā rādīja pieredze, kaujas laikā dūmu un sprādzienu dēļ redzamība samazinās un iet tieši pa "gaiteni" ir grūti. Tagad problēmu risināja radikāli, mīnu lauku iztīrīja pilnīgi. Pa divām naktīm tika likvidēts 34 000 mīnu. Tagad ceļa priekšā bija tikai vācu mīnas, kuŗu likvidācijai arī bija domāts tanks T-34 ar PT-3 iekārtu.

23. jūnijā sākās sarkanās armijas uzbrukums. Šis datums nebija speciāli izvēlēts sakarā ar kaŗa sākšanos, vienkārši tā sakrita, munīcijas piegādes aizkavēšanas dēļ.  Pirmā Baltijas un trešā Baltkrievijas frontes, uzsākot izlūkošanu ar kauju, ielauzās vācu tranšejās. Cīņas ritēja līdz nākamās dienas naktij. Vēlāk, virs vācu galvām PSRS bumbvedēji izmeta savu kravu un uguni atklāja padomju artilērija. Galvenā tanku un kājnieku armija devās uz priekšu. Uzbrukumlidmašīnas IL-2 uzbruka nevis uz priekšējo frontes līniju, bet uz artilēriju, paslēptu dziļi vācu pozīcijās. Lidojot ļoti zemu virs zemes, tie bija nesasniedzami priekš vācu zenītēm.Vācu gaubicas bija ļoti bīstamas, tās spēja pilnīgi apstādināt uzbrukumu. Tajā pašā laikā, lielgabali, pie kuŗiem blakus atradās kaudzes ar lodēm, bija viegls mērķis aviācijai. Padomju uzbrukumlidmašīnas bija liels ienaidnieks artilērijai un tankiem, taču viegls mērķis vācu iznīcinātājiem.Tāpēc IL-2 lidoja tikai ar JAK-3. Bet 23. jūnijā armiju grupai „Centrs” bija tikai 40 iznīcinātāji un atvairīt padomju aviācijas uzlidojumus viņi nevarēja. IL-2 debesīs virs Baltkrievijas jutās kā karaļi, biežāk lidoja bez piesegšanas.

Otrajā kaŗa pusē Hitlers piedāvāja no pilsētām veidot cietokšņus, kuŗi spētu pretoties, pat ja tiks aplenkti. Tāda pilsēta bija arī Vitebska, taču pārāk liels padomju kaŗavīru pārsvars draudēja ar smagu zaudējumu. Tāpēc ģenerālis Reingards prasīja Hitleram atļauju pamest Vitebskas "peļu slazdu". Bet steigšus atgriezies no atvaļinājuma Bušs nodeva Hitlera pavēli: "Turēties par jebkādu cenu!"

Uz trešo kaujas dienu Vitebska tika pilnīgi ielenkta un Hitlers ļāva izvest kaŗaspēku caur mežu, atstājot pilsētā vienu divīziju piesegšanai. Taču vācu kaŗavīriem izlauzties neizdevās, pēc diennakts nemitīgā artilērijas apšaudē viņiem nācās kapitulēt. Gūstā padevās 17 000 cilvēku. Tā divīzija, kuŗa vēl palika pilsētā mēģināja izlauzties, bet drīzumā papildināja gūstekņu skaitu. Nedaudz vēlāk sākās arī pirmās Baltkrievu frontes uzbrukums dienvidos, kas sastāvēja no diviem uzbrukumiem: viens pie Rogočova otrs pie Pariči virzoties uz Babruisku.

Aviācijas uzlidojums pie Ragučova sākās naktī, lai piloti spētu orientēties, padomju kaŗaspēks savās pozīcijās izlika kravas mašīnas ar aizdedzinātiem lukturiem uz pretējo pusi. Vāciešiem tas nebija redzams, taču bombardieri varēja saprast, kad mest savu nāvīgo kravu.Ar pirmajiem saules stariem sākās arī IL-2 uzlidojumi. Nepaspēja izklīst dūmi no bumbām, kā uz vācu pozīcijām uzbira lietus no Katušuraķetēm un artilērijas zalvēm. Pāris minūtes pirms artilērijas sagataves beigām uz lauka izbrauca T-34 ar „traišiķi”. Drīzumā vācu pozīcijās bija izveidotie plati koridori citiem tankiem, PAI un kājniekiem. Neskatoties uz visu sagatavi, vācu pozīcijas, pie Ragočovas, turējās cieši.

Turpretim pie Oariči padomju spēki, kuŗus komandēja Rokosovskis, cauri izlauzās jau pirmajā dienā. Vienīgā tanku divīzija, kuŗa atvairīja uzbrukumus pie Rogočovas, steigšus metās uz Babruisku, satikt Rokosovska uzbrukumu. Tanki grima purvos un lauzās, taču padomju spēki „caurumus” frontē paplašināja, uz apstādināt tikai ar vienu tanku divīziju, tos nebija iespējams.

Atstājoties bez tankiem, pie Ragočovas, vācu aizsardzība sabruka. Drīzumā sarkanā armija ielenca vācu 9. armiju un pēc divām dienām vācieši pārstāja pretoties, gūstā padevās 20 000 vācu kaŗavīru. Nu padomju armija gribēja atkaŗot Minsku. Pašā sākumā plāns paredzēja uzbrukt gar Oršas-Minskas maģistrāli, taču uzlauzt vācu pozīcijas pie pašas Oršas padomju spēkiem neizdevās. Tāpēc padomju tanku divīzijas ielauzās caur „caurumu” zem Vitebskas, kur vācu pozīcijas jau bija sagrautas, kustoties uz Borisovu.

Šajā laikā vācu štābā tika uzrīkota virsnieku maiņa. Bušu atbrīvoja no amata un armijas grupu „Centrs” sāka komandēt Moduls.

Triju padomju frontu spēki ātri tuvojās Minskai. Vācu kareivji bēga uz upes Berezina pusi, cenšoties izsprukt no aplenkuma. Bet ap to laiku sarkanā armija ieņem gandrīz visus tiltus. Vācu kontrolē palika tikai viens tilts uz šosejas Moģelova-Minska, uz turieni devās tūkstošiem mašīnu, tanku un kājnieku. Viens no vācu kareivjiem atceras: ”Netālu no tilta, kur grūstīšanās notika visvairāk, norisinājās vēl līdz šim neredzēti notikumi, tanki un smagākās mašīnas izgrūda no ceļa vieglākās, bet starp kareivjiem bieži uzsākās kautiņi. Katrs centās pirmais tik uz tiltu. Lauku žandarmi bija bezspēcīgi.”

Taču gaisā, virs vācu spēkiem, lidinājās IL-2, apberot atkāpšanās ceļu ar bumbām un reaktīvām raķetēm. Notikumi, kas risinājās 1944. gadā vasarā, arvien vairāk atgādināja vasaru 1941. gada, tikai ar mainītām lomām.

Lai mēģinātu glāb savus kājniekus, vācu virspavēlniecība piesegšanai sūta bumbvedējus, taču tas rezultātus nedeva, jo debesīs dominēja padomju aviācija. Pēc nedēļas uz Baltkrieviju sāka iebraukt tanku divīzijas no Ukrainas. Vācu 5. tanku divīzija, pastiprināta ar „Tīģeru” bataljonu, stājās ceļā padomju tankiem, dažās vietās izmantojot krievu slēpņu taktiku.

Uzziņa: Rotmeistera armijā 1944. gadā vasarā nebija ne viena tanka T-34-85 ar lielgabaliem ZIS-S-53 ar 85mm kalibru, kas spēja vienlīdzīgi cīnīties ar vācu jaunajiem tankiem.

Kaujas turpinājās divas dienas. Abas puses cieta lielus zaudējumus, no 153 vācu tankiem palika tikai 18. Minsku, kuŗu vācieši dēvēja par „pili”, sargāja vien 2 000 cilvēku. Tanku divīzijām izdevās nedaudz aizkavēt padomju uzbrukumu, taču nostabilizēt fronti tie nespēja, jo lielakā daļa kājnieku jau bija mirusi. Drīzumā vācu spēki, kuŗi atradās uz austrumiem no Minskas tika ielenkti. Nedēļa bija vajadzīga padomju spēkiem, lai likvidētu vācu kaŗaspēku. Starp 35 000 gūstekņu bija 12 ģenerāļi no tiem 3 korpusu komandieri un 9 divīziju komandieri. Kopumā vācieši divu nedēļu laikā zaudēja 7 korpusus, 17 divīzijas un 3 brigādes, pavisam 409 000 cilvēku.

Uzbrukums, kas sākās jūnijā, beidzās tikai augustā. Kad padomju kaŗaspēks sasniedza Prūsiju un Baltijas jūru. Fronte uz rietumiem pārvietojās uz 550—600 km. Operācija „Bagration” gandrīz pilnīgi sagrāva vācu armijas grupu „Centrs”.

 

Šī operācija bija pārāk labi izdevusies, ka pat daudzas sabiedrotu avīzes neticēja tam. Tad Padomju Savienības virspavēlniecība nolēma visai pasaulei pierādīt to ar interesantu metodi. Tika izplānota operācija „Lielais valsis”, pēc populāras filmas nosaukuma. Slepeni no Baltkrievijas uz Maskavu sāka virzīties vilcieni. Un 1944. gadā 17. jūlijā tika paziņots:”Maskavas ielās izies vācu gūstekņi.” Izskrējuši uz ielām maskavieši, ieraudzīja lielas kolonas, kuŗu priekšā bija 19 ģenerāļi mundieros ar visiem apbalvojumiem. Aiz viņiem soļoja tūkstošiem virsnieku un tad vēl tūkstošiem kareivju. Daudziem kājas zābaku vietā bija sandales no automobiļu riepām. Viņiem kaŗš jau bija beidzies.

Uzziņa: Kopuma pa Maskavas ielām tajā dienā pārgāja 57 000 vācu gūstekņu. Viņus pavadīja jātnieki no Deržinskova kavalērijas pulka. Taču pēc gājiena pa ielām pārbrauca kravas mašīnas-mazgātavas, kuras „attīrīja ceļu no fašisma”.

Šie veiksmīgie notikumi, par labu Padomju Savienībai, deva garantijas rietumiem, ka kaŗš jau ir uzvarēts. Pilna sagrāve armiju grupas „Centrs” vēra, sarkanai armijai, ceļu uzsākt uzbrukumus Polijā, Prūsijā un Baltijas valstīs.

Pirmā Baltijas un trešā Baltkrievijas fronte uzbruka Latvijas un Lietuvas teritorijā. 8. jūlijā tika sasniegts Viļņus. Nākamajā dienā pilsēta tika aplenkta, cīņas par to bija ļoti sīvas. Taču pēc 5 dienām kareivji, kuŗi aizstāvējās Viļņā, padevās. Drīzumā sākās jau cīņas par Šauļiem.

Bet no rīta 31. jūlijā 8. mehāniskās brigādes komandieris pa radio ziņoja korpusa štābam: „Mēs esam Rīgas jūras līča piekrastē.” Šī īsa ziņa nozīmēja, ka visa Baltijas vācu spēku grupa ir atrauta no galvenajiem spēkiem. Virspavēlniecībai tas likās neticami un viņi prasīja, lai komandieris atkārto ziņu. Drīzumā kareivji dabūja jaunu pavēli: „Piepildīt jūrā 3 pudeles ar jūras ūdeni, pudeles apzīmogot, bet komandierim parakstīties, ka pudeles tik tiešām no Baltijas jūras. Pudeles ar ūdeni sūtīt uz korpusa štābu!” Pavēle tika izpildīta, un drīzumā pudeles stāvēja Maskavā, pie Staļina uz galda, kā lietišķais pierādījums.

22. septembrī tika iekaŗota Tallina. Pēdējie vācu spēki palika iespiesti Kurzemē, kuŗus Hitlers atteicās evakuēt.

 

Padomju armija jau 

bija pie Prūsijas robežas. aizmugurē atstājot tikai Kurzemes katlā iesprostotos vācu kaŗavīrus. Uz Kēnigsbergu atkāpās armiju grupas „Centrs” pēdējie spēki, tie tika papildināti ar kareivjiem un tehniku. Iet garām tādam „bišu stropam” būtu bīstami, jo vācieši varētu uzbrukt no flanga, bet aplenkšana prasītu daudz cilvēku un munīcijas.  

Tika pieņemts lēmums par izolēšanu ar uzbrukumu no Varšavas uz Baltijas jūras pusi un tad jau likvidēt, pa daļām Prūsija aizstāvošos.

1945. gadā 12. janvārī pirmā Baltkrievijas fronte un trešā Ukrainas sāka sagatavošanas uzbrukums, lai pavājinātu flangus. Tomēr kad pienāca laiks uzbrukt Rokosovskim uz Dancigu, laikapstākļi stipri pasliktinājās. Rokosovskis atceras:  Jau uzleca saule, taču neko nevar redzēt, viss ir tīts miglā un klāts ar slapju sniegu. Laikapstākļi drausmīgi un nekādus uzlabojumus sinoptiķi nesolīja. Atdodu pavēli, atteikt visus aviācijas uzdevums.”

Lielgabali šāva pilnīgajā aklumā, kareivji tika uz priekšu tikai par 6 km paredzēto 10—12km vietā. Bet vācu spēki pievienojās „Tīģeri” un jauna tehnika – „Šturngišutc”. Reingats vēl cerēja apstādināt padomju armijas uzbrukumu sūtot pretuzbrukumā savas rezerves. Taču ap to laiku galvenie sarkanās armijas tanki jau bija T-34-85.

Reingarts Hitleram: „Ieņemtā krievu karte rāda, ka krievi virzās uz Dancku. Ja viņi to iekaŗos, tad krievi trieks mums mugurā, kur vispār nav spēku!”

Viņš prasīja Hitleram atļauju atkāpties, taču dabūja to tikai pēc 9 kauju dienām, kad bija jau par vēlu. Padomju tanki jau bija pie Frišes-Hafas līča un Prūsija tika izolēta no Reiha. Drīzumā tai uzbruka trešā Baltkrievijas fronte, sadalot vācu spēkus trijās daļās. Tad jau pēc kārtas likvidēja vienu daļu pēc otras. Cīņas bija smagas un sarkanai armijai uzvarēt lielā mērā palīdzēja artilērija un veiksme. No maršala Vasiļevska atmiņām: „Neviena cīņa iepriekš pasaules vēsturē neprasīja tik daudz artilērijas šāvienu. Abas frontes iztērēja vairāk nekā 15 000 vagonu ar munīciju.”

Veiksmīgi izpildīta operācija „Bagration” deva iespēju padomju armijai forsēt Dņepru.

Rakstu palīdzēja sagatavot Rakstziņu komanda.