Pirmais mēnesis, uzsākot dzīvi un studijas lielpilsētā

Šis sākotnēji bija domāts kā raksts "Rēzeknes vēstis" jauniešu sadaļā, tomēr plāni mainījās. Lai nebūtu jāatstāj garadarbs zudībā, izlēmu to ievietot publiskai apskatei. Būtu interesanti uzzināt Jūsu domas par tēmu!

            Pabeidzot skolu un turpinot ceļu pretim izglītībai, jaunieti parasti pārņem neaprakstāms emociju jūklis, ko definēt būtu iespējams vien kā nedrošības un apņēmības sajaukumu vienā kompaktā sajūtā. Man šis piedzīvojums ir bijis ļoti mainīgs, šķēršļiem un interesantām pieredzēm pildīts. Īsumā izklāstīšu, kā es uzsāku jaunu dzīvi Rīgā, lielpilsētā, augstskolā – jaunā vidē, lai lasītājs spētu identificēt ar to, kas aptuveni norisinās studenta prātā un ikdienā pirmā mācību mēneša laikā.

Brauciens uz mājām

            Autobuss uz Rēzekni – piebāzts. Tas nav svarīgi, trīs stundas noguļu visneērtākajās pozās, kādas vien iedomājamas, transportlīdzekļa tālākajā nostūrī.

Iebraucot Latgalē (godīgi sakot, nezinu, kur tā sākas pēc ģeogrāfiskā principa, bet ķermenis automātiski ziņoja par ierašanos ierastajā vidē), pamodos. Izkāpjot Rēzeknes centrā, svaigais gaiss piepildīja plaušas un attīrīja tās no riebīgā Rīgas smoga.

Jutos atsvaidzināts, apskatot asfaltā ar krītu teju iegravētos dzejas fragmentus bijušās skolas pagalmā. Tie mani iedvesmoja. Jāatzīst – nedomāju, ka reiz vai vismaz tik ātri sākšu domāt par skolas laiku kā vienu no interesantākajiem periodiem pirmo astoņpadsmit eksistencē pavadīto gadu laikā. Salīdzinot ar augstskolu un pieauguša cilvēka kā patērētāja skatāmi nožēlojamo dzīvi, skolas laiks visticamāk atstāj vislielāko iespaidu personas atmiņu krātuvē…

Pilsēta, cilvēki, manas izjūtas

            Augusta noskaņa. Apriņķojām Rīgas centru pāris reižu, cenšoties iejusties pilsētas gaisotnē, bet dienas virsotne visnotaļ atklājās baltmaizes valdzinājumā! Radziņš - delikatese, kas Rēzeknē jau gadiem ilgi nav atrodama, ir viens no dažiem gaismas stariem, kurus patlaban redzu tuneļa galā.

Devāmies formēt ar transportu saistītus dokumentus… Viens no iestādes darbiniekiem vieglprātīgi, nepieklājīgi un rupji, gandrīz bērnišķīgi attiecās pret klientiem, izdvešot ārkārtīgi subjektīvu kritiku. Viņš teju uzmācās manai paziņai, izteica nepiedienīgas frāzes un, mums pametot ēku, nekaunīgi nopēla mūs kolēģu starpā. Meitene jutās diezgan vīlusies – pirmā pieredze rīdzinieku viesmīlībā.

Autoostā manīju vīrieti, kas, dzīves nokausēts, ārdījās pāris soļus nostāk. Apkārtējie uzlūkoja viņu ar riebumu, bet es redzēju nelaimīgu personu, invalīdu, kurš savu zaudējumu izpauda dusmās. Cenšoties piesēst, vīrietim no rokām izkrita viens no kruķiem. Piecēlos no sola un vieglā gaitā devos viņam pretim, pacēlu metāla objektu un sniedzu to īpašniekam. Grūti teikt, vai nelaimes cietēja acīs manīju pateicību vai izbrīnu par to, ka kāds būtu gatavs viņam palīdzēt.

Atziņa iepērkoties – Lielpilsēta nav nekas vairāk kā paplašināta mazpilsētas versija, ikviens ģērbjas pilnīgi vienādi (attiecīgi sezonai un kolekcijai, protams).

7. septembris. Vakarā aizbraucu uz centru pēc ēdiena. Radziņš ir pirmās nepieciešamības prece, tādēļ nācās doties līkumos ap vecpilsētu. Tirgus bija ciet, tramvaja pietura – pilna (joprojām nespēju atšķirt tramvaju no trolejbusa, tādēļ saucu to par skārda bundžu uz sliedēm). Tik daudz cilvēku ar tukšām acīm, dzērāji, dīkdieņi un apjukušie – joprojām nejūtu Čaka sajūsmu par dzīvi lielpilsētā.

Brīvdiena. Gulēju salīdzinoši ilgi, bet kakls bija dikti aizbāzts. Laikam lielpilsētas smogs sakāpis rīklē… Vakara brauciens uz centru pēc pārtikas beidzās ar vienmuļu rudens vientulību. Bezpajumtnieki izkaisīti pa Rīgas centru kā tikko uzsnigusi ķēpa. Tā vai nu neiederējās industriālajā gaisotnē, vai arī kļuva par neatņemamu aspektu kopējā skatā. Nopirku augļus tirgū par neticami zemu cenu! Domāju, ka nākamajā dienā būšu saindējies ar pārtiku…

Nē. Vemšanas nav, vēders nesāp! Tomēr taupība atmaksājas. Vakarā gājām ar ārzemniekiem ēst picu. Itāliete svinēja dzimšanas dienu, ielūdza arī mani nosvinēt. Restorāns bija pilnībā mūsu rīcībā, bet prieks ātri beidzās ar vilšanos. Izrādās – tūristu slazds bija aizcirties! Uz galda tik pievilcīga novietotas ūdens pudeles, kuras, pēc viesmīļa teiktā, esot par brīvu, izrādījās maksas prieks. Trīs lati gabalā! Saņēmām parādzīmi par aptuveni trīsdesmit latiem…

Atgriežoties no Rēzeknes, vedu mikroviļņu krāsni pāri visai Latvijas pustrijos no rīta. Rīgas putekļainās ielas sagaidīja mani ap pusseptiņiem no rīta. Lai gan dzīvoju tā sauktajā Latgales priekšpilsētā, kas skaitās bezgala bīstama, pretstatot to Latgales tumšākajiem nostūriem, krievi un čigāni šaipus atgādina kulturāli audzinātus knariņus. Vēl neesmu saskāries ar viņu neģēlībām, lai gan dzirdēju, ka divas meitenes jau palikušas bez identitātes, jo visi dokumenti līdz ar maku pazuduši no kabatām – šausmīgi gudra zagļa rokudarbs…

Pēc pāris dienām devos satikt bijušo klasesbiedreni, apstaigājām Vecrīgu, kamēr lietus skaloja ielas no ierastās netīrības. Viņas būtība tiešām apstaroja ik ēku, ko šķērsojām. Rīdziniekiem vajadzētu justies lepniem. Kas gan šī nolaistā, drēgnā vieta būtu bez „tādiem iebraucējiem kā mēs”, latgaliešiem un krieviem? Domāju – pilsētnieki bez mums kļūtu pārlieku iedomīgi un viengabalaini.

Nopirku samērā lētu un pievilcīgu koka un dzintara suvenīru. Materiāls gan neizskatās pārlieku īsts, lai gan, kas Rīgā ir patiess? Daži saka, ka mūsu fakultātes dekāne, citi – ka alus!

Iespējams, 18. septembris. Ātrā tempā šķērsoju ielu, kad manīju kādu dzērāju, kas, uz ietves sēžot, nokārtoja savas dabiskās vajadzības. Lietus laikā viena vai otra peļķe lielu atšķirību neradīja, bet es jebkurā ziņā nebiju izbrīnīts – ne vien to šeit esmu redzējis… Ap sešiem satiku korejieti, braucām atpakaļ uz centru, lai tiktos ar neuzticamu klasisko ģitāru pārdevēju. Meitene samaksāja aptuveni četrdesmit latu par šo apšaubāmo preci, bet viņu atrunāt nebija iespējams. Runājām angliski… Daži pilsētnieku sugas latvieši, kas apģērba ziņā no kājām līdz galvai bija iestiguši Āzijā vairāk nekā pati korejiete, gļēvulīgi kāpinot tempu, garām skrienot, izsmēja mūs! Taču, atgriežoties kopmītnēs, bezrūpīgi baudījām korejiešu klasiskās nūdeles. Salīdzinot ar „Rolton”, tās ir apbrīnojami garšīgas, garšvielas – lielākoties dabīgas. Līdz pusvieniem naktī makšķerēju nūdeles pa plastmasas trauku ar irbulīšiem un paralēli mācījos korejiešu gramatiku.

15. trolejbuss… Ko lai saka? Apšaubāmi neticama vieta uz riteņiem, kurā pulcējas visdīvainākie dažādu sociālo loku pārstāvji. Viņus vieno tikai nogurums un dzīvības, prieka, iespējams, dvēseles trūkums. Kādu rītu, braucot uz fakultātes ēku, izdzirdēju krievu tautības meitenes, kas uzvedās skaļi, un latviešu vecmāmuļa, kura vēl trokšņaināk centās viņas apklusināt. Viena no manām itāļu kolēģēm pūlējās uztvert šo strīdu caur valodas un ķermeņa izteiksmes līdzekļiem. Kauns, ka viņa un pārējie ārzemnieki tik viegli saprot mūsu valsts iekšējās nesaskaņas.

Visu nedēļu pusdienās ēdot kafetērijā gatavotus itāļu un spāņu ēdienus, beidzot izvēlējos prastus kartupeļus ar mērci. Tie nebija tik lēti, cik es, manuprāt, šajā brīdi likos kasierei.

23. septembris. 15. trolejbuss šodien bija pilns ar vulgāriem lielpilsētas pusfabrikātiem. Ilgi nevarēju saprast, par ko daļa no viņiem pilnā kaklā kliedz – vai tas ir krieviski, latviski, ārzemnieciski vai narkomāniski? Man pretī stāvēja tantiņa, kuru, klausoties šajās muļķībās, pārņēma panika un riebums. To varēja nolasīt viņas sejas izteiksmē. Nekur Latvijā neesmu redzējis šādus, tā sauktos, pāļus. Ironiski, ka rīdzinieki apsmej lauku iedzīvotājus par dažādām nepilnībām, kamēr paši grimst vēl dziļākos purvos.

Kopmītnes, personāls, neeksistējošie prusaki

            Sākotnēji, vērojot karti, domāju, ka kopmītnes neatrodas pārāk tālu no centra, bet, noejot aptuveni astoņus kilometrus, sapratu, ka jāgriežas atpakaļ. Tie dīvainie brīži, kad apzinies – drīz vien nāksies iejusties vidē, kurā nevēlies atrasties…

            29. vai 30. augusts (Vienu vai otru visticamāk nogulēju). Plāns bija ierasties jaunajās kopmītnēs pēc iespējas agrāk, lai nenāktos gaidīt pārāk ilgi. Tā vietā pusi rīta noskraidīju pa centru, formējot dokumentus. Ap pusdienlaiku, sekojot studentu pūlim, ierados dienesta viesnīcā un ieraudzīju bezgalīgo rindu, kas mērojama aptuveni četrdesmit metru garumā. Nogaidīju, iespējams divas trīs stundas, līdz beidzot izdevās noformēt dokumentus. Vien pēdējo desmit minūšu laikā noskaidroju, ka man blakus stāv diezgan sakarīgs cilvēks! Iepazināmies un joprojām uzturam saziņu savā starpā. Nekaitē arī fakts, ka mācāmies vienā fakultātē.

Ieejot norādītajā istabā, mentāli izkritu cauri grīdai (ja telpa būtu nolaista vēl vairāk, gan jau es arī fiziski būtu ielūzis tās pamatos). Puisis, kas šeit uzturējās, bija apracis galdu un abas gultas zem savām mantām, pārvērtis paklāju par „Toms un Džerijs” sacaurumotā siera klišeju, pāris desmitu vāžu vietā uz galda novietojis līdz pusei pilnas jeb tukšas alkohola pudeles, uz sienas izveidojis kādas puskailas modeles altāru un virs ledusskapja, iekšpus baltmaizes iepakojuma audzēja pelējumu visās varavīksnes krāsās. Izpētīt pārējos pārsteigumus neizdevās, sāku skumt pēc svaiga gaisa un devos prom.

Otrā septembra vakarā uzsāku sarunu kopmītņu forumā.

„Vai man ļautu kojās turēt kucēnu?” (kaimiņienes sunim nesen piedzima jauns metiens!)

- „Nē. Ja vien neļausi tam riet, jo trokšņa dēļ dzīvniekus nelaiž…”

„Ja tarakāni rietu, vai viņus arī izmestu no kopmītnēm?”

- „Tad jau cerēsim, ka tie drīzumā sāks riet!”    

Nākamajā dienā, tā kā es joprojām nedomāju dzīvot midzenī, ko man piešķīra, un citas iespējas nebija, devos pie dienesta viesnīcas pārzines. Meklēju viņu divās ēkās. Pusceļā nācās saskarties ar vēl pāris ārkārtīgi iecietīgiem un pieklājīgiem (sarkasms) indivīdiem. Komandante paziņoja, ka nespēj man līdzēt – pārējās istabas ir pilnas! Bezcerība pavadīja mani līdz tam brīdim, kad nopirku radziņu un, it kā nekaunīgi apsēžoties uz lielveikala kāpnēm, notiesāju to.

4. septembris. Aizbraucu uz augstskolas Saimniecības departamentu, izklāstīju savu nelaimi, iespējams, pārlieku atklāti un devos mājup. Tā ir laba mācība ikvienam, pieņemsim, no Rēzeknes – jārīkojas ir nekavējoties, vai tikpat labi var palikt bez jumta virs galvas. Prieks, ka departamenta darbinieks (vīrietis!) ne vien piedāvāja kasti, lai izmitinātos zem Dienvidu tilta, bet arī operatīvi atrisināja manu problēmu! Citiem var tā nepaveikties.

Parakstīju līgumu jaunajā dienesta viesnīcā un devos pāri visai Rīgai, lai lauztu veco. Joprojām nezinu, vai iepriekšējā komandante netur ļaunu prātu par manu atklātību, atklājot Saimniecības departamenta darbiniekam, cik, manuprāt, kopmītnes bija nolaistas.

7. septembris. Ievācos istabiņā ar skatu uz dzelzceļu… Tā atgādina trīs zvaigžņu apartamentus, ja atceros pareizi no krievu valodas stundām. Četru zvaigžņu parasti ir ar baseinu un pirti. Dienu aizvadīju garlaicībā, iepazinos ar dažiem cilvēkiem, taču pirmā nakts jaunajos apstākļos tiešām bija gana baudāma, ieskaitot arī to, ka pagaidām dzīvoju vienatnē.

Pirmdiena. Modinātājs uzstādīts uz pusdienlaiku. No gaiteņa skan dīvaini trokšņi ap sešiem no rīta. Deviņos kāds sāka raustīt durvis. Biju aizbultējis slēdzeni, tāpēc istabas biedrs nespēja tikt iekšā! Uzgaidīju līdz viņš aiziet, lai atmūķētu slēgu. Otrais mēģinājums puisim bija veiksmīgs. Uzmanību pievērsa viņa vezums – ģitāra uz pleciem. Tātad mums ir kopīgas intereses. Otrs zellis ieskrēja telpā uz brīdi pēc aptuveni pusstundas. Likās diezgan pasīvs. Šaubas par dzīvošanu kopā…

Pēc pirmās nakts, dalot istabu ar diviem nepazīstamiem cilvēkiem, sapratu, cik piņķerīgs būs katrs rīts un vakars. Es parasti eju gulēt vēlu un ceļos agri – viņiem ne pa spalvai. Bet puiši apgalvo, ka neuzvedos skaļi – pieklājīgi meli!

Nākamā svētdiena. Istabas biedru vēl nav. Laikam nedēļas nogalēs kopējie apartamenti būs vien manā apgādē! Nobumbulēju dienu gultā. Vien pēdējo divu stundu laikā atminējos, ka neesmu padarījis gandrīz neko produktīvu kopš piektdienas. Nedēļas vidus: internets vakarā nestrādāja, atpūsties pirms brīvdienas neizdevās. Sāku pildīt mājasdarbus. Pilnīgs pretstats vidusskolai, kad es, garlaicības mākts, būtu kaut galvu pret sienu sitis, bet līdz mājasdarbiem nenonāktu!

Komandantes un cilvēki, kas šeit uzturas, ir pieklājīgi, bet skaļi. Manuprāt, pavadot klusībā kaut vienu dienu, šī vieta sabruktu. Nezinu, kādēļ meitenes sūdzas par dušu stāvokli – puišiem ir ļoti labas telpas. Lai gan brīžiem tajās nevar iekļūt. Meitenes izmanto mūsu dušas, aizmūķējot durvis no iekšpuses! Izlietnes virtuvē bieži cieš no ēdiena saindēšanās un vemšanas, telpa uzsūc deguma un gāzes aromātus, taču tīrība kā relatīva parādība turpina eksistēt iekš šīm sienām!

Augstskola un profesori, pašpārvalde un studiju biedri

            27. augustā augstskolā jaunos studentus uzrunāja mācību iestādes psiholoģe. Viņa runāja par pirmajām pieredzēm, cilvēku iepazīšanu utt. Viņa bija pirmais cilvēks, kas lika man apšaubīt iepriekš radušos uzskatu, ka students nevienam nav vajadzīgs!

31. augustā tikos ar fakultātes biedriem un pašpārvaldes pārstāvjiem. Dažas stundas patrakojām, iepazināmies viens ar otru. Noslēguma daļā, kad nācās sadalīties grupās un veikt rokdarbus, izlēmu nepiedalīties aktivitātē. Vidusskolas intravertā personība uz brīdi uzliesmoja… Bet tieši vecāko kursu studenti neļāva man noslēgties no apkārtējiem. Devāmies uz bāru, šķērsojot Vecrīgu un noskatoties LU Vēstures un filozofijas fakultātes sēru gājienu, viņiem pametot vecās telpas. Vakara pusē negribīgi pašķīrāmies.

Pirmais septembris augstskolā… To ir vērts gaidīt! Īsumā – tukšā dūšā gājām caur tumšākajiem, dīvainākajiem Rīgas nostūriem ar karogiem rokās. Mūsu bija tik daudz, ka pie katra krustojuma gaidījām divas trīs luksofora rotācijas, līdz sasniedzām Vecrīgu. Dažas stundas bļāvām bez apstājas, tad devāmies atpakaļ. Un līdz rīta gaismai… Nu, jā, jautra nakts!

Nogulēju dekānes uzrunu, bet uz lekcija pēcpusdienā gan aizbraucu. Uzzināju – mums jāmācās visu laiku, bez apstājas, ja vēlamies ko sasniegt. Atrodoties budžeta vietā, man praktiski ir jāraujas uz pusēm, lai to saglabātu. No šāda darba centos izbēgt visu vidusskolas laiku. Neesmu viens no tiem cilvēkiem, kam, strādājot vaiga sviedros, viss izdotos. Tieši pretēji – parasti, nedarot neko, gūstu lielākus panākumus! Šī ir pavisam cita pasaule. Protams, nojautu, ka tā būs, taču tas joprojām ir diezgan negaidīti.

Lekcijas mūsu grupai ir vien trīs reizes nedēļā, lielākoties no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Katra no tām ilgst pusotru stundu. Pirmā lekcija aizritēja raiti. Otrajā es nespēju noturēt acis vaļā. Tā arī gadās (atkal un atkal).

Nākamajā dienā cēlos sešos no rīta, lai tiktu līdz augstskolai laikā. Pirmā lekcija sākas pusdeviņos. Satiku paziņu, ar ko iepazinos, gaidot rindā, lai parakstītu dienesta viesnīcas līgumu. Visu dienu dalījāmies pirmajos iespaidos par studijām un Rīgu kā tādu. No vienas puses lekcijas ir interesantas, bet no otras – tās ar laiku kļūst pilnīgi vienādas. Tikai dienas beigās sapratām, ka dzirdējām daudz vairāk nekā sākotnēji likās.

Drīz vien profesori sāka uzstādīt savus noteikumus, prasības. Dažs jau pirmajā lekcijā nolēma izvērtēt mūsu zināšanas par attiecīgo tēmu. Šī teju kontroldarba mērķis bija apzīmēt katru no mums ar ciparu jeb izteikt, cik vērti esam. Vidusskolā jaunieši bieži nevērtē skolotājus kā personas. Teikšu vienu – profesori nereti neatšķiras no robotiem. Tādēļ es dodu priekšroku skolotājiem. Trešajā septembrī iepazinu vien divas profesores, no kurām viena tik tiešām nav mašīna! Viņa man uzreiz iepatikās.

Pirmā nedēļa, trešā un pēdējā nedēļas diena, kad mums notiek lekcijas – ceturtdiena. Atkal cēlos agri, bet bija tā vērts! Dienas vidū saņēmu zvanu par to, ka varu ievākties citā dienesta viesnīcā. Noskaņojums uzlabojās par vismaz desmit procentiem. Lekcijas īpaši neatminos. Vienā zīmēju, kamēr pasniedzēja iepazīstināja ar normatīviem, otrā atkal gulēju (tā pati lekcija, kurā otrdien arīdzan nespēju noturēt acis ciet). Mācāmies vienā grupā ar dažiem „Erasmus” studentiem, no kuriem viens ir ļoti uzpūtīgs brits, ar ko visticamāk beigās atradīšu kopēju valodu, kā jau filmās tas parasti notiek, un otra ir ļoti izskatīga un, adekvāti mentalitātei, haotiska itāliete. Viņas klātbūtnē sāku apšaubīt latviešu meiteņu izdaudzināto dabisko skaistumu…

Nedēļas nogalē, ievācoties jaunajās kopmītnēs, atcerējos, ka man ir kaudze mājasdarbu, bet nespēju saņemties nevienu no tiem iesākt. Izkravājos un gāju ciemos pie bijušās klasesbiedrenes, kas dzīvo gaiteņa galā. Pirmdien lekcijas sākas pēcpusdienā, plānoju gulēt ilgāk.

Atkal pirmdiena klāt… Semināra laikā nolaidu galvu uz leju, migu ciet. Pasniedzēja pienāca, pajautāja, vai jūtos labi. Laikam nodomāja, ka esmu slims. Vismaz nesarāja! Lekcijās mudina runāt – tā nav mana stiprā puse. Kopumā augstskolā jūtos it kā mēs būtu atgriezušies pie pamatiem un tad pēkšņi dažu minūšu laikā no sīkumiem pārgājuši uz augstāko grūtības pakāpi. Šis ir tā sauktais nezināšanas loks.

12. septembris: pēc nepatīkamas lekcijas paziņoju profesorei, lai nenovērtē mani par zemu runāšanas prasmju dēļ. Dzirdēts ir daudz šausmu stāstu par studentu un lektoru strīdiem, kuru rezultātā tādi zaļi gurķi kā es zaudē argumentu, taču tas neapturēs mani no abpusējas cieņas pieprasīšanas, ko esmu pelnījis!

Atgriežoties no Rēzeknes, uzsāku nākamo nedēļu nelielā atslābumā. Sāku veidot visnotaļ svarīgu kursa darbu, kas visticamāk netiks vērtēts ar atzīmi, lai gan vezums krietni liels. Izlēmu nesadarboties ar studiju biedriem, lai gan projekts jāveido grupā. Šaubos, ka profesore pieņems manu izvēli, bet viņai nāksies vien samierināties, ka vientuļo kranci tik viegli ar pārējiem zvēriem vienā lokā uzreiz nesadzīt!

Pirmdienas brīvības gaisotne un pašpārvaldes tikšanās aizēnoja vēlmi snauduļot vienīgo divu lekciju laikā. Vakarā pēkšņi no viena cilvēka projekta mājasdarbs kļuva par piecu personu grupas prezentāciju, lai gan to veidoju es… Lai tā būtu! Plāns – es daru, kolēģi prezentē. Viņiem piekrītot šādam scenārijam, diena beidzās ar diezgan pozitīvu noti. Brits, kuru iepriekš minēju, tomēr izrādās ne tik iedomīgs, cik viņš ārēji cenšas sevi parādīt.

Nākamajā dienā prezentējām, rakstījām, lasījām, garlaikojāmies… Četras lekcijas paskrēja garām kā viena vesela. Ar laiku jūtos aizvien nedrošāk par savām zināšanām konkrētajā jomā. Viena kļūda pēc otras…

18. septembris. Ieplānotā pašpārvaldes sanāksme tomēr nenotika, bet padzert tēju un uzgrauzt cepumus mūsu mājīgajā telpā gan izdevās. Pēc aptuveni stundas satiku dažus kursa biedrus – auļojām pāri centram kādu laiku, pildot grupu darbu – sadraudzības vingrinājumu.

Viena pasniedzēja vēro mani ar kaulainu aci, jo izmantoju zīmuli pildspalvas vietā, tādēļ viņa atsakās pieņemt manus pierakstus izskatīšanai. Otra – gaida no manis brīnumu lietas. Laiks tā kā būtu viņām piekāpties! Tagad mēs viens otru pazīstam daudz labāk. Ceru, ka viņas sapratīs – es neesmu ideāls un tāds arī nebūšu.

21. septembris. Jau otro dienu rakstu pirmo kursa darbu, kas tiks vērtēts ar atzīmi. It kā darbs ir vienkāršs, bet vēlos iespējami augstāku rezultātu, lai pierādītu apkārtējiem, ka, lai gan negribīgi, neesmu šeit vien joka pēc!

Es vēlos mainīt studiju programmu… Smoku nost, domājot, ka četrus gadus nāksies paciest mācības, no kurām visticamāk beigās būs maz jēgas!

Nobeigums

            Ir daudz vieglāk atrast ko negatīvu nekā pozitīvu… Varbūt šis raksts neataino pilnībā objektīvu pirmā kursa studenta vērtējumu par mācībām jaunā vidē, tādēļ vēlos piebilst, ka visnotaļ esmu uzsācis jaunu dzīvi. Es piedalījos ēšanas konkursā, pabeidzu radošo darbu, ko visticamāk tomēr nepublicēšu, iepazinu cilvēkus, ar kuriem nekad nebūtu uzsācis sarunu, pieteicos dažādām aktivitātēm, kursiem, pasākumiem, uzņēmos vadību un piekāpos, kad tas bija nepieciešams, spēju sadzīvot un ikdienā dzīvot kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Priekš manis šķietami neiespējamas lietas aizvien biežāk sāk piepildīties. Šī, pēc manām domām, ir galvenā atziņa, kas topošajam studentam būtu jāiegaumē!

Dažas bildes no vienas no LU galvenās ēkas vecākajām telpām, kas domāta, lai pārmācītu studentus:

Laboja Jay, labots 2x