Post-Rock

Postroks

Tautā diezgan nepazīts roka stils, kas radies konfliktā pret 80./90. gadu rokmūziku, kas lēnām zaudējusi savu dumpīgo garu.

Šajā roka stilā izmanto rokmūzikas instrumentāciju, bet neraksturīgus ritmus. Visbiežāk šādai mūzikai nav vokāla izpildījuma jo postroka radošās idejas saistītas ar skaņas un tekstūras meklējumiem. Mūziķi atļaujas sajaukt kopā dažādas spēlēšanas tehnikas, stilus, kā arī dara to, ko uzskata par pareizu, tas arī rada katrai grupai unikālu skanējumu.

Atšķirībā no citiem roka paveidiem, postrokam nav nekādu ierobežojumu, mūziķi paši nostāda savas robežas pie kurām apstāties.

Manāmi ir tas ka postroka grupām lēnām sāk zust oriģinalitātes jo grupu paliek arvien vairāk, taču katra no grupām cenšas to ieviest ar dažādiem papildu elementiem, instrumentiem, skaņu efektiem.

Vēsture

Pats termins ''post-rock'' pirmoreiz parādās mūzikas kritiķa un teorētiķa Saimona Reinolda (Simon Reynolds) rakstā par mūzikas grupas Bark Psychosis albumu „Hex” (1993.gadā), kurā viņš velk muzikālas paralēles ar ansambļa Talk Talk eksperimentiem, kas, viņaprāt, ir kalpojuši par iedvesmas avotu Bark Psychosis mūziķiem. Tieši Talk Talk ir uzskatāmi par vienu no postroka virziena aizsācējiem. 1986.gadā, grupa izdeva savu spēcīgāko albumu šajā žanrā „The colour of Spring”.

Otra grupa, kas aizsāka postroka virzienu bija bija Durutti Column. Izbijis panks Vinijs Reilijs (Vini Reilly), grupas smadzenes un ģitārists, kura aizraušanās bija džeza un folka mūzika, savās kompozīcijās bieži izmantoja ģitāras arpedžijas tehniku un ļoti nenoteiktu pavadījumu. 80. gadu sākumā un pat arī vēlāk „Durutti Column” stipri atšķīrās no tā laika „Factory” ierakstu kompānijas (Factory rec) citiem māksliniekiem.

Daudz tradicionālāka postroka virziena aizsācēji meklējami Amerikas savienotajās Valstīs, Lūsvilā, Kentuki, kur darbojās mūzikas grupa Slint. Grupas 1991.gada ieraksts „Spiderland” ir viens no ietekmīgākajiem un nozīmīgākajiem, un vienlaikus nepietiekami novērtētiem 90. gadu ierakstiem. Kaut arī viņi izmantoja tradicionālo rokmūzikas grupas komplektu – basģitāra, bungas, soloģitāra un vokāls, slaveni „Slint” kļuva ar to,kā viņi šos instrumentus izmantoja.

„Slint” izmantoja daudz zemāk pārskaņotas ģitāras un savdabīgus skaņu efektus. Kompozīciju attīstība bija gara un reizēm nesakarīga, tās akcentēja dziedātāja Braiena Makmana (Brian McMahan) tikko dzirdamā balss. „Slint” skaņa kļuva par etalonu daudzām grupām, un drīz mūzikas kritiķu vidū parādījās replikas par daudzu slintveidīgo muzikālo apvienību parādīšanos.