Segbloka piedzīvojumi @ RCDP pēdējā nedēļā. [atjaunots]

He, tad nu beidzot saņēmos un uzrakstīju, ko GunsPutnam šorīt solīju. Gramatiu, lūdzu, neņemt vērā, rīt pārlasīšu un palabošu.

So, kā jau miniblogā rakstīju, vakar bija tīri interesanta diena, kā jau patiesībā arī visa nedēļa.

Visa nedēļa ir pārāk gara, lai atstāstītu visu sīkumos, tāpēc par sākumu - lielos vilcienos un finālu sīkāk. Ceru, ka būs interesanti, jo izbaudīt to tiešām bija brīnišķīgi. Pat aizmirsās visas likstas un pārējie 'merde's'.

Sākās viss ar to, ka mūsu skolai jau no pirmdienas būs jāpārvācas uz Rīgas 100. vidusskolas telpām, tāpēc bija pēdējais laiks skolas priekšzīmīgākajai klasei ar visaugstāko sekmību un mācību motivāciju atstāt pēdas skolas vēsturē un mūsu atmiņās par skolu, kurā pavadīts tik ilgs laiks un piedzīvots tik daudz.

Jau kopš uzzinājām, ka būs jāpārvācās, plānojām, ko varētu izdarīt, taču prātīgu domu nebija, līdz kā gadījās, kā ne dienu pirms žetonvakara un lielās diplomdarbu aizstāvēšanas, ceļā pie audzinātājas ar Sapņu Ķērāju a.k.a. Betmenu (vārds mainīts) mainījām virzienu, nolemjot paviesoties skolas bēniņos, kur atrasties bija stingri noliegts un iekļūt praktiski neiespējami, jo tobrīd vienīgās durvis, kuras nebija aizskrūvētas ar pāris metāla plāksnēm un veda uz skolas bēniņiem atradās skolotāju istabas iekšienē. Par laimi, ne lielās skolotāju istabas, bet gan mazās (1.-4). klašu skolotāju. Nu ko - atlika vien doties, jo kamēr mums bija starpbrīdis, mazie mācījās un skolotāju istaba bija tukša un kā par brīnumu - neaizslēgta. Iekšā tikām veiksmīgi. Izpētījām, cik tur viss ir nolaists, ka staigāt droši var tikai pa sijām, ir pāris līķīši un vēl dzīvi palikušie baloži un, protams, pāris desmiti tukšu alkohola pudeļu, kopā ar galdiņu un trim krēsliem... Ideāla vieta un ideja. Todien gan neko vairāk par izpēti neveicām, jo bija jāizgudro, kā tikt ārā, jāizdomā plāns, apjomīgākam pasākumam.

Ārā arī tikām veiksmīgi, kaut arī stipri riskējām parādīties skolotāju istabā pa durvīm, kuras ved no/uz bēniņiem, kamēr tajā ir skolotājs.

Tas tā teikt bija iedīglis mūsu idejai un tālākai notikumu attīstībai.

Turpmākās dienas līdz pirmdienai klases zēnu frakcijā izstrādājām nelielu plānu, kā pirmdien nedaudz papriecāties tur, bēniņos. Pa vidam pēc žetonvakara vēl paspējām paviesoties alā, iesildīties, bet tas nu ir mazāksvarīgi. Pirmdien divu mācībstundu laikā (Latviešu valoda un Literatūra) mēs, zēni, un no rīta savaņģotās meitenes pirmo reizi izbaudījām bēniņus un, protams, todien vēl slideno skolas jumtu.

Patiesībā, no dažiem es sagaidīju ko tādu, ko pat drausmīgākajos murgos nebūtu gaidījis, taču pats galvenais - beidzot pa ilgiem laikiem klasi (nu daļu, 6 cilvēki neatnāca) varēja saukt par vienotu. Koalīciju, ne frakcijām, kas katra par sevi.

Tā tas aizgāja pašplūsmā - visu nedēļu ik dienu programmā bija vismaz reizi aiziet uz bēniņiem un izdarīt visu, kas vajadzīgs + gāzām citus mazzsvarīgus podus, līdz liktenīgajai piektdienai.

Oi, kas tā bija par dienu. Iepriekšējā vakarā visi nolēmām, ka par godu pēdējai dienai visi ģērbsimies kā pilnīgi frīki (jā, bija, kas atnāca uz skolu arī halātā..

). Tāpat bijām arī stingri nolēmuši, ka par godu pēdējai dienai RCDP bēniņos dzersim šampanieti.

Plāns jau labs, bet kā viss izvērtās.. No rīta, protams, uz skolu, pa ceļam visā frīka kostīmā @ PMLP uztaisīju pasi un tās bildi, kur izskatos vienkārši graujoši.

Kad ierados skolā, tur visi izskatījās brīnišķi frīkaini. Halāti, saulenes, šlipses u.c. Ko tik nevarēja redzēt. Skats bija baigs. ;D Labi, tā pasākuma daļa izdevās. Tā kā mēs uzturējāmies skolas telpās pēdējo dienu, tad nezinu kā un nezinu kurš, bet saņēmām atļauju no mākslas mācību pārzines apzīmēt klasē sienas.

Uh, ja man nebūtu tajā laikā bijusi zīmēšana..

Fu, klase izskatījās baigi. Daži centās parādīt savus graffiti ''talantus'', daži vienkārši ķēpājās bvarteikt līdz pat pašiem griestiem.

Viss jau būtu jauki, ja pēc brīža neparādītos parastā mācību pārzine un neliktu visu tīrīt nost..

He, he, he.. Un labākais, ka neko nevar nomazgāt. Es nezinu - kas tie bija par sūdiem, ar ko tika rakstīts uz sienām, bet ne vaitspirts, ne smilšpapīrs nelīdzēja, lai pilnīgi visu notīrītu.

Nu, pateicoties šim stulbumam, aprakstītām klases sienām, sabruka mūsu plāns iet uz bēniņiem un izstrēbt šampaniešus, jo tīrīšanas darbi veicās ļoti, ļoti lēni. Nu ko, bet vienmār visam ir savs risinājums - glazes bija, šampis bija, paši bijām, aiziet tur pat klasē.

Risks bija, jo otrpus durvīm izstāžu zālē bija skolotāji, kas pakoja diplomdarbus kastēs, bet klusu izšāvām un visi laimīgi.

Ar diviem uz 18 cilvēkiem bija tā paīsi, bet labāk nekā nekas.

Kas mums būtu bijis, ja mūs uzostu, oi... Skolā, gaišā dienas laikā, pēc sienu aprakstīšanas. Nu i nu, no devītās bē to neviens negaidītu. Paraugklase, ja..

Kad glāzes tukšas un tīrīšanas darbi arī iet uz beigām, sadomājām, ka jāiet uz alu. Betmens, Robins, Makarons un es, Segbloks, nolēmām, ka jāiet un jānosvin. Pieaicinājām arī meitenes, ja reiz, tad reiz, nu itkā solījās būt un itkā patiešām bija itkā.. Neko, paspējām vēl uzrakstīt kontroldarbu Angļu valodā, līdz stundas beigušās. Stulbums, jāizdomā taču, kur tās pudeles tukšās likt - varētu uznest uz bēniņiem, pie pārējām, kas tur jau glabājās. Davai. Bija domāts darbiņš uz piecām minūtēm, taču uzkāpjot nu nevarējām atturēties uzkāpt arī uz jumta, tad nomēģināt arī viesnīcas "Latvija" jumtu. Protams, parādījās arī meitenes, kuras stundu fotogrāfējās un bariņš no paralēlklases.. Oi, ievilkās pasākums uz pusotru stundu. Nevainīga pudeļu nolikšana bēniņos tā teikt.
Gaidot vakaru ar Betmenu un Makaronu paspējām paviesoties pa manis, sameklēt pāris Geochaches, izstaigāt pilnīgi visas Vecrīgas ielas, tā, ka ir pabūts pilnīgi visur un jā, varen labi izsmieties, čakarējot vecrīgas bārmenītes klubos un bāros, sākumā paprasot, lai ielej, tad uzjautājot, vai viņi nepārbaudīs, vai mums ir astoņpadsmit un tad pasakot, ka drīz būs menti.. Atzīšos, tai, kas man tika, seja palika līķa balta, bet tā viņiem vajag - cenas aleksandra augstumos, atmosfēra - briesmīga un likumu vēl neievēro, viskijus man te lies..

Deviņos, protams, bijām alā, kā norunāts. Diezgan ātri tikām pie galdiņa, kaut arī nācās dalīties ar vienu pārīti, kuri jau bija manāmi ņēmuši. Gandrīz sanāca aplauziens, jo man prasīja dokumentu, kuru man protams nebija un nemaz nevarēja būt, kad ņēmu brenguļus. Nekas, jaukais džeks mums nopirka brenguļus un aidā, tukšojām un gaidījām, līdz ieradīsies Robins no paukošanas trenniņa (pievīla maita un neatnāca) un meitenes, kuras arī neatnāca. Tāpēc arī centos sarunāt, lai atnāk BumBums, kurš arī neparādījās, so neliels fail, bet labi, pēc brenguļiem devāmies uz Nabaklabu, paklausīties Dj Dambi. Atkal pa vieglajai nabai katram un aidā. Jāatzīst, ka Betmenam jau sāka parādīties pirmās stadijas pazīmes un sāka iet ciet. Pat divas meitenes mums atteica tieši dēļ viņa, johaidī. Labi, teksti gāja par šo un to, bija tīri jautri, līdz izgājām ārā paelpot svaigu gaisu. To es Betmenam nekad nepiedošu. Viņš paņem telefonu, pazvana vienai meitenei no tām, kuras solījās būt, un pasaka, ka es esmu pālī un gribu ar viņu padejot. Nu johaidī, zin, trāpīja arī uz īstās, Ugunsputn, tu sapratīsi kāpēc. Nu labi, ja reiz viņš viņas ataicināja un viņas solījās būt pēc pussstundas, tad bija jāgaida. Vēl pa vienai vieglajai nabai un, jāsaka, ka mūzika kļuva arvien jaukāka. Betmens pēdējo transportu uz zolitūdi bija nokavējis, jo bija pilnīgi ciet, Makarons tik stāvēja un smējās visu laiku, katrā ziņā, viss sāka iet pilnīgā d...ā. Protams, meitenes parādījās pēc stundas, kad tik viegli iekšā vairs nevarēja tikt - visiem prasīja uzrādīt dokumentus, jo bija jau tuvu pusnaktij, tātad, mēs trīs bijām Nabaklabā, viņas iekšā netika. ļoti ātri pabeidzām tikko kā paņemtās vieglās nabas un visi gājām uz alu, kur iekša tikt problēmas nebija. Par izbrīnu milzīgajam pūlim, kas bija saradies, atradām pat galdiņu un krēslus, kur visi var sasēsties. Kārtējie brenguļi, par ko ES maksāju, jo daži ir sausā un pie kuriem es pats tā īsti arī netiku, jo citi, kamēr es ņēmu pamanījās tos ātri izstrēbt.. Kronis visam, protams, bija Betmena vecāku zvans, ka pietiek dzert kafiju un jādodas mājās, precīzāk jābūt pēc piecām minūtēm. Ideāli. Transporta viņam nav, kondīcija jau bija īpaši laba un nav kas viņu glābj. Pat nezinu vai gribu rakstīt, kas tālāk notika. Katrā gadījumā stulbākais, kas vien varēja notikt - pēc pusstundas un dažiem brenguļiem mums visiem trim bija jāatstāj meitenes alā uz neatgriešanos, diemžēl. Still, savējos grūtībās neatstāj, lai tur vai kas, tā vienkārši nedrīkst. Un tā deja, kas bija sarunāta, izpalika. Maucība. Tā arī viss beidzās uz pilnīgi bezjēdzīgas un stulbas nots.

Es varu derēt, ja šovakar kaut kas vēl sanāks, būs iedvesma piedrukāt klāt vēl pāris lietas šim, jo man ne no kā jau sāk vērties ciet širmis, tāpat vien, klausoties The Airborn Toxic Event. Es nevaru, šī mūzika mani pārāk uzkurina. Viss, čau, kaut kas jānokārto.

______

P.s. Ja kādam kaut kas nepatīk un es varu derēt, ka nepatiks, neviens neliek lasīt un kur nu vēl komentēt.

P.p.s. Bildes ielikšuuuuu, ielikšu, kad nokārtošu lietas. I just, i just have to, I just have to...

P.p.p.s. Es ceru, ka mana atmiņa man strādā un es visu atceros pareizi, taču ja nu kas nepretendēlu uz 100% precīzu notikumu atstāstu. Oi!

______

Updated: