[sh] Slēpņošanas pasākums ''Baloži-Rāmava-Vadlauči 2013''

Nu jau ir pagājušas 2 nedēļas, bet beidzot, sakrītot visiem apstākļiem labvēlīgi, ir tapis neliels blograksta apskats par to, kā tad mums īstī gāja kārtējajā eXs slēpņošanas pasākumā 4. jūlijā Ziepniekalna, Baložu, Rāmavas, Vadlauču un vēlreiz Ziepniekalna apkārtnē. Piedālījās Toms (shevijs), Einārs (latvija18), Viktors (Zachītis), Katrīna (Twī), Linards (Līnis) un Artūrs (Alcader).

Kā jau ierasts, kopā ar Eināru devāmies uz Rīgu no Jūrmalas, taču šoreiz mums piebiedrojās Artūrs - iesācējs gan eXs'ā, gan slēpņošanā. Tālāk turpinājām ierasto gaitu - iegājām Origo Rimi pēc ūdens un speķa pīrādziņiem, paķērām e-talonus un devāmies uz Turkebabu. Pirms slēpņošanas bija paradzēta neliela apspriede saistībā ar topošo eXs party un kebabu nobaudīšana. Pie Kebaba satikām Gati (Čeks) un devāmies iekšā. *Brīva vieta jūsu kebabjokam* Tā arī tuvākās pusstundas laikā mums pievienojās vēl pieci exsieši, taču sarunas par eXs party galīgi nevedās uz priekšu, jo galvenais ideju ģenerātors Rolands (Klibs) bija aizgulējies, tas pavisam un noteikti nozīmēja, ka nekāda nopietnā apspriede nebūs. Uz pāris vārdiem ienāca arī Svens (Ice Cold), centieni atdzīvināt sarunas par eXs party bija diezgan lieli, bet mūsu sarunas labprātāk aizvirzijās drēbju un modes lietās par to, cik gardrobes par 75 santīmiem var nopirkt Humanā. Vēl mums arī nācās pierunāt Viktoru doties līdzi nevis sēdēt pie grāmatām un mācīties rītdienas sesijai. No stingra un pārliecinoša ''NĒ'', aptuveni 40 minūtēs tas pārtapa par piekrītošu galvas mājienu un smaidu sejā.

Pulsktenis bija nedaudz pāri 12 dienā, pametām Turkebabu, atvadījāmies no Gata un Svena, kuri šodienu labprātāk bija vēltījuši citām nodarbēm, un devāmies uz 40. autobusa pieturu, jā, atkal 40. autbuss pavada exsiešus slēpņot, šoreiz gan otrā virzienā uz Ziepniekalna pusi. Pa ceļam apspriedām iespējas, kā varētu iezīmēt 40. maršruta autobusu ar eXs'a un slēpņošanas atpazīšanas simboliem un sākām žāvāties. Viss sākās ar Linarda provokatīvajām žāvām, kurām ātri vien padevās Viktors. Bija arī mēģinājumi aplipināt pārējos, taču pārējie izrādīja lielāku pretestību un nepadevās provokācijām.

Izkāpuši Ozolciema ielas pieturā devāmies pie pirmā slēpņa. Vienīgais jēdzīgais GPS bija Artūrām, tā kā viņšvēl īpaši labi neorientējās aplikācijā, tad kopā ar Eināru nācām palīga un ik pa laikām uzņēmāmies atbildīgā posteni. Pēc pāris minūtēm jau bijām pie pirmā slēpņa - Ziepniekkalna BANDA, Einārs skaidri un gaiši bija gatavs revanšēties par iepriekšējo tūri, kur atrada tikai 1 no 97 slēpņiem. Ar acīmredzamu mērķtiecību Einārs arī sekmīgi atrada pirmo slēpni. Mūsu ceļš tālāk veda iekšā mežā, nē, precīzāk sakot, purvā! Ilgi nedomādams arī pievācu GPS savā īpašumā un vedu pārējos biedrus ar vien dziļāk purvā, gar ar vien lielākiem grāvjiem un dubļu peļķēm. 

Pēc nelielas pastaigas, apavu apsmērēšanas un purvu ezeru apciemošanas bijām klāt pie otrā slēpņa - reiz meza dzima eglite. Slēpnis reiz bijis noformēts kā ziemassvētku eglīte, ar visiem attiecīgajiem rotājumiem, bet slēpnis bija izvandīts - saplēstas bumbiņas, sagraizītas lentes un trūkstoša slēpņa. Nedaudz pavērojām apkārtni un Einārs pamanīja slēpni, tas bija vienkārši aizsviests pāris metrus no eglītes. Kamēr Einārs rakstīja pieteikumu viesu grāmatā, kopā ar pārējiem biedriem nedaudz uzfrišinājām eglīti mūsu spēju robežās - piekarinājām veselās bumbiņas atpakaļ, iztinām atlikušos lentes gabalus un novietojām slēpni tam paradzētajā vietā.

Tālāk gar mežmalu bija šķērsojams neliels gabaliņš līdz nākamajam slēpnim, taka bija šaura, vis gājām viens aiz otra, paklupšanas un aizķeršanās aiz saknēm netrūka, bet kulminācijā mums priekšā bija nepārlecams grāvis, bet vienīgā iespēja viņu sķērsot bija pa diviem šauriem baļķīšiem, kuri bija pārgāzsti perpendikulāri grāvim, te nu katrs līda pāri kā mācēja, beigu beigās visi tikām pāri sausā.

Vēl nelils pārgājiens pa ze,es ceļu, pagrieziens kārtējajā mežmalā un esam klāt pie Bērzu aleja. Un jau atkal slēpni pirmais pamanīja Einārs, taču šoreiz lieta nebija tik viegla - slēpnis bija pāris metrus no zemes, iekārts kokā, man divreiz nebija jājautā, ''vai es kāpšu kokā'', protams, ka kāpšu. Uzkāpu ar, konteiners diezgan liels, bet saturs pilnīgi tukšs, tik vien kā viesu grāmata un zīmulis.

Vēl nedaudz caur purviem, mežiem un atkal civilizācija bija sasniegta. Pa ceļam uz Titurgas ezeru, kur mūs gaidīja nākamais slēpnis, gājām cauri Baložiem, pa ceļam iegājām vietājajā Iki, pēc atvēsinoša saldējuma un jauniem ūdens krājumiem, kuri diezgan ātros tempos sāka izsīkt. Pēc pirkumiem mēs ar Eināru pamanījām kādu ūdens pudeli, kura nepieskatīta stāvēja pie pirkumu iesaiņošanas letes, pārjautājām divreiz, vai kāds no mūsējiem viņu nav pircis un aizmrisis - klusums. Tā mēs tikām pie vēl 1,5 litriem ūdens, kuri pašās beigās bija ļoti nozīmīgi un dzīvības glābjoši.

Tikām līdz Titurgas ezera kreisajam krastam, taču slēpnis bija gandrīz vai pretējā krasta pusē, izskanēja ierosinājumi veikt shortcutu pārpeldot Titurgas ezeru, taču ko tādu atstājām vēlākam un devāmies pa taciņu gar ezera krastiem.

Pēc nelielas bradāšanas pa kārtējiem neceļiem un dubļu peļķēm nonācām pie Titurgas ezers slēpņa. Lai arī slēpnis bija diezgan oriģināli noslēpts kādā celmā, taču mūsu topošajai bioloģei Katrīnai atkal nebija nekādas problēmas sazināties ar kokiem un atrast kastīti. Jāpiebilst, ka arī kastīte bija diezgan foršs amatnieku veikums no koka, nevis kārtējais veikala plastmasas trauciņš.

Devāmies pa taku tālāk, līdz nonācām Titurgas ezera labajā krastā, kamēr aplūkojām jauko pludmali, ilgi negaidot, Katrīna jau bija ūdenī, pēc tam mēs ar Viktoru viņai sekojām. Atvēsinājums tieši laikā no karstās saules vismaz uz pāris stundiņām. Pēc peldes nelielas šūpoļu kaujas un Katrīnas brīvās akrobātikas paraugdemonstrējumi uz šūpolēm, neliela iestirpināšanās ar pīrādziņiem un devāmies tālāk uz Melnās Tušas pusi. Pa ceļam atkal izgājām cauri diezgan foršam dzīvojamajam rajonam, žēl, ka Jōņis nebija ar mums, būtu tapis atkal kāds plankings ceļa vidū. Sasnieguši tušu uzreiz sapratām, ka būs vien jārāpjās uz nelielas ēkas jumta, izsekojot iemīcītās pēdas atradām kādu palīdzīgu roku no dabas puses - koku. Klāt vēl Linards un Einārs, pa trijiem mani kaut kā nebūt uzstūmu uz tā jumta ar. Ugunsdzēsējus šoreiz ar saukt nevajadzēja.

Tuša nu bija kritusi, devāmies tālāk R.I.P. Motorcyclists slēpni. Kā jau pa ceļam pasmējāmies, ka noteikti uz vāka pēc R.I.P. vajadzēs pierakstīt klāt in pieces. Nonākuši pareizajā vietā sākām meklēt slēpni, kurš bija veltīts visiem bojā gājušajiem motociklistiem. Slēpnis labu laiku nedevās rokās, jo koordinātas bija neprecīzas, līdz Viktors izrādījās visacīgākais. Ar nožēlu jāsaka, ka slēpnis arī ir neatgriezeniski nopostīts, motocikla detaļa, kurā slēpnis bija ieskrūvēts - salauzsta un visi nepieciešamie instrumenti vesela slēpņa atrašanai - pazuduši. Bet par to pārāk ilgi galvu nelauzām, ātri vien devāmies uz priekšu un iesoļojām Rāmavā.

Izmetuši nelielu līkumu pa galveno ielu atkal sapņojām, cik lieliski būtu atvēsināties kādā ūdenstilpnē. GPS tika pamanīta neliela upīte, bet visas pozitīvās emocoijas tik ātri slāpētas - tas bija izžuvis grāvis, kurā neko vairāk kā piesmelt dubļainas botas nevarēja. Bijām klāt pie Depkinshof (Ramava Manor), slēpnis problēmas nesagādāja - atnācām, ieraudzījām un pierakstījāmies. Starpcitu, slēpnis bija zem tilta, kurš bija pāri tam pašam iepriekš minētajam grāvim, kuram turpmākajā ceļojumā būs liela nozīme ceļotāju liktenī.

Izgājuši no Rāmavas devāmies Vadlauču un Daugavas virzienā, tur mūs jau gaidīja pierīgas savvaļā daba.

Neliels gabals pa šoseju V2, jau trešo reizi šķērsots mūsu likteņgrāvis, garām katlakalna kapiem bijām jau nākamā slēpņa tuvumā, nogājām lejā līdz Daugavas krastam un tur arī palikām, nogurums bija jau sakrājies un slēpnis varēja pagaidīt. Tur mēs sastapām divas meitenes ar zirgiem, interesanti, ka katra ar savu zirgu runāja latviski, bet savā starpā - krieviski. 

Pāris minūtes atpūtāmies, mēs ar Eināru un Artūru noēdām līdzi paņemtos kebabus, uz kuriem, protams, pārējie noskatījās ar kārām acīm, pārspriedām turpmāko maršrutu un devāmeis tālāk. Patiesībā tālāk devos es viens pats, pārējie palika vēl kādu brīdi sēžot, bet es aiz bezdarbības uzrāpos kokā.

 

Pēc atpūtas devāmies slēpņot ar divreiz lielāku sparu. Mūs jau gaidīja Ziedoņa pikniks (Ziedonis' Picnic) slēpnis, taču nelielās neprecizitātes GPS mūs divas reizes lieki noveda līdz Daugavas krastiem un rāpšanos atpakaļ, bet atraduši īsto vietu, slēpnis krita bez problēmām.

Tad nu arī sekoja mūsu likteņa grāvja lēmums - vai iet ar pāris kilometru līkumu atpakaļ jau pa nostaigāto ceļu, lai droši šķersotu grāvi, vai arī iet nezināmajam pretī, jo pārliecības, vai priekšā būs kāds gājēju tilts vai savādākas iespējas šķersot grāvi, nebija. Kā jau īstam līderim man nācās pieņemt gala lēmumu - doties pretī nezināmajam. Tiesa, ja tur nebūtu iespēja šķersot grāvi, lieki nāktos veikt vēl kādu kilometru un tā vien šķiet, ka tad es būtu apēsts bez sāls. Bet viss izrādījās laimīgi - tilts bija! Šķērsojot ceļu ieraudzījām interesantu uzparikti, kura raka grāvi un šķērsojuši grāvi - nomaldījušos ezīti.

 

 

Pēc tam nonācam atkal pie potenciālā shortcuta. Kartē ceļš bija izīmēts, bet priekšā slēgta teritorija, piegājuši tuvāk sapratām, ka tā ir autostāvieta un tur laikam īsti cauri netiksim, bet lieki apkārt pavisam noteikti nevienam negribējās. Tāpēc ar visu dūšu papēžos ar Viktoru gājām pajautāt apsargam - vai varēsim tikt cauri, diemžēl, bet sekoja noraidošs galvas mājiens, tā nu devāmies pa apkārtceļu, kurš nemaz tik briesmīgi garš nebija, bet tikām iepīti Vadlauču šaurajās labirintu takās.

Sagadīšanās vai nē, bet nākamais slēpnis, īsi pēc mazā ezīša apciemojuma, bija Ežkundzes īstais. Slēpnis bija pie kādas teritorijas iebraucamā ceļa. Tad nu ar vienu aci sargoties no magleriem meklējām slēpni starp vītoliem un betona sienām, kamēr es ložņāju pa sienu virsotnēm, tikmēr Viktors jau bija iebāzis rokas īstajā vietā un sataustījis slēpni. Devāmies uz dienvida tilta pusi, bet pēc tam izstaigājām pa vēl nepabaigto Dienvida tilta daļu, kura savieno pašu tiltu ar Ziepniekalna ielu. Arī tur esošais apsargs bija pietiekami lapins un izlaida cari, lai nebūtu jāklejo pa kārtējiem mežiem un bezceļiem. 

Tuvojāmies Bišumuiža's old cellar, šajā brīdi arī sapratām, ka vairāk spēku un laika mums nebūs un jau vēlā vakara stundā plānojām maršrutu nogriezst gandrīz pusē un doties pa mājām, bet man tomēr vēl vienu slēpni atrast, kurš mums bija gandrīz pa ceļam, izdevās. Nonākuši pie Bišumuižas devāmies uz īsto vietu, arī šeit slēpnis bija papostīts, spriežot pēc hinta, neatradās īstajā vietā un visu grāmata bija drausmīga, brutāli, ar varu lapiņas bija saspiestas micro izmēra konteinerē, liels fuj visiem tiem, kas nevar atlicināt minūti, lai kārtīgi salocītu un noliktu slēpni vietā.

Pēc slēpņa atkal mums bija dilema, vai veikt kārtējo shortcutu caur kādu puspamestu rūpnīcas teritoiju vai veikt nelielu apkārtceļu, mēs nebūtu īsti eXsieši, ja neizvēlētos pirmo variantu, protams, devāmies cauri, ik pa brīdim mūs pavadīja arī kāds nelaipns skatiens no malas. Izstaigājuši cauri un tikuši līdz vārtiem sapratām, labi vien ir, ka negājām no otras puses un šos vārtus nepamanījām pirmos, galīgi neizskatījās pēc tā, kas bija redzems pagalma iekšpusē - iespēju brīvi iziet cauri teritorijai.

Nostaigājuši gar tramvaja galapunktu, kurā beidzām tūri, devāmies vēl tik uz pēdējo slēpni Atpūties . Atkal nonākuši nelielā zālienā pie Daugavas krasta, visi kā viens apgūlās un celties negribēja. Atradis īsto vietu tomēr vēl saucu, lai kāds nāk meklēt, viss beidzās ar to, ka tomēr pārējie atvilkās kādus 10 metrus tuvāk slēpnim un pierakstīšanos viesu grāmatā pavadīja ar nogurušu skatienu. Man nu ar bija laiks apsēsties un atpūsties. Pats īsti ar nebiju piefiksējis, bet kā pēc brīža izrādās, slēpnis saucās Atpūties, ar šo arī bija izteikta mūsu tuvākās pusstundas darbības.

Internetā noskaidrojuši tramvaju kustības sarakstus sakopojām pēdējos spēkus un devāmies tramvaja virzienā. Kopā ar Eināru un Artūru izkāpām Torņkalnā, no kura arī devāmies atpakaļ uz Jūrmalu, bet pārējie devās tālāk, centra virzienā. Un arī pašās beigās neiztikām bez piedzīvojumiem, vilciens jau ir piestājis, bet kasiere spītīgi nedod biļetes un naudu pārskaita jau trešo reizi, labi, ka vilciena mašīnists gan mūs pagaidīja. Tā nu pēc 8 arī beidzās 4. jūlija piedzīvojums ar nogurušām kājām, 11 atrastiem slēpņiem un lieliskām atmiņām pas šo dienu!

Zaļš - sākums, Dzeltens - Iki, Gaiši zils - peldvieta, Zils - beigas, Lilā - divreiz veiktais maršruts.

Tad nu arī jāsaka milzum leils paldies visiem, kur nonobijās un ieradās uz šo lielisko izgājienu. Kā jau iearsts, atkal pārrēkinājos diezgan pamatīgi ar iespējamajiem maršruta veikšanas laikiem un pārējo noguruma līmeni dienas beigās, bet nekas, būs iemesls kādu dienu atgriezties Rīgā un pabeigt maršruta otru pusi! Kā jau ierasts, informāciju un visu, visu pārējo, kas ir saistīts ar slēpņošanu, atradīsi https://exs.lv/group/91 .

Laboja shevijs, labots 6x