[sh] Slēpņošanas pasākums ''Teika-Jugla 2013''

Gandrīz jau pirms nedēļas, eXs Geocaching grupā izveidoju ierakstu, par otro tūri Rīgas ziemeļaustrumos jeb Juglu un blakus rajoniem. Vairāki cilvēki citu plānu dēļ netika, savu dalību spēja apstiprināt tikai divi cilvēki, bet trīs solījās atbildi dot nedaudz vēlāk. Tā arī gan viens, gan otrs izlēma izlaist šo tūri. 3. maijs ir klāt, piektdiena, jau agrā rīta stundā kopā ar Eināru (latvija18) satiekamies skolas gaitenī un nobastojot pāris mācību stundas sākām gatavoties tūrei, brīdī, kad dodos ārā no mājām uz vilcienu, Eināram atgadās neparedzētas problēmas ar mobīlo telefonu, kuru rezultātā viņš netiek. Pēdējā ziņa, ko saņēmu skype bija aptuveni šāda: ''Es nezinu, vai es tikšu, ja divos nebūšu pie veikala - tātad nebūšu''. Vilciens no Slokas attiet 14:10, pat līdz 14:05 ar vērīgu aci stāvēju pie veikala, tā arī Einārs nepārādijās pie apvāršņa.

Tikko iekāpis vilcienā, sajutu tveici, nekas vairāk kā krekls un vējjaka mugurā nebija, bet svīdu kā pirtī, līdz par Rīgai, tik ar kreklu mugurā, biju pamatīgi nosvīdis, vismaz lietus un nepatīkams vējšs todien mums problēma nebija. 

Kā neliela tradīcija jau sāk izvērsties - ja pie stacijas jāsatiekas ar vismaz diviem exsiešiem, lai gan parasti arī pietiek ar vienu, tad satiekamies mēc stacijas Turkebabā uz trijstūra pretī maķītim. Šoreiz, ekanomējot laiku, Turkebabs tika izlaists, tā vietā ieskrēju Rimī pēc speķa pīrādziņiem, kuri mūs pavadīja līdz pat pašām beigām. Tur pat pie Turkebab, bet šoreiz iekšā neejot, satiku Svenu (S J) un Viktoru (Zachītis), devāmies uz cirka pusi, izādās, ka Rolands (Hibs), ir iestrēdzis korķī un mazliet kavējas, bet ilgi nebija jāgaida, satikām Rolandu un ar 1. autobusu devāmies Juglas virzienā.

Izkāpuši no atobusa devāmies mūsu pirmā slēpņa virzienā - Old Power Plant. Reiz jau bijām apciemojuši šo slēpni - iepriekšējās tūres pašās beigās, taču toreiz krēsla mums neļāva viņu atrast. Apgājuši dīķim Bābelītis, secinājām, ka es atkal esmu kļūdijies - viena pietura pa tālu, bet tas jau nekas, nekādu milzīgo līkumu gan neizmetām. Pa ceļam Viktors mums pastāstīja, kā vakarnakt esot atklājis peldēšanas sezonu Māras dīķī. Tuvojoties slēpnim zinājām, kas ir jāmeklē, jo jau pēc iepriekšējās reizes Jurģis (throttle) paspēja nedaudz izpļāpāties par sīkākām slēpņa detaļām. Uzreiz meklējām 1,5-2 metru dziļu bedri, atradām ātri, ilgi skatījāmies, vai tad aptiešām tā ir īstā, līdz vienā brīdī, starp akmeņiem un ķieģeļiem nozibēja tāds kā zeltains uzraksts. Ne mirkli negaidot, ar pilnīgu pārliecību teicu, ka slēpnis ir atrast, tagad jādodas kādam pakaļ. Nelielu iniciatīvu izrādija Viktors, bet pēc tam ilgi skatījās un domāja, kā tikt lejā, kā pēc tam augšā, domāja, domāja... Kamēr domāja, man nedaudz apnika un devos lejā, jāsaka, ka no augšas izskatījās krietni zemāks un grūtāks. Jā, slēpnis ir rokās - padevu aprūsējušo kastīti biedriem, pierakstījāmies, izkāpu ārā un devāmies nākamā slēpņa virzienā. Tapa arī bilde ar atrasto slēpni, taču šajā bildē redzamās, manas zombij-acis nepublicēšu.

Pārbriduši aizaugušu lauku, tikām uz Pakalnu ielu, vai to maz par ielu var nosaukt? Tur nu sākās katra fantāzija, ko šī ''iela'' mums atgādina, beigās nonācām pie secinājuma, ka tas ir ceļš uz Viktora mājām pie Balviem. Pa ceļam vēl izbridām nelielu shortcutu pa ceturtdaļ metra biezām lapu kārtām, redzēām Dzintara Volgu un Rīgas savdabīgo daļu. Sasniedzām Sūkņu staciju, tur mūs gaidīja divi sarūsējuši un pārkrāsoti, ēm, ne gluži pieminekļi un statujas, bet kaut kas uz to pusi, , tā nu ātri sapratām, kur jāmeklē - sākām. Kamēr ložņājām pa metāla objektu, atnāca nedreudzīgi divi strādniekie - padzina mūs prom, tieši tajā brīdī, kad sapratām, kur tad slēpnis ir. Nu neko, ar nelielu vilšanos devāmies uz veco Juglas čū-čū tiltu, paložņājām, paskatījāmies, kā jau tiltiem ierasts, uzreiz neko atrast nesanāca, skatamies vēl informačiju, izrādās, ka slēpnis ir pazudis jau kādu nedēļu un atrast šo slēpni ar nebūs iespējams. Man gan liekas, ka mājās par visu pārliecinājos, lai šādi starpgadījumi nebūtu, taču tomēr būšu palaidis garām.

Kad jau devāmies uz Juglas čū-čū tiltu, abi mūsu ''draugi'' aizbrauca prom, tad nu arī sapratām, ka pēc brīža atgriezīsimies. Pagāja nedaudz ilgāk kā brīdis, taču atpakaļ bijām un ātri vien atradām slēpni. Pēc tam arī nedaudz atpūtāmies un iestiprinājāmies ar maniem pīrādziņiem.

Sapratām, ka iekļauties paredzētajā maršrutā nu nekādi nespēsim, tāpēc jāmaina, pa mūsu mīļo Pakalnu ielu dodamies garām Old Power Plant uz mūsu nākamo slēpni - Bouldering Hall. Pa ceļam piestājām ēbreju kapos, tur Svens (viņam vienīgajam nebija) atrada tur esošo slēpni un devāmies tālāk, tiesa, ar Rolanda papildus hintiem.

 

Dodoties uz Bouldering Hall neliela nojausma, par to, kas mūs sagaida bija, bet pavisam neliela. Viktors bija paspējis izlasīt slēpņa apmeklētāju komentārus, tad nu nedaudz arī pabiedēja mūs. Nonākuši tur, viss priekštats, pilnīgi viss mainījās par 180 grādiem. Pārminam pāris vārdus ar zāles atbildīgo un dodamies ar ģērbtuvēm, tur pārspriežam savus iespaidus un dodamies pie mums ierādītās sienas. Šeit arī mūs gaidīja dienas lielākais fiasko - pret sienu atdūrāmies kā pret sienu. Jau pēc pāris minūtēm Svens konstatēja faktu - nebūs. Vēl kādu brīdi cīnījāmies, taču arī pēc tam sapratām, ka nebūs, bet mums atvēlēlēto stundu garām laist nedrīkst, tā nu arī visu stundu ņēmāmies ar un ap to sienu, ar rokām tālāk par 2 metriem netikām, ar kājām varbūt metru, ar noapaļošanu uz augšu, izvilkām. Jāpiemin interesants atgadījums. Kādā brīdī aizskrēju uz ģerbtuvēm padzerties, tur pēc treniņa sēdēja boulderētājs, tālākais dialogs izvērtās aptuveni šādi :

 

 

 

 

 

 

 -Kāpēc jums iedeva to sienu?

-Mēs slēpņojam.

-Ko jūs? Slēpņojat? Ā, jūs pēc tās kastītes?

-Jā!

-Un jūs domājat viņu dabūt *sāk pilnā balsī smieties iekš un pat ārpus ģērbtuves*.

 

 

 

 

Pēc sakāves sapratām, ka uz nākamo slēpni ar kājām nesasniegsim gaismā, tāpēc devāmies uz tuvāko pieturu un ielecām autobusā uz 3 pieturām, aptuveni 2 kilometri. Tur apņēmības pilni devāmies uzlabot šodienas bilanci, pagaidām bija divi no četriem. Soļojot sapratām, ka kartes mūs nedaudz piekrāpušas, tur, kur bija iezīmēta iela, īstenībā ir kādas privātas teritorijas pagalms, tāpeč nekas cits neatliek kā iet apkārt, protams, atkal neliels līkums tika izmests. Tur, gar Juglas upes krastiem vienā pusē un betona sienām otrā, ložņājām pie slēpņa Juglas Pamestais, pa ceļam piefiksējām interesantu skatu. Ar Sevnu arī šoriez piešķīrām kādām no vietām haštagu bomži jeb #bomzhi.

Ar nelielām neprecizitātēm: "Šeit, kāp lejā.., ā, nē, tālāk... Šeit laikam, nē, nē, tālāk... Jūs jau aizgājāt pa pa tālu, nāciet atpakaļ'', ātri vien atradām slēpni, bija noslēpts tādā kā alā un nedaudz aizsegts ar akmeņiem. Viss sanāca ļoti ātri un raiti. Devāmies gar Juglas upes krastiem tālāk.

Tālāk mūs gaidīja Rīgas audumu stadions, no stadiuma vairs ne vēstis, bet prožektoru tornis gan palicis vietā, varat trīs reizes minēt, kur mums jādodās, jā, mums jākāpjs augšā. Rolands uzreiz saprata, ka šis nebūs priekš viņa, bet Svenam slīdēja kurpes, mēģināja arī bez tupelēm, apdevās tikapt ātri kā ar. Ar Viktoru devāmies augšā, soli pēc soļa. Nonākuši uz otrās platformas, jau nedaudz sāka šūpoties, Viktoram palika baili, kamēr kāpu augsā, skatos, Viktors jau āsi tipina lejā.

Uzkāpis augšā sapratu, ka slēpnis būs zem augšējās platformas, tornis šūpojās, ar nedaudz trīcošām kājām četrāpus pārlasīju vēlreiz slēpņa aprakstu, aplūkoju foršo ainavu, uzņēmu kādu fotoattēlu un devos slēpņa taustīšanā. No augšējās platformas iztaustīju visas malas, kā jau no paša sākuma biju domājis, būs jākāpj atpakaļ uz trepēm un no turienes jāsaskata slēpnis, tas padevās viegli un ātri, taču aizsniegties gan bija varen sarežģīti. Ar vienu roku turoties pie trepēm, ar otru sniedzos pakaļ kastītei, kā jau ierasts ar saviem tizlajiem pirkstiem, slēpni nogrūdu nost no viņa vietas, par laimi, tomeŗ magnēts bija pieķēris vertikāli esošo kārbiņu un izķeksēju to ārā, uzkāpu atkal augšā, visus pierakstīju (lai gan nebija pelnījuši ), atliku un devos lejā, atpakaļ uz zemes. Šķiet, ka augšā pavadīju gandrīz 30 minūtes.

Gan Svenam, gan Hibam bija ieplānoti citi plāni, pašam telefonā palikuši tikai daži procenti no baterijas, sapratām, ka šodien nākamais būs mūsu pēdējais slēpnis. Tas izrādījās tagadējais Juglas dzelzceļa tilts. Pa ceļam atkal iemaldījāmies krūmos un visādos citādos augu maisījumos, caur kuriem bija grūti izložņāt, tad vēl uz dzelzsceļa sliedēm, pa betona balstiem izskrējām nelielu dragreisu un tilts bija jau klāt. Sapratām, ka būs jāložņā pa tilta pirmo balstu, hintā 180' pret ņūmetālu. Sapratām, ka jāmeklē kādas ņūmetāla grupas uzraksts un jāmeklē pretējā pusē, tik problēma mums bija viena, tilts aprakstīts kā skolas galdi. Arī ņūmetāli bija visās vietās, tā nu meklējām, kurš aktīvāk, kurš ne tik ļoti. Gan Svens, gan Rolands jau kādu brīdi kavēja, taču paši arī bija atmetuši ar roku pēdējam slēpnim. Kad visi pārējie blakus viens otram sēdēja ar gariem ģīmjiem, paliku vienīgais, kurš kaut ko meklē un izskata katru vietu jau reizi piekto, ja ne padsmito. Tad, kad jau pašam rokas sāk nokaŗties, kaut kā sanāca pār lūpām pārspļaut, velns viņu zin, kādu uzmundrinošu un motivējošu runu, tad nu arī Rolands devās meklējumos ar jaunu sparu, jau pirmajā vietā, kur ieskatījās, atrada slēpni - sliežu konstrukcijā izņemta skrūvē, tās vietā ielikta fotofilmiņa un vāks ar, atbilstoši rūsai pieskaņots. Izbrīnijāmies paši apr sevi - kā kaut ko spējām atrast, par autora izdomu un fantastisko dienu. 

Pierakstījušies devāmies uz pieturu, nonākuši pieturā (beidzot) arī izlādējās mans aparāts jeb telefons, ar pēdējiem 5% tika izdarīts vairāk kā ar pirmajiem 20. Pieturā arī pašķīrāmies - Rolands uz Sarkandaugavu, Svens uz mājām Mežciemā, bet mēs ar Viktoru palikām gaidīt autobusu uz centru. Jau centrā, pie kāda luksofora pamanīju uzrakstu Albatross, uzreiz ar Viktoru iesmējam, jo šādi kokijs reiz nosauca Styrnuci un tur tā saruna starp abiem sencoņiem izvērtās mahten smieklīga. Nonākot centrā nokavēju vilcienu, nu neko, bija iemesls vēlreiz doties ciemos pie Pelmeņiem.

Visas tūres laikā bija arī ieslēgts Endomondo manā telefonā, beigās šis rādīja šādu informāciju:

• Ilgums - 4:42:35
• Distance - 13,75 , no tiem aptuveni 2 varētu būt nobraukti ar autobusu.
• Vidējais ātrums - 2,92 kilometri stundā
• Nodedzinātās kalorijas - 3570
• Patērētais šķidrums - 1,9 litri

Un te arī mūsu maršruts - sākām zaļajā punktā, sarkanais un dzeltenais ir ceļš ar kājām tā kā maršruts mums bija ''īpaši pādomāts un izplānots'', lai nesajuktu, izmantoju divas dažādas krāsas, violetais ir maršruts dzelzs rumaka vēderā ( ) un zilajā punktā pabeidzām tūri.

Teikšu milzīgi lielu paldies gan Rolandam, gan Svenam, gan Viktorām, tiešām fantastisks pasāciens un diena. Jā, vēl tik piebildīšu, ka 17. vai 18. datumā (maijā) ir doma vēlreizi doties uz Juglu, domājams pēdējo, lai beidzot pievarētu Juglas slēpņus. Esi ieinteresēts? Iemet aci https://exs.lv/group/91 !

Laboja shevijs, labots 4x