Priekšvārds

Šajā rakstā tiks aprakstīts daudz un dažādas lietas par spoku kuģiem. Lielākoties tās ir tikai leģendas, tāpēc nav līdz galam zināms vai tā ir patiesība vai nav, bet kas to lai zin, jo pasaulē jau notiek daudzas dīvainas lietas! Un nebaidaties no raksta garuma, izlasiet to līdz galam! Patīkamu lasīšanu.

Carrol A. Deering

Carrol A. Deering bija piecu mastu buru kuģis, kurš tika uzbūvēts 1911. gadā. Tas tika nosaukts kuģa īpašnieka meitas vārdā. Tas bija kravas kuģis, kura pēdējais ceļojums sākās no Riodežaneiro, Brazīlijas, 1920. gada 2. decembrī. Kuģa kapteinim, Viljamam Meritam (William Merrit) un viņa palīgam Sevalam Meritam (viņa dēls), piederēja komanda, kura sastāvēja no 10 skandināviešiem. Abi saslima, tāpēc kapteinis Vormels (W. B. Wormell) tika nozīmēts kā aizvietotājs.

Pametot Rio, kuģis apstājās pie Barbadosas, lai salasītu dažādus krājumus. Kuģa palīgs Maklenans piedzērās un sūdzējās kuģa matrozim par kapteini Vormelu, par viņa nekompetenci kuģa komandas disciplēšanā un par viņa nespēju vadīt kuģi bez Maklenana palīdzības. Maklenans tika arestēts pēc šādu vārdu izkliegšanas: „Es notveršu kapteini, pirms mēs nokļūstam līdz Norfolkai, es notveršu” (šoreiz vārdu ‘notvert’ varētu saprast kā nogalināt). Vormels viņam piedeva, un kuģis turpināja burāt uz Hamptonas ceļu (kanāls, kurš atrodas Dienvidaustrumu Virdžīnijā).

Kuģi nemanīja līdz pat 1921. gada 28. janvārim, kad peldošās bākas uzrauga uzmanību pievērsa kāds sarkanmatains vīrietis, kurš atradās pie bākas. Vīrietis peldošās bākas uzraugam pastāstīja, ka ir noticis negadījums un ka kuģis esot pazaudējis enkurus. Lai arī kā uzraugs vēlējās dot kādam ziņu par šo situāciju, viņš to nespēja, jo radio nestrādāja.

Trīs dienas vēlāk, 31. janvārī, kuģis uzsēdās uz sēkļa, Dimantu sēklī. Kuģa abordāža bija apgrūtināta skarbo laikapstākļu dēļ, taču galu galā, 4. februārī, uz kuģa ieradās glābšanas dienests. To, ko viņi atrada, tika, ierakstīts jūras noslēpumaino notikumu vēsturē. Kuģis bija pilnībā pamests. Pagales un navigācijas piederumi bija pazuduši līdz ar 2 vienīgajām glābšanas laivām. Kambīze bija pustukša ar ēdienu.

Komandas pazušana notika Bermuda trijstūri, kā arī daži citi kuģi bija pazuduši tajā pašā laika perioda un reģionā, kur šis kuģis. Daudzas teorijas kļuva populāras, izmeklējot šo lietu. Šo notikumu skaidroja kā paranormālu notikumu, dumpja sacelšanos, pirātismu un tā tālāk un tā joprojām. Izmeklēšanu beidzās 1922. gadā bez nekādiem rezultātiem.

 

Baychimo

Uzbūvēts Zviedrijā, 1911. gadā. "Baychimo" bija tirdzniecības kuģis, kuru Vācija piešķīra Lielbritānijai kā daļu samaksas jeb kā daļu no kara reparācijām.

20 gadus vecais tvaikonis ar tā komandu sāka savu ceļojumu ar ādas kravu, 1931. gada oktobrī. Kuģis iesala ledū. Komanda pameta kuģi un devās pusotru jūdzi tālu sauszemē, lai sameklētu kādu vietu, kur varētu patverties no stindzinošajiem laikapstākļiem. Pēc nedēļas kuģis atbrīvojās no ledus un 8. oktobrī, kuģa komanda atgriezās, lai dotos vēl vienā ceļojumā. Tā nu viņi devās un atkal iesala ledū, 15. Oktobrī. 15 komandas locekļi uzbūvēja vietu, kur atkal patverties no aukstuma un gaidīja, kad atkal kuģis atbrīvosies no ledus.

24. novembrī sākās sniega vētra. Kad tā norima, komanda ieraudzīja, ka kuģis Baychimo ir pazudis, iespējami ierauts sniega vētrā. Pāris dienas vēlāk, roņu mednieks informēja komandu, ka viņš kuģi esot redzējis apmēram 45 jūdzes tālāk no viņu nometnes. Komanda meklēja kuģi, lai iegūtu vērtīgo kravu. Kravu viņi paņēma, pašu kuģi pameta likteņa varā.

Nākamajās četrās desmitgadēs liels skaits cilvēku vēroja šo kuģi. Mazliet vēlāk tika veikti atkal daži ceļojumi ar šo kuģi, taču tikai maza daļa bija veiksmīgi, pārējie tika nolemti neveiksmei, proti, iesala ledū. Pēdējo reizi šis kuģis tika redzēts 1969. gadā, 38 gadus vēlāk pēc tā pamešanas, kuģi atkal atrada iesalušu ledū. Pēc šī atgadījuma Aļaskas valdība sāka misiju ‘The Ghost ship of the Arctic’, kurā viņi speciāli meklēja šo kuģi, taču līdz pat šai dienai šī misija nav bijusi veiksmīga un kuģis nav atrasts.

Ieslodzīts ledū, peldošs vai arī okeāna dibenā rūsējošs, Baychimo liktenis ir noslēpumā tīts.

 

 


Eliza Battle

Izlaists Indiānā, 1852. gadā. Šis kuģis bija izgatavots no ekskluzīviem dēļiem un citiem ekskluzīviem materiāliem. Šajā kuģi izklaidējās tikai prezidenti un VIPi... Katastrofa notika aukstā naktī, 1858. gada februāri, kad kuģī izcēlās ugunsgrēks. No kokvilnas izstrādājumiem uguns pārmetās uz kuģa klāju, un drīz tas pārņēma visu kuģi. Stiprie vēji palīdzēji ugunij izplatīties ļoti ātri. Uguns kļuva nekontrolējama. Kuģis peldēja lejup pa straumi, sasniedzot Kembla zemi. Vīrieši mira cenšoties izglābt savus mīļos un sievietes mira cenšoties glābt savus bērnus. No 100 cilvēkiem, kas bija uz klāja, 26 dzīvības tika zaudētas jūtu iespaidā. Kuģis nogrima un tā atliekas guļ ūdens dibenā vēl pat šodien.

Baumo, ka pavasara plūdu laikā, vēlu naktī, kad ir redzams pilnmēness, kuģis paceļās no ūdens dibena un peld pa upi mūzikas pavadījumā, to ieskauj uguns. Uguns esot tik spožs, ka plātne, uz kuras uzrakstīts kuģa nosaukums ir, redzama uz kuģa sāna. Vietējais zvejnieks tic, ka, ja ierauga šo kuģi, tā ir zīme par gaidāmu katastrofu.

 

MV Joyita

Šī bija luksusa jahta, uzbūvēta 1931. gadā Los Andželosā priekš filmu direktora Rolanda Vesta (Roland West). Notiekot Otrajam pasaules karam, to izmantoja kā patruļas laivu un tā pildīja šo funkciju līdz pat kara beigām.

1955. gada 3. oktobrī, kuģis atceļoja no Samoa salas un virzījās uz Tokelau salām, kuras atradās 270 jūras jūdžu attālumā. Taču ceļojums bija ar novēlošanos, jo dažādu tehnisku iemeslu dēļ jahta peldēja tikai ar vienu dzinēju. Uz jahtas atradās 25 cilvēki, ieskaitot divus bērnus un ķirurgu, kurš devās uz noteikti vietu, lai veiktu amputāciju. Bija domāts, ka ceļojums neaizņemšot vairāk par divām dienām, taču pat trešajā dienā jahtu nemanīja ostā. Netika saņemti nekādi telefona zvani. Tas bija nedaudz dīvaini, jo viņu kurss bija pilns ar krasta apsardzi, maiņas stacijām un tas bija ar labiem radioviļņiem, kas norāda, ka sazināties nebūtu nekādu problēmu, taču nekāda ziņa netika dota. Tika veikta 100, 000 jūdžu jahtas meklēšana, ko veica Jaunzēlandes gaisa spēki, taču nebija ne miņas no jahtas un tās komandas.

Tā tas bija līdz 10. novembrim, piecas nedēļas vēlāk, jahtu atrada. Tuvalu kuģis to pamanīja 600 jūdžu tālāk no viņu paredzētā maršruta. Jahtu aizvilka līdz ostai. Jahtas klājs bija puslīdz applūdināts. 4 tonnu krava bija pazudusi un nevienu no kuģa komandas arī neatrada, viņi bija pazuduši. Jahtas radio bija uzstādīts uz internacionālu frekvenci. Atrodot jahtu, tā vēl jo projām darbojās uz viena dzinēja. Visi pulksteņi, kas atradās uz klāja bija apstājušies uz sekojošu laiku: 10:25 Kā arī kajītes un navigācijas istabas gaismas bija ieslēgtas. Uz klāja tika atrasta ķirurga soma ar četriem asiņainiem pārsējiem. No kuģa bija pazudusi pierakstu grāmatiņa, sekstants un hronometrs, līdz ar trīs glābšanas plostiem.

Tika veikta sekojoša izmeklēšana, kurā tika uzzināts, ka jahtas korpuss ir bijis pilnībā vesels un tika noteikts, ka kuģa komandas liktenis ir neskaidrs, trūkstošo pierādījumu dēļ. Pazudušie glābšanas plosti bija sevišķi intriģējošs Notikums (2008). Izmeklēšanas rezultātā netika pieminēts medicīnisko priekšmetu pielietojums. Pazudušā kuģa krava arī atgādināja noslēpumu.

Teorijas par un ap šo notikumu bija dažādas, tika minēts, ka pie šī notikuma ir vainojams japāņu karaspēks, pirātisms, dumpis, apdrošināšana un tā tālāk un tā joprojām.

Jahtu atjaunoja, taču dažos ceļojumos ar šo kuģi notika viens un tas pats. Dēļ tā kuģi atzina par nolādētu un sešdesmitajos gados to pārdeva par kapeikām.

 

Young Teazer

Uzbūvēts 1813. gadā. Kuģis bija amerikāņu privāts prēriju furgons (buru kuģis, ko izmantoja agrākajos laikos), tas pārsvarā tika izmantots kā maiņas kuģis, kurš piederēja britu impērijai un kurš atradās Halifaksas piekrastē. Kuģis bija ārkārtīgi ātrs. 1813. gada jūnijā, šim kuģim dzinās pakaļ jaunskotiešu kuģis ‘Sir John Sherbrooke’, taču laimīgā kārtā Teazer kuģis pamanījās aizbēgt iebraucot biezā miglā Īsi pēc tam, kuģis ‘HMS La Hogue, trešās pakāpes kuģis, dzinās pakaļ šim kuģim, jo tika ziņots, ka tas ir iedzīts strupceļā, Mahone līcī. La Hogue kuģim vēl pievienojās HMS Orpheus. Šie kuģi gatavojās ieņemt Young Teazer kuģi, jo viņiem vairs nebija, kur sprukt.

La Hogue nosūtīja piecas laivas, lai ieņemtu kuģi. Tiklīdz laivas nokļuva pie kuģa, tas uzsprāga. Septiņi cilvēki no kuģa komandas izdzīvoja un teica, ka pēdējais, ko viņi redzējuši ir tas, ka Teazer pirmais leitnants, Frederiks Džonsons, ieskrien pulvera pagrabā ar liesmojošām lāpām. Tiek uzskatīts, ka Džonsons esot lāpas uzmetis uz degtspējīgā pulvera, tādējādi nogalinot sevi un pārējos 30 kuģa komandas biedrus. Daudzi no viņiem atdus zem neatzīmētiem kapakmeņiem, Anglikāņu kapsētā, Mahone līcī.

Drīz pēc šī traģiskā atgadījuma, acu liecinieki sāka stāstīt, ka vietā, kur šis negadījums notika, varot sadzirdēt atbalsis un redzēt kvēlojošu spoku kuģi. Nākamajā gadā, 27. jūnijā, Mahone līča iedzīvotāji bija izbiedēti un pārsteigti, kad ieraudzīja kādu parādību peldam tajā pašā vietā, kur uzsprāga Teazer kuģis. Tiklīdz tas pietuvojās, iedzīvotāji saprata, ka tas ir tas pats Teazer kuģis, taču tas bija izpostīts un kuģim visapkārt bija vienas vienīgas liesmas un dūmi. Šis atgadījums drīz vien izplatījās pa visu valsti un daudzi nākamajā gadā, tajā pašā datumā devās vērot ‘liesmojošo kuģi’. Pietiekami ticami, kuģis parādījās atkal, un šī leģenda par šī kuģa celšanos attiecīgajā datumā dzīvo vēl tagad. Līdz pat šai dienai ir bijuši daudz acu liecinieku, kas ir redzējuši šo spoku kuģi un ir redzējuši, kā tas pazūd liesmās. Ja Tu stāvi uz kuģa klāja jūrā, tajā pašā vietā, kur nogrima Teazer, baumo, ka parādās spoks, kurš draud iznīcināt kuģi. Ir bijuši daudz ziņojumi, kuros stāsta, ka ieraugot šo spoku kuģi pār cilvēku pāriet milzīgas bailes. 

Octavius

Octavius kuģi, 1775. gada 11. oktobrī, atrada uz Rietumiem no Grenlandes kāds vaļu medību kuģis. Medību kuģa komanda pietauvojās pie Octavius kuģa. Viņi ieraudzīja visu Octavius komandu mirušu. Visa komanda bija nosalusi. Kapteini atrada viņa kajītē, nosalušu ar pildspalvu rokā, ar kuru viņš rakstīja pierakstu blociņā. Līdzās ar kapteini arī bija mirusi sieviete un bērns, kas bija apsedzies ar segu un matrozi, kurš turēja rokās sērkociņu kastīti. Medību kuģa komanda šo kuģi pameta salīdzinoši ātri, paņemot līdzi tikai vienu vienīgu piezīmju blociņu. Diemžēl piezīmju blociņā bija atjaunināmas tikai pirmās un pēdējās lapaspuses. Pēdējais ieraksts pierakstu blociņā tika veikts 1762. gadā, kas nozīmēja, ka kuģis esot tur nostāvējis 13 gadus, līdz to atraduši.

Octavius esot pametis Angliju 1761. gadā. Kapteinis esot izvēlējies bīstamāko, taču visīsāko maršrutu, ar kura palīdzību varēja nokļūt pie vēl neizpētītās Ziemeļrietumu pārejas. Uzskata, ka kuģis esot ieslodzīts ledū, peldot garām Ziemeļu Aļaskai. Octavius kuģa atrašana nozīmēja to, ka iespējams Octavius esot bijis pirmais kuģis, kurš esot sasniedzis Ziemeļrietumu pāreju, taču komanda, kas ir mirusi to vairs nekad nevarēs apliecināt. Uzskata, ka kuģis esot izlauzies no ledus ziemas mēnešos un ka komanda, kas bija sasalusi, esot ceļojusi ar vēja palīdzību veselus 13 gadus. Pēc šī notikuma Octavius vairs nekad netika ieraudzīts.

 

Lady Lovibond

1748. gada 13. februārī – svinot laulības, Simons Rīds aiznesa savu jauno līgavu Aneti uz kuģa ‘Lady Lovibond’ klāja, lai dotos kruīzā uz Portugāli. Tolaik sievietes uz klāja nozīmēja neveiksmi. Rīda draugs Džons Riverss iemīlējās kapteiņa sievā. Greizsirdības pārņemts, viņš uzbruka stūrmanim ar asu priekšmetu, nogalinot to. Riverss piegāja pie stūres un stūrēja uz bēdīgi slaveno ‘Goodwin Sands’.

50 gadu vēlāk, tajā pašā dienā, 13. februārī, divi atsevišķi kuģi pamanīja burājam kādu kuģi uz Goodwin Sands. 1848. gadā, vietējais zvejnieks pamanīja kuģa vraku Goodwin Sands apkārtnē. Tika izsūtītas glābšanas laivas, lai izmeklētu kuģa vraku. 1948. gadā, Lovibond spoks atkal tika pamanīts. To pamanīja cits kuģis un aprakstīja to kā reālu kuģi, kuram visapkārt bija baismīgi pārdabisks zaļš spīdums.

Diemžēl ir jāgaida līdz 2048. gada 13. februārim, lai atkārtoti ieraudzītu šo spoku kuģi, jo tas parādoties ik pēc 50 gadiem, neaizmirsti to atzīmēt savā kalendārā! Goodwin Sands ir Anglijas visbagātākā spoku kuģu vieta, kā arī tur atrodas leģendārā Lomea Sala. Līdz ar Lovibond kuģi, šai vietā spokojas arī SS Montrose un Shrewsbury kuģi, bet tas jau cits stāsts...

 

Mary Celeste

Mary Celeste kuģa liktenis ir visneskaidrākais no visām jūras mistērijām. Tā noteikti ir vispētītākā lieta par pazudušo kuģa komandu.

1872. gada 13. decembrī, novērotāji pamanīja mazu, 2 mastu buru kuģi iepeldam Gibraltar līcī. Celeste esot izceļojusi no Ņujorkas, 7. novembrī. Kuģī bija 1701 mucu, kas pildītas ar alkoholu. 5. decembra pēcpusdienā, kuģa ‘Dei Gratia’ kapteinis Morhauss pamanījis, ka Celestei esot sekojuši laupītāji. Viņš un Celestes kapteinis, Briggs, bija tuvi draugi, kas iepriekš bija pusdienojuši kopā pirms izceļošanas. Morhauss bija pārsteigts redzot, kā Celeste esot novirzījusies no kursa, taču viņš saprata, ka tas esot visai loģiski, jo Birggs esot ļoti talantīgs jūrnieks.

Pēc kāda laika kuģis parādījās un izskatījās, ka kuģis esot pamests lielā steigā. Visi papīri, kas bija kuģī bija pazuduši, izņemot kapteiņa pierakstu grāmatiņu ar pēdējo ierakstu, kurā teikts, ka kuģis esot papeldējis garām Azoru salām, 25. novembrī. Ir stāstīts, ka uz kuģa arī atrada siltas tējas glāzes, pus apēstas brokastis un vēl kūpošas pīpes, taču šie stāsti visticamāk nav patiesība, taču skaidrs bija viens, kuģis esot pamests lielā steigā, taču nebija nekādu vardarbības pazīmju. Sešu mēnešu krājumi, kurā ietilpa ēdiens un svaigs ūdens vēl joprojām atradās uz klāja, kā arī kuģa komandas personīgie piederumi un artefakti bija palikuši neskarti, kā arī visas mucas bija savā vietā, taču 9 mucas izrādījās tukšas. Tika atklāts, ka kuģī esot ieplūdis ūdens un tāpēc tas radīja uzskatus, ka kuģis tika pamests tieši dēļ tā, taču pārējie, kas pazinuši Briggu aprakstīja viņu kā drošsirdīgu vīru, kurš pamestu kuģi tikai tad, ja būtu neizbēgama nāves situācija.

Izmeklēšana atklāja, ka dažās vietās tika atrastas asinis, kapteiņa kajītē, uz Brigga mačetes. Tika atrasts arī nazis un cirtiena pēdas uz margām, kuras visticamāk, ka izraisīja cirvja cirtiens, taču kamēr netika atrasts nekāds ierocis uz klāja visam šim nebija nekāda izskaidrojuma. Kuģis bija gatavs kuģošanai, jo nekādu problēmu tam nebija.

Šim notikumam bija daudzi skaidrojumi: Pirātisms, laupīšana (ko Briggs un Morhauss iespējami sarunājuši), Dei Gratia kuģa komandas uzbrukums, jūras zemestrīce vai citi tamlīdzīgi fenomeni, izraisīta eksplozija no izlijušā alkohola un tā tālāk un tā joprojām.

Nākošajos 13 gados Mary Celeste bija mainījusi savu īpašnieku 17 reizes, kurās atgadījās daudzas traģiskas nāves. Viņas pēdējais kapteinis ar iepriekšēju nodomu to noslīcināja, lai iegūtu apdrošināšanas naudu. 2001. Gadā, speciālie kuģu vraku meklētāji esot uzgājuši Celestes vraku, taču skeptiķi apgalvo, ka ir tūkstoši dažādu vraku un ka precīzi nevarot noteikt vai tas patiešām ir šis nolādētais kuģis.

 

Ourang Medan

1947. gada jūnijā, no holandiešu kuģa tika saņemti izmisīgas Morzes koda vēstules. Vēstuli saņēma daudzi kuģi un daži no tiem atbildēja. Ziņa, ko nosūtīja kuģis bija šāda: „Kuģa galvenie cilvēki, tai skaitā kapteinis, visi ir miruši, kurš guļ miris karšu istabā. Iespējams, ka visa kuģa komanda ir mirusi” Pēc neilga laika tika saņemta vēl viena ziņa, kurā tika teikts „Es mirstu”. Holandiešu un Britu spēki kopīgi noteica teritoriju, kurā kuģis varētu atrasties. Pēc dažām stundām ieradās palīgi. Pēc neveiksmīgiem centieniem ar gaismas spīdināšanu un signāliem, lai pievērstu kāda uzmanību, uz kuģa tika izsūtīta maza komanda ar laivām. Sākumā tika pārmeklēts komandtiltiņš, kur spēlēja radio un kur gulēja miruši daudzi no kuģa komandas sastāva. Vairāki līķi tika atrasti kuģa kravas nodalījumā ieskaitot, suni, kurš stāvēja uz visām četrām kājām, sasalis.

Uz kuģa klāja neatrada nevienu dzīvu dvēseli, bet kas bija satraucoši... Visi līķi bija sasaluši ar skatienu uz augšu pret sauli, viņu rokas izstiepušās, mutes atplestas vaļā un skatiens visiem tāds it kā ieraudzījuši, ko šausmīgi briesmīgu. Komunikācijas istabā atrada mirušu SOS ziņas devēju, viņa roka vēl joprojām bija uz Morzes aparāta ‘sūtīt’ pogas, acis plaši atvērtas un mute atplesta. Savādi, taču uz līķiem nebija nekādu vardarbības pazīmju un ievainojumu. Glābšanas komanda centās ieiet noliktavā, taču nez no kurienes izraisījās neliela eksplozija, kura drīz pārvērtās par nekontrolējamu uguni. Glābšanas komandai nācās pamest kuģi. Pēc dažām minūtēm kuģis nogrima okeāna dibenā.

Lai vai kā, bet nav skaidras informācijas vai Ourand Medan kuģis vispār ir pastāvējis, ir pieņemta teorija, ka kuģis esot kuģojis zem viltus vārda un transportējis, ko tādu, kas oficiāli nemaz neeksistē.

Ourang Medan kuģa un tā komandas liktenis ir noslēpumā tīts. Ir teikts, ka pirāti esot nogalinājuši komandu un sabotējuši kuģi, taču tas neizskaidro dīvainās līķu grimases un neesošos ievainojumus. Citi apgalvo, ka metāna mākoņi vai citas kaitīgas dabiskās gāzes nogalināja visus uz kuģa esošos. Daži pat piemin citplanētiešu klātbūtni....

Ja rakstā sastopat kādas kļūdas, lūdzu, ziņojat par to man, jo man ir svarīgi, lai raksts būtu pilnvērtīgs.

Laboja , labots 3x