Reiz senos laikos, tad, kad bija vēl tie dižie laiki dzīvoja kāds dīgdienis vārdā Ians. Ians, neskatoties uz to ka viņam bija tīra normāls 68 cīņas līmenis, vienmēr bija ar visu neapmierināts un īgns. Viņš uzskatīja, ka viņam ir 1 no zemākajiem līmeņiem, un viņam viss ir viss sliktāk. Ianam bija draugs vārdā Sems, kas viņu vienmēr mierināja un teica "Ian, tu esi loti labs cīnītājs, pasties uz savām rune bruņām un pūķa garo zobenu! Katrs, kam cīņas līmenis ir mazāks nekā tev par tādu komplektu sapņotu!" "Jā un visiem citiem kam ir 68 cīņas līmenis ir daudz labākas bruņas un viņi ir stiprāki!" atcirta Ians un novērsās no drauga. "Tā nav, tās ir tikai tavas iedomas, " Sems domīgi atbildēja, "un paskaties uz mani, es sapņoju par to, ka reiz kādā dienā es būšu tik stiprs un droširdīgs kā tu!" Ians raudzījās draugā un nezināja ko teikt. Beidzot viņš tomēr apkopoja daudzās domas kas viņam skraidīja pa galvu un izspēra "Tavs tēvs vismaz ir ievērojams augstmanis Varrokas pilī atšķirībā no mana tēva, kas ir nožēlojams zemnieks!" "Par ko man tādu lāstu ir uzsūtījis varenais Ghuntix un Saradomins?! Kāpēc man ir tik slikti? Es jūs ienīstu tā pat kā visu šo pasauli!!!" Ians izkliedz, un pirms Sems paspēja ko teikt viņš aizteleportējās prom uz savām mājām.
Ians paķēra savas bruņas un ieroci, iemeta somā ēdienu, dažus naudas gabalus, visādas vairāk, vai mazāk noderīgas lietas un devās prom... Viņš bija tik nikns, ka taisnā ceļā metās arā no pilsētas nebilzdams ne vārda. Ians bija nolēmis doties tālu prom un neatgriezties. Viņš gāja vairākas stundas līdz vietā kur viņš atradās pamazām sāka kļūt karsti un visapkārt bija daudz smiltis - tikai vietām pavīdēja kāda sakaltusi zāle. Ians apstājās. Tālāk par šo vietu viņš nekad nebija gājis. Tur varētu būt bīstami... bīstami?! Nekas nevar būt bīstamāks, kā dzīvošana Misthalina zemē kur cilvēki tevi samaitā. Tā nu vairāk nedomādams Ians devās tālāk.
Viņš gāja apmēram no rītiem, līdz pēcpusdienai bet vis apkārt vienalga vienas smiltis. Saula nekrietni dedzināja Ianu. Viņš bija ļoti nomocījies. "Labi ka paņēmu līdz ūdeni" Ians nodomāja. Visu ceļu jau kopš viņš nonāca pie ieejas nekurienē, visu laiku kāda iekšēja balss viņu mudināja doties atpakaļ. Ians jau sāka šaubīties. "Varbūt tomēr atgriezties?" Ians runāja ar sevi. "Nē, es to nemūžam nedarīšu, es viņiem nepiedošu! LIEC MANI MIERĀ NEKRIETNĀ BALSS!!!" Iana nervi neizturēja, un viņš kliedza. Un tieš tai brīdī notika kas negaidīts un šokējoš. No tuvējā smilšu paugura iznira 3 greiterdemoni. Tie ļauni skatījās uz apstulbušo Ianu. Un tad, aptuveni pēc 1.5 sekundēm tie visi trīs metās virsū Ianam un ar saviem garajiem un asajiem nagiem iecirta viņam. Viņš palidoja vairākus metrus uz aizmuguri un nokrita uz muguras. Šķita ka Ians tūlīt uz vietas bija beigts, bet tā nebija. Viņs piecēlās atbalstoties uz sava zobena. No viņa saplosītajām drānām tecēja asinis. Demoni ļauni rēca un jau 2. reizi 1 no viņiem metās virsū Ianam kad pēkšņi gaisā pašāvās Iana zobens kas bija iemirdzējies asins sarkanā krāsā un tai pašā mirklī 1. dēmonam nokrita glava un tā ļumīgais kērmenis pārvērtās pelnos. Atlikušie divi uzbruka reizē un viens no tiem sekmīgi trāpīja Ianam pa muguru ar saviem ragiem. Ians sāpēs iekliedzās un aizlidoja 10 metrus uz priekšu. Demoni šoreiz momentā metās viņam pakaļ. Ians tikai pašā pēdējā mirklī paspēja pielikt priekšā vairogu. Dēmoni pakrita uz muguras un Ians veikli peiskrēja viņiem klāt un iedūra 1. ar savu zobanu. No savainotā dēmona izšļācās melna asins strūkla un tas pārvērtās par pelniem kā 1. Pa to laiku dzīvi palikušais dēmons bija piecēlies un spēra Ianam ar savu kāju kurai nagi kā žiletes, bet Ians veikli to viņam nocirta. Demons sāpēs pakrita un vaidēja. Ians pacēla zobenu un trieca to Demona vēderā. Tas pārvērtās par pelniem. Ians nokrita uz ceļiem un izjuta nerimstošas sāpes. Lai tās kaut kā remdētu viņš atvēra somu un lūkoja pēc ēdamā, bet Ians sāpīgi atklāja ka visi omāri ir izkrituši "lidojumu" laikā palicis tikai 1. Tā nu Ians to apēda un grūti piecēlās lai turpinātu ceļu. Viņš bija ļoti noguris un nomocīts, bet ja viņš neturpinās ceļu, viņš nomirs bada un sāpju nāvē. Atlika vienīgi cerēt ka tuvumā ir kāds ciems vai pilsēta.
Tā nu Ians maldījās vairākas stundas līdz sāka krēslot. Viņš juta ka pēdējie spēki izsīkst viņš vairs nespēj. Vēl pēdējo reizi Ians pacēla galvu un notika brīnums, netālu viņš saskatīja kādu pilsētu. Ianā radās jauni spēki un viņš devās tās virzienā. Viņš gāja pāri vienīgajam pakalnam kas Ianu šķīra no pilsētas, bet ians diemžēl norita. Viņš zināja ka nespēs peicelties. Tā nu viņš gulēja ar muti smiltīs likteņa varā, līdz viņš juta ka uz viņu skatās kāda melna ēna. Ians ar pēdējiem spēkiem pacēla acis, un redzēja kāda veca vīra siluetu kas teica "Ian, man tev kas jāparāda, tad tu sapratīsi..." un tajā pašā mirklī nogurums ņēma varu, un Ians atslēdzās.
Sķita ka viņš ir nogulējis veselu mūžību kad viņš pamodās. Viņš jutās kā no jauna piedzimis sāpes un brūces bija pazudušas kā nebijušas. Viņš pielēca kājās. Stāvēja tajā pašā vietā kur izslēdzās, bet vai tiešām tajā pašā? Viss visapkārt bija melnbalts un drūms. Te nebija kaut kas kārtībā. Viņš paskatījās uz noplukušās pilsētas vārtiem pie kuriem bija netīra zīmīte kas vēstīja "Esiet sveicināti ScapeRune pilsētā Al Kharidā".

Laboja nezināms, labots 1x