Ians pamodās agri. Iepriekšējā naktī viņš bija murgojis kā cīnās ar greiterdemoniemm, bet sapnī tie Ianu saplosa gabalos. Ianu māca šaubas. Viņš nedaudz skuma pēc mājām. „Patiesībā tīri muļķīgi, ” viņš pie sevis prātoja, „ kāpēc man vajadzēja sperties tik tālu prom. Ar to es esmu savārījis sev nepatikšanas. Tagad man jāiet cīnīties kaut kādā šausmīgā arēnā, kurā es visticamāk nomiršu, ja var ticēt tam nelgu virsniekam. Nē, viņš cenšas mani tikai iebiedēt, nemaz nebūs tik traki... es ceru.” Pēc pāris stundām, kuras Ians pavadīja prātojot par arēnu un mājām, atvērās cietuma durvis, un pa tām divu sargu pavadībā ienāca virsnieks tērpies zilā svētku mantijā. Ļauni priecīgā balsī viņš teica „ Nu mans gladiator, kā jūties šinī dienā kad tiks izbeigta tava nožēlojamā dzīve? Vai esi sagatavojies savai pēdējai cīņai?” „Labāk kā nekad un starp citu, jauks pingvīnkostīms.” Ians nošņāca. „Smejies, kamēr vēl vari lops” virsnieks atcirta, „ jo tu mirsi ilgā, mokošā nāvē, un pēc tam es tavu līķi sacirtīšu gabalos un atdošu Kalpīnes sargiem par maltīti, bet tavu galvaskausu piekāršu savā mājā pie sienas!” „Kā teiksi pingvīnpauri, tomēr tas pēdējais diezvai tev izdosies – vai tad tev ir mājas? Man likās, ka pingvīni dzīvo alās.” Ians manipulēja ar virsnieka nerviem. „Ak tu suns!” virsnieks iesita Ianam pa seju, „sargi, aizvediet šo mēsla gabalu pie pārējiem!”

Ians divu sargu un važu pavadībā tika aizvests uz arēnas gladiatoru pirms cīņas telpām. Arēna bija liela, drūma ēka, izskatījās gadsimtiem sena. Uz tās sienām veidotie ornamenti bija jau sen izbalējuši un nodrupuši. Ians neredzēja kas notiek iekšā, jo viņu veda pa apkārt ceļu gladiatoru pirms cīņas telpām, bet spriežot pēc trokšņa uz cīņām bija sapulcējušies daudz cilvēku. Ianu ieveda pie pārējiem gladiatoriem. Tie bija kādi desmit vai nedaudz mazāk, bija dažādas ādas krāsas, bet pārsvarā melnādaini. Visi izskatījās ļoti nobijušies. Viens visu laiku visu laiku klusu zem deguna elsa un murmināji, tomēr sēžot viņam blakām to varēja dzirdēt. Visi bija ļoti sadrūmuši, un neviens nepacēla acis, kad pa smagajām koka durvīm ienāca Ians sargu pavadībā. Viņš apsēdās blakām pie-sevis-visu-laiku-murminošajam-vīram. Pēc neilga brīža pa tām pašām koka durvīm ienāca virsnieks savā pingvīnmentērpā kā Ians to iesauca, un uzkāpa uz neliela podesta kas atradās telpas gaišākajā stūrī pretim gladiatoriem. Visi pacēla acis un uzlūkoja virsnieku, jo visi pazina vīru, kas atbildīgs par to kādēļ viņi šeit sēž. „Gladiatori, ” virsnieks uzrunāja klātesošos, „jūs šodien esat šeit sapulcējušies lai atbildētu par saviem grēkiem un nodevību visvarenā Zamoraka priekšā, un jums nāksies cīnīties plecu pie pleca un kopā nomirt!” „Vai arī izcīnīt savu brīvību, ja kādam tas izdosies...” piebilda virsnieks. Virsnieks pabeidza savu ne pārāk izcilo runu, un sargi izdalīja katram bronzas vairogcepuri, bronzas zobenu, vairogu un ķēžu bruņas.Tad atvērās mazākas dibendurvis, un visiem lika pa tām iziet arēnā. Kad Ians pārkāpa pāri slieksnim, saule viņam cieši iespīdēja acīs un nākamajā mirklī viņa ausīm pāršalca liels ovāciju vilnis. Tribīnēs bija sapulcējušies patiešām iespaidīgs pūlis cilvēku, kuri cits caur citu sauca „Glaadiiaa-toras, glaadiiaa-toras!” Šajā brīdī varēja dzirdēt, kā pie-sevis-visu-laiku-murminošais-vīrs sāk murmināt skaļāk un nedaudz trīcēt. Kāds no melnādainajiem gladiatoriem iesaucās „Mums jātiek arēnas centrā!” Visi viņam sekoja. Kad visi bija nonākuši centrā tas pats melnādainais gladiators sauca „Ātri, izveidojam apli ar skatu uz āru.” Visi ātri sastājās aplī. Ians pamanīja, ka ik pēc desmit metriem sienā ir lieli, ar restēm un kokiem aiztaisīti vārti. Tad kāda ļoti skaļa balss nokliedzās „Klusumu!” Visa arēna momentāli apklusa. Tagad varēja dzirdēt, kā savos krātiņos plosās mežoņi. Tad šī balss skaļi teica „skatītāji – gatavību!” Tad ieturēja nelielu pauzi un atkal skaļi teica „gladiatori – gatavību!” „Lai svētie stāv man klāt, ” Ians klusām pie sevis nočukstēja. Visbeidzot balss teica „Lai cīņa sākas – TAGAD!”
Pirmie atvērās vārti, kas bija pretī pie-sevis-visu-laiku-murminošajam-vīram un vēl diviem melnādainajiem. No tiem izlīda vairāki gigantiski zirnekļi. Pamanījuši upuri, tie sāka skriet gladiatoru virzienā nikni klabinādami savus ilkņus. Melnādaini gladiatori skaļi kliegdami metās tiem pretī. Pārējie viņiem sekoja. Sadursme bija viegla. Melnādainie tā kapāja zirnekļus, ka Ians beigās pieveica tikai divus no desmit. Ianam tas bija vieglāk par vieglu jo savā dzimtajā pilsētā, kanalizācijā tādus ir sitis cik tik uz iet. Otrie vārti atvērās otrā arēnas pusē no tiem aiz sevis velkot asiņainus cirvjus iznāca skeleti. Ar tiem gladiatori arī viegli tika galā, ja neskaita, ka viens skelets nejauki iecirta kādam no melnādainajiem kājā, un otram sadragāja vairogu tik stipri, ka tas vairs nebija lietojams. Pa nākamajiem vārtiem, kas atradās tieši blakām izskrēja hobgoblini, un tā kā tie bija tieši blakām gladiatori nespēja laikus aizsargāties un tāpēc divi hobgoblini saplosīja jau iepriekš ievainoto melnādaino un notrieca no kājām Ianu. Viņš gan ātri piecēlās un nocirta diviem gobliniem galvas un nodūra trešo, bet šajā brīdī viņa zobens saplīsa. Ianam paveicās, ka blakus mētājās nogalinātā galdiatora zobens. Pa ceturtajiem vārtiem lēnām iznāca zombiji, un sāka vilkt savus trulos asmeņus uz gladiatoru pusi. Šoreiz gladiatoriem daudz bija jāaizsargājas ar vairogiem, jo zombiji diezgan spēcīgi cirta un nabaga pie-sevis-visu-laiku-murminošajam-vīram nocirta galvu. Ianu tas sadusmoja, un viņš viens pats nodūra sešus zombijus. No malas tas izskatījās ļoti iespaidīgi, tāpēc visi sajūsmināti kliedza. Pie piektajiem vārtiem parādījās miesas kāri, ar asiņainiem ilkņiem apveltīti, minatauri. Tie nevilcinoties metās virsū gladiatoriem. Viens, pēc skata drošākais no visiem pirmais metās virsū minotauriem, bet viens no minatauriem sekmīgi to pārmeta sev pāri un uzdūra uz cita minataura ilkņiem. Nu bija atlikuši 7 gladiatori, tai skaitā arī Ians. Ians ar vēl pāris gladiatoriem piesteidzās klāt minatauru bariņam un uzsāka cīņu ar viņiem. Ianu atgrūda atpakaļ, jo cīnīties šādās nožēlojamās bruņās un ar šādiem ieročiem nebija nemaz tik viegli, jau īpaši Iana situācijā. Beidzot arī minatauru glavas ripoja, un bija laiks sestajiem vārtiem. Gladiatori bija ļoti noguruši, un daži bija ievainoti. Tad atvērās septītie vārti, un gladiatori noelsās riebumā tie bija zaļi, pretīgi gļotaini milzu rāpuļi. Rāpuļi atņirdza ilkņus un Ianam pārņēma nelielas bailes. Rāpuļiem bija lieli, žiletasi zobi divās rindās. Tad pieci no rāpuļiem metās virsū gladiatoriem, bet pārējie pieci palika aizmugurē, un vai tas varēja būt, atvēra acis un iekliedzās. Kliedziens bija tik spēcīgs, ka norāva pāris gladiatorus no kājām . Tā bija vispretīgākā, un spalgākā, ausīs griezošā skaņa, kādu Ians jeb kad bija dzirdējis. Uzbrūkošie briesmoņi pieskrēja pie viena, no nokritušajiem gladiatoriem, un saplosīja tā ribas kopā ar bruņām. Gladiators sāpēs iekliedzās, un nomira. Pārējie izmantojot izdevību metās virsū pirmajiem pieciem rāpuļiem un viegli tos apkāva. „Šiem rāpuļiem ir vienīgi laba stratēģija, bet ja kādu posmu izjauc tad tie sabrūk, ” Ians nodomāja, un metās pie pārējiem – kliedzošajiem rāpuļiem, un pirms tie paguva atvērt mutes otrajam kliedzienam visi bija nogalināti. Nu atvērās astotie vārti, no kuriem lielos lēcienos izlec vairāki vilkači. Pēc izskata tie bija līdzīgi minatauriem, tikai šie pārvietojās divreiz ātrāk. Šoreiz gladiatori deva pirmo triecienu un veiksmīgi izsita no ierindas divus vilkačus, taču nākamajā mirklī palikušie ar vienu mazu lēcienu bija gladiatoriem aiz muguras, un uzbruka vienam melnādainajam, ko neganti sakoda. Ians redzēdams, ka viņa komandas biedram draud nāves briesmas metās to aizstāvēt, un nosita vilkaci nost no upura, piebeigdams to. Bet tad Ians pamanīja, ka ar viņa izglābto gladiatoru notiek pārvērtības. Tas dažu sekunžu laikā pārtapa par vilkaci, un metās virsū apstulbušajam Ianam. Kad Ians atguvās viņš bija uz zemes, un saprata, ka nu stundiņa ir situsi, jo vilkacis atspērienā jau lidoja virsū viņam, bet Iana zobens un vairogs bija izkrituši no rokām. Taču no malas kāds gladiators izglāba Ianu. Viņš stājās priekšā Ianam un ar savu vairogu atvairīja vilkaci, tad nodūra to. Ians pateicās gladiatoram par palīdzību un ātri paķēra savus ieročus, jo nu jau vērās vaļā devītie vārti. Virsnieks, sēdēdams galvenajā tribīnē aiz dusmām vai pušu plīsa. „Viņiem visiem bija jābūt saplosītiem jau pie piektajiem vārtiem!” Tai pašā laikā bija atvērušies devītie vārti un pa tiem lēnā gaitā izlīda milzīgas vaboles. Visa arēna apklusa. Ians juta, ka tas nav labi. Tad viņš sadzirdēja klusus čukstus no sava blakus stāvošā komandas biedra „ Kalpīnes sargi...” Ians kaut ko atcerējās. Viņš savās mājās kādā vecā grāmatā bija lasījis, ka kalpīne un viņas sargi ir svētie radījumi tuksnesiešiem. Tātad šeit pavisam nevarēja būt Iana pasaule, tāpēc, ka savā pasaulē tuksnesīši gladiatoru cīņās neliktu šos svētos radījumus. Vairāk pārdomām Ianam nepietika laika, jo kalpīnes sargi sāku savu šejienes uzdevumu. Tās ļoti ātri, pat ātrāk nekā Ians bija gaidījis, metās virsū gladiatoriem. Tās sāka kapāt pa gladiatoru kantainajiem vairogiem ar savām asajām kājām. Ians ātri apskrēja apkārt kalpīnes sargiem un uzlecot vienam virsū kapāt kapāja ar savu zobenu viņas galvu. Ians to nogalēja, bet blakus stāvošā vabole to pamanījusi notrieca Ianu nost no beigtās sāpīgi ievainojot Iana kāju. Viņš atsitās pret sienu un nokrita uz muguras. Pārējie gladiatori izmantoja kalpīnes sarga aizgriešanos uz citu pusi un nogalēja to. Pēdējā vabole savukārt izmantoja to un abas priekšējās kājas ietrieca vienam gladiatoram mugurā un pārāva to uz pusēm. Ians piecēlās un svieda savu zobenu uz pēdējā sarga pusi. Rotējošais zobens trāpīja vabolei tieši galvā un tā bija mirusi. Nu bija atlikuši tikai vieni vārti un no desmit gladiatoriem bija atlikuši četri – Ians, melnādainais kas sākumā deva komandas, kāds baltas miesas krāsas un vēl viens melnādainais. Ians pacēla no zemes zobenu un saspringti raudzījās kā atveras pēdējie vārti un, tumsās kaut kas sakustas. Tad kad pēdējais briesmonis spēra savu pirmo soli ārā no krātiņa tumsas Iana prāts šausmās sastinga. Caur prātu viņam izskarēja cīņa ar greiterdemoniem un sapnis kā tie viņu saplosa gabalos. Nu tas notiks pa īstam jo ar tik sliktām bruņām un ieročiem viņus neuzveikt. Pēdējais briesmonis bija greiterdemons. „Nu nē, es neļaušu tam notikt, esmu nācis pārāk tālu lai tagad visu zaudētu, ” Ians drudžaini domāja. Tad viņš iesaucās „Eu, klausieties kā es jums teikšu. Šī ir taktika kādā var nogalināt šo nešķīsteni. Uzbruksim pa divi, katrs no savas puses, izvairoties no viņa sitieniem un spērieniem, mums vajadzēs nocirst viņam kājas. Tad viņš ir piebeigts. Gatavi?!” „Jā!” cits caur citu izsaucās pārējie. Tad visi, kā sarunāts, metās virsū greiteram. Ians pazīstot greiterdemonu taktiku viegli izvairījās no greitera prettriecieniem, un kopā ar savu palīgu Ians nocirta greteram vienu kāju. Otrajai grupiņai negāja tik viegli – sākumā greiters ar savu sitienu gandrīz nosita vienu gladiatoru, bet pēc tam viņam sekmīgi tas izdevās ar otru. Tomēr otrās grupas dzīvi palikušajam gladiatoram izdevās nocirst otru greitera kāju. Krītot greiters tomēr aiznesa savā tuvējā nāvē otru gladiatoru ar saviem nagiem pārvēršot viņa galvu strēmelēs. Ians ar savu palīgu reizē iedūra greiteram vēderā un no tā izšļācās tik pazīstamā, melnā asins strūkla. Tajā pašā brīdī no glavenās tribīnes atskanēja skaļš „NEEEE!!!”, bet tas neietekmēja skatītājus. Tie auroja pilnā kaklā saukdami „Glaadiiaa-toras, glaadiiaa-toras!” un gavilēdami. Ians pie sevis nodomāja „Nu viss ir cauri, mēs uzvarējām... mēs to paveicām...” tajā brīdī Ians atskārta, ka tagad ir patiešām noguris un viņam smeldz visas maliņas, tai skaitā jauniegūtās rētas, kas paliks uz mūžu. Ians dzirdēja, ka skaļā balss kaut ko saka, un pūlis priekā uzgavilē, bet Ianam viss bija vienalga. Tad arēnā ienāca sargi un izveda viņus ārā no arēnas, taisnā ceļā uz barrakām.

Tur Ianam novilka bruņas, viņu nomazgāja skaistā marmora telpā lielā, karstā baseinā ar daudzām smaržvielām. Tad viņa ievainojums apklāja ar dažādām ārstnieciskām vielām un aptina tos. Beigās Ianu ieveda ļoti greznā telpā, varētu pat teikt karaļa guļamistabā. Ians pamanīja lilu skaistu gultu, un iegāzies tajā uz vietas aizmiga.

Laboja nezināms, labots 1x