[Styrnucis]Kā uztaisīt fantastisku dārzeņu sacepumu

Laba diena, mani dārgie.

Kā jau solīju, tad šodienas "laivstrīms" nepaliek bez sekām. Lūk mana dārzeņu sacepuma gatavošana soli pa solim ar bildēm. Aicinu nelasīt tukšā dūšā.

Tātad, esmu viens pats Ankaras dzīvoklī, pārējie dzīvokļa biedri ir Antālijā. Nolēmu pagatavot savu ņammīgo dārzeņu sacepumu. Tā pagatavošanai ir divas receptes. Šoreiz vairāk par otro, bet pirmā recepte ir šāda.

Ņemam vienu kursabiedreni, liekam pie plīts un gaidām, kad būs gatavs. Tiesa, šoreiz viņa ir Antālijā, tā nu šī recepte man šoreiz nederēja. Jāķeras pie otrās, kas ir maķenīt sarežģītāka.

Tad nu tā, pirmais, kas jums ir jāizdara - jāizvelk sava pakaļa ārā no mājas un jāiet iepirkt sastāvdaļas. Par ļaunu nenāk, ja mājas tuvumā tieši šodien ir augļu un dārzeņu tirgus, kur lielāko daļu no visa var sapirkt. Un nē - tas, nekas, ka tur ir tante - to jums nevajadzēs.

Tagad par to, ko jums vajadzēs:

Panna un nazis
Sēnītes (šampinjoni, apmēram 300g)
Sīpols (liels)
sviests (ko uzmest uz pannas, lai, pie velna, kūst
puķkāposts (pusīte no ne pārāk liela)
paprika (kādas 3)
tomāti (2 vai 3)
Piparu maisījums
Ķiploks (2 vai 3 daiviņas)
koka lāpsta (jo vajag tikai rakt)
plīts
alus

Ņemam sīpolu, erotiski to nomizojam, iedomājoties, ka tā ir meitene (vai čalis). Raudam, ja neglīts/ta. Un ja raudām - tad tā it kā klausoties, kā Ušakovs latviski runā. Ja nākas raudāt - sakapājam mazos gabaliņos un metam uz pannas, lai deg, nelabais. Ja nenākas raudāt - tāpat metam uz pannas, citiem par biedinājumu. Metam klāt sviestu, šķiļam klāt uguni (pie gadījuma, ja gāzi jau neatvērāt sen, ja tomēr atvērāt - ar uguni labāk neniekoties. Un tomēr - uz priekšu, sveicieni no Dārvina) un lai uz mazas uguns sāk cepties.

Procesu atkārtojamar sēnītēm. Var izmantot halocinogēnās, papildus baudījumam. Par iznākumu neatbildu.

Tad nu jāķeras klāt ķiplokam. Šī daļa ir interesanta. Secienām, ka savu ķiploku jums nav un izmisīgi paskatāmies plauktiņā. Nočiepjam nezin kam pāris ķiploka daiviņas, ar agresiju tās nomizojam, sakapājam jo smalki un metam uz pannas.

Laiks puķkāpostam, nopaijājam to, atbrīvojam no liekajām labām un ciniski pa vienam gabaliņam vien laužam nost un drupinam bļodā. Tā izņirgājamies par pusi no šī dārzeņa.

Tad ņemam paprikas, divas pieliekam pie galvas un maniakāli smejamies, atdarinot ne pārāk prātīgu velnu. Tad šīm nogriežam resno galu nost un ar pirkstiem izvelkam ārā iekšas. Tas nekas, ka tā sarežģītāk - izskatās brutālāk. Piesmejam visas 3, sagriežam un līdz ar puķkāpostu metam uz pannas. Kad tas viss ir uz pannas, aizņemamies no kursabiedrenes (kuras nav mājās un kur to nezina) piparu maisījumu un sākam šos smalcināt virs pannas. Maķenīt aizraujamies un attopamies, kad šķiet, ka ir par daudz. Nekas - nav par daudz. Ap šo brīdi jāizskatās šādi. Ja tas brīnums ir melns, dīvaini ož, un, nedod Dies', kustās - Kaut kur nošāvāt greizi.

Kādu laiciņu visu to cepam, aktīvi apmaisam ar apmēram tādu kustību kā uzrokot vecmāmiņas mazdārziņu. Kad puķkāposts sāk palikt patīkami mīksts un silts, ņemam pāris olas un desiņu. Pag nē, desiņu tomēr nevajag. Ietriecam olā nazi un atceramies, ka panna nav pat tuvumā, tamdēļ traucamies pannas virzienā. Iztecinam olu no rokas pannā un nomazgājam paliekas izlietnē. Pie velna, lai cepās.

Kamēr tas viss prātīgi cepās, sagriežam tomātu (pirms tam nomazgājot). Pārāk uzmanīgi to darīt nav jēgas - tāpat izjuks. Droši var ķep ļep.

Kad tomāti ir ķep ļep, ņemam nazi, pārgriežam krūštura lencīti, lai tiktu tām klāt siera iepakojumu un izņemam to. Sākam rīvēt ar apmēram tādām pašām kustībām kā...rīvējot kartupeli. Tad, ņemam buntīti dillīšu un, gluži kā Mirtas tante limuzīnā, iekožamies tajā. Kad esam apēduši, ņemam vēl vienu un smuki sagriežam.

Kad tas izdarīts - var prātīgi un vienmērīgi sieru uzkaisīt pāri sacepumam, pēc tam arī dillītes.
Kamēr siers lēnām kūst, aizejam pēc birstes un gružlāpstiņas un savācam dilles, ar kurām ir pilna virtuves grīda pēc mūsu Mirttantes izdarībām.