Nē, tas nav mans dzīvesveids. Es to negribu popularizēt jaunatnes starpā, kā arī nevienam neiesaku ko tādu piedzīvot. Tās ir elles mocības. Dzerat ar jēgu.

 

Mums bija parasts ikgadējais iepriekšējās skolas klases saiets. Viss bija feini, labs laiks, laba kompānija. Šogad bijām vairāk. Sapirkām ļoti daudz ēdamā. Uz to visu, ko mēs nopirkām, varētu vēl mierīgi divas dienas tusēt. Izkāpjot no vilciena, mēs sapratām, cik ārā ir šausmīgi karsti. Mums, zēniem, vēl bija jānes šie smagie iepirkumu maisi. Bet tas nekas. Mēs (Es, Draugs1 un Draugs2) atpalikām no visiem pārejiem. Kādā brīdi izlēmām piesēst. Izvilkām pārsteidzoši vēsu alu un iesākām dienu. Abi veči sāka kurīt kā traki. Kamēr mēs tos 0, 5 alus pļumpējām, viņi katrs pa divām cigaretēm izpīpēja. Sēžot, tā teikt "iečillojot", pie mums piebrauc klasesbiedrs ar senci. Šis vēsā garā saka, ko tad mēs jau sākam. Mēs, vareni noslinkojot un pusi ceļa nobraucot ar mašīnu, jutāmies ļoti svarīgi. 

Tur nu mēs bijām. Veco, labo atmiņu vietā. Namamātes vecāki nebija uz vietas, viņi atbraukšot tikai vakarā. Arī klasesbiedra tēvs aizbrauca, atstājot mums vēl divus milzonīgus arbūzus. Pēc minūtes jau puse no visiem stāv ar cigaretēm mutē. Tas bija diez ko dīvaini priekš manis. Kāpēc? Pat vismiermīlīgākie, vai, tieši otrādāk, vismuļķīgākie cilvēki, no kuriem tu to nekad negaidītu, profesionāli pīpāja cigu pēc cigas. Mūzika mums bija drausmīga. Lai arī viens zēns sevi sauc par "DJ", viņa gaume galīgi nesakrita ar manējo. Tumbas viņam bija no veciem laikiem, jo viņas nevarēja pavilkt pilnībā nevienu basu. Bet ko lai nu darīt? Arī starp 827 vecām, smirdīgām dziesmām var atrast kaut ko normāli. Ar to es arī nodarbojos. Tā nu mēs tur tusējām, peldējāmies, vārtījāmies, līdz atbrauca vecāki. Viss bija jau sakārtots, pudeles ar tādu sūdu kā "d-light" bija nahrenizētas, benčiki nozuda no pasaules virsmas. Viss bija perfekti. Mums tikai vajadzēja sagaidīt viņu aizmigšanu. Vecāki aizgāja gulēt pietiekami agri- ap desmitiem. Taču namamātes brālis gan bija spītīgs āzis. Viņš izrija visus čipsus, bet gulēt negāja. Ziņkārība darīja savu.

 

Tad nu mēs to sagaidījām. Mājā viss bija kluss, visi iebraucēji bija aizmiguši. Mūs sāka izvarot odi. Bija tumšs. Tad nu mēs sākām patiešām "tusēt". Meitenes vilka ārā liķierus, zēni vilka to, kas bija. Draugs1 un Draugs2 bija sagādājuši džeimsõnu. Es, stipro dzeramo necienītājs, biju paņēmis dārgu, kvalitatīvu sarkano vīnu. Pēc glāzes liķiera es sapratu, ka mana trepe jau ir pietiekoši sapista, pat neko īsti neiedzerot. Pat neskatoties uz to, ka ēdām mēs tur ne jau to labāko pārtiku. Uztaisīju manu mīļāko dzērienu- kõla+vīns. Iedevu pagaršot dažiem, šiem arī iepatikās. Tik ļoti iepatikās, ka padalījās arī ar saviem dārgumiem. Tad, kad es pirmo reizi iedzēro džeimsonu, man likās, ka es dzeru grādīgu skābi. Nebija tik slikti, kā LB, bet viennozīmīgi man negaršoja. Taču tajā brīdi, kad vīns bija iztukšots un džeimsons iedzerts, es nejutos tik feini, kā agrāk. Tas mani nomāca, un paprasīju vēl iedzert džeimsonu. Iedzēru 3 mutītes. Tad nu arī viss sākās.

 

No sākuma bija kaifiņš. Nekāda stresa, nekādu robežu, nekā. Vienīgais, kas nebija forši, bija tas, ka es pusi lielās Ādažu kečupu čipsu pakas sastāvu izgāzu taisot īsceļu līdz mājāi. Vēl loģiski domājošais es paspēju visu izstāstīt namamātei. Viņa īsti nedusmojās, jo jēgas nebūtu šāvaitā, jo es nebūtu spējīgs salasīt čipsus, vai arī saprast viņas bezjēdzīgās, pamācošās runas. Tālāk mēs vienkārši sēdējām verandā, ēdot un tenkojot. Bija ap 11:30. Kā jums liekas, kas notiek tālāk? Nākošā aina man ir viena- es, atkal atrodoties pie verandas, slīpā stāvoklī krītu kopā ar pusi  no tās konstrukcijas uz zemi. Galva sāpēja kā sātans, bet es to nejutu. Vēl bija tas labais efekts, kad nejūti sāpes. Taču, atgriežoties samaņā, es sapratu situācijas nopietnību. Drīzumā bija jāceļās viņas vecākiem, bet es kā mauglis pusizmetamās drēbēs knapi kliboju apkārt, izprašņājot visus, jo visi bija uz manīm apvainojušies. Daudz ko es tur sadarīju. To es uzrakstīšu atsevišķi. Kā nekā, bet mēs nonācām līdz manai somai, izvilkām peldšortus un pārģēbām mani. Mēs- es un Draugs3. Vairāk neizskatījos pēc bomža. Vienīgais, ko man visi pēc kārtas skaidroja, bija tas, ka man seja bija ļoti netīra. Es pat ļoti viegli varu iedomāties kāpēc. Pēc stundas es jau biju daudz skaidrāks galvā, bet ne ķermenī. Ķermenis mani reāli čakarēja nost. Mēs bijām mājā, kaut ko runājām. Tad es sadzirdēju, ka nāk vecāki. Tā kā bailes sajūta vēl nebija atgriezusies, es vīrišķīgi saņēmos un ieturēju ļoti īsu, bet, pirmo loģisko sarunu. Viss izdevās! Viņiem visdrīzāk bija aizdomas, protams, jo man visa seja ir rētās un sejas izteiksme arī nevarētu būt tā prastākā. Taču viņi uzreiz aizbrauca un es varēju beidzot sākt uzzināt savus piedzīvojumus. Par tiem turpmāk:

 

Tu saspārdīji Māri. Viņš nāk tev klāt, saka labdien, bet tu viņam sper. Viņš tikai atkārto, kā tu jau otro reizi viņam iespēri. Tad kaut kā lidoja arī trešais spēriens.

Tu man iesiti pa žokli. Tad es to nejutu, tagad gan sāp.

Tu siti Andri. Viņš ar tevīm visu nakti vazājās un glāba, bet tu viņu kādā brīdi sāki sist. 

Tu viņam uzkriti virsū uz olām. Čalis ilgi stostījās. Laikam stipri. Viņš uzreiz pēctam gulēt aizgaja.

Tu visu laiku zvanīji Kaivai. Pat tad, kad tu savu androīdu sapisi līdz galam, tu mēģināji kliegt iekšā usb kabelī.

Bļe, redzi šito zilumu? Tas no tevīm!

Tu zvanīji Vikai, nolamāji viņu tā kārtīgi. Ā un tu tur vēl kādam zvanīji, līdz telefonu nesačakarēji.

Tu kriti. Visu laiku kriti. Tāds mazohists. Es pati redzēju, kā tu vismaz reizes trīsdesmit kriti. Un nejau vienkārši, izmežģījot kāju vai kā savādāk, bet tu kriti uz dažādām pusēm pilnībā taisnā stāvoklī, itkā tu tiktu sasaldēts un nopūsts.

Tu novilki šortus un visiem lielījies ar savām skaistajām apenēm. Tad tev palika slinkums viņus vilkt atpakaļ un tevi diez gan pamatīgi izvaroja odi.

To gāzies vairākas reizes no kalna galīgākajā čuhņā. Tu tur pat gulēji kādu brītiņu.

 <Tas nenotika, es vienkārši saīsinu domu par to, ka es uzmācos un atzinos viņām mīlestībā, nekāda izvarošanas mēģinājuma nebija.>

Tu mēģināji izvarot Ilzi. Tu mēģināji izvarot Annu.

Tu mēgināji izvarot Alisi.

 

Tu man vienkārši uzgāzies uz kalna virsū un tā arī paliki. Es saucu Ilzi palīgā, lai viņa tevi palīdz noņemt.

Tu mētāji kūleņus un ritentiņus. (Varu to iedomāties.)

Tu man atņēmi džeimsonu un visu izpļumpēji. Ričards jau teica, ka tie pēdējie divi malki būs vēmienizraisoši. Tā arī bija. Ā, un visas tavas drēbes ir vēmekļos.

Mēs tevi stiepām aiz kājas. Iespējams tāpēc visa tava seja ir rētās. Ā un kājas un rokas tev ir rētās tāpēc, ka tu bludoji pa krūmiem un asām zālēm.

Tu mums mācīji ģeometriju. Jeibogu.

Raksts vēl nav pabeigts. Rīt papildināšu.

Laboja Ridiculus, labots 1x