Man daudzi ir jautājuši, kāpēc es vienmēr esmu tik pašpārliecināts, kā es spēju visu paspēt laikā un dabūt to, ko vēlos, šķietami nepieliekot nekādas pūles. Uzreiz pateikšu, ka tā nav, protams, es kā jau jebkurš cits cilvēks pielieku zināmas pūles savu mērķu īstenošanai, palīgā nāk veiksme, intuīcija un ambīcijas.

Bet es gribu iedot vienu padomu. Cik brutāli tas neizklausītos, visus mūs mūža galā sagaida nāve. Tas ir mūsu galamērķis. Tas, kā tu pavadi savus dzīves gadus ir atkarīgs tikai no tevis, bet tu zini, ka tu tāpat agrāk vai vēlāk mirsi. Samērā efektīvi ir iedomāties savu mērķi, pienākumu vai vēlmi kā nāvi, pēc kuras sekos atdzimšana un jaunu mērķu vajāšana. Jāmēģina saprast to, ka, neatkarīgi no tā, ko tu darīsi, tava mērķa sasniegšana ir neizbēgama. Tu dabūsi, ko vēlies, termiņa beigās. That's it. Dari, ko gribi. Tusē, atpūties, strādā, mācies, sporto, drāzies, dari to, kas patīk un tieši tad, kad to vēlies. Interesantākais ir tas, ka tu visā šajā putrā reāli kaut ko arī darīsi lietas labā. Ar draugiem aizrunāsies par to, ko vēlies; ejot pēc kluba mājās izdomāsi, kā to sasniegt; autiņā uz darbu saplānosi-izdomāsi, kad tev ir brīvāks utt. Nemanot tu būsi gatavs saņemt to, ko esi pelnījis. Tieši laikā.
Neviens nekad nav īsti gatavs nāvei, es nezinu, kā tas ir, gulēt nāves gultā, bet radās priekštats, ka cilvēki samierinās ar to, pašās beigās pieņem to. Te arī slēpjas panākumu formula. Pieņem reālas un imaģināras lietas kā kaut ko pašsaprotamu.
 
 

Laboja nezināms, labots 1x

Lasītāju vērtējums: 0.52 (7 balsis)