No rīta pieeju pie loga. Rīts nepamodies un pelēks, kā manas acis. Ieraugu vēju, kurš, apsēdies uz izgrebtās koka silītes, spēle skumīgu meldiņu. Līst. Lietus kā aizskars. Tas nošķir vakardienas pasauli no šodienas: prieku, siltu un laimīgu, no vēsā drēgnuma aiz rūts.

Mana vakardienas pasaule atrodas aiz loga, aiz ābelēm dārzā. Skatos uz tām un domāju, kur palikuši vakardien teiktie vārdi. Klusi, sen gaidīti, jau domās dzirdēti. Kur? Vai ābeļu un tūju zaros, vai taciņas smiltīs, vai no māllēpju dzeltenajiem ziediem tos aiznesusi bite? Vai es tos naktī būšu tikai nosapņojusi?
Lietus lāses krīt. Mazi strautiņi līkumo pa stiklu. Gribu atgūt pasauli vakar. Un to, ko dzirdēju ābeļdarzā. Tos vārdus, ko man gribēja teikt, bet laikam nepateica. Izeju laukā. Skrienu aiz ābelēm un ieraugu... Tur stāv Viņš - viscaur izlijis. Viņš ir gaidījis mani. Ejot tuvāk, redzu, ka Viņš nez kāpēc rokas dīvaini tur aiz muguras. Tad, kad esmu jau tuvu klāt, Viņa acis saka tos pašus vārdus, ko vakar laikam dzirdēju tikai putnu pavasarīgajā dziesmā. Viņš dod man to, ko slēpa. Lielu zilu vizbulīšu pušķi.
Lietus ir pārstājis līt. Lāses žūst uz mūsu sejām. Man vairs nevajag vakardienu, man vairs nevajag vārdu. Gribu izbaudīt šo skaisto mirkli, kas man ir dots. Saules stari caur mākoņiem silda vizbulītes manās rokās.

Laboja nezināms, labots 1x