Sveiki. Pastāstīšu jums savu stāstu.

 

Sākšu ar to, ka vienmēr esmu bijis cilvēks, kuram ejot pa ielu gribas atskatīties. Gan jau arī starp jums ir kāds, kurš dara tāpat. Bailes, vai ziņkārība – domājiet paši.

Notika tas nesen, janvāra vidū (datumu gan precīzi neatceros). Trīsreiz nedēļā sanāk iet diezgan pavēlu mājup no treniņiem – beidzas deviņos vakarā. Kā jau visiem zināms, šajā ziemas vakara stundā jau ir pavisam tumšs, un vienam atrasties ielās ir neomulīgi. Vēl jo vairāk, pilsēta ir maza un vienīgā dzīvība, kuru šad-tad nākas redzēt  šaurajās ieliņās, ir kāds klaiņojošs kaķis.

Kā jau parasti, man līdzi bija MP3 atskaņotājs. Iznācu no sporta zāles, atvadījos no draugiem, ieliku ausīs austiņas, un devos 20 minūšu garajā pastaigā uz mājām. Maiznieku un Maskavas ielas krustojumā nogriezos pa labi, un pārdesmit metru attālumā ieraudzīju kādu vecu vīru. Domāju, ka tas ir Jurģonkulis, no kura vasarā par lētām naudām pērkam ķiršus. ”Varbūt iznācis vakara pastaigā?”, pie sevis nodomāju. Vecītim sejai priekšā bija aptīta šalle, āra mīnus 15 grādu un snīpis salst kā nekā. No tāda attāluma īsti nevarēju vēl atpazīt. Tuvojāmies viens otram, viņš lēnām sāka ņemt nost šalli, un es izņēmu austiņas, lai apsveicinātos.  Tikai tad, kad viņš bija pienācis pavisam tuvu, sapratu, ka tas nav Jurģonkulis, bet kāds svešs vīrs – nebiju tādu nekad redzējis. Jūs jau zināt, kā ir mazpilsētās – visi visus pazīst. Pārsteigums bija, kad viņš mani uzrunāja: “Sveiks, puis, klausies manī uzmanīgi. Lai cik liela vēlme tev nebūtu turpmākajā ceļā atskatīties – nedari to. Ja tomēr esi tik stulbs, lai mani nepaklausītu, vienalga, ko tu ieraudzīsi - nebēdz, būs tikai sliktāk.” Neko neatbildēdams, es ieliku austiņas atpakaļ ausīs un devos tālāk. Tikai nodomāju pie sevis: “Vecais laikam galīgi sajucis!” Pēc apmēram pus minūtes, nepārvarēdams vēlmi atskatīties, palūkojos sev aiz muguras – vecītis tur vairs nebija. “Frīks,” pie sevis nodomāju un turpināju ceļu. Nākamajā šķērsielā nogriezos pa kreisi – jau varēja redzēt manas mājas otrajā stāvā degam uguni. Pēkšņi uznāca tā sajūta, ka mani kāds vēro. (Tu jau zini, tā sajūta, kura pārņem tevi pašlaik.) Es atkal nepārvarēju savu tieksmi atskatīties. Nožēloju. Tālumā ieraudzīju viņus – uz aci mērot, metru un divdesmit centimetrus īsus tēlus ar lielām, tumšām un ļaunām acīm. Liekas, ka man sirds apstājās uz mirkli. Kādu mirkli, tā sajūta likās bezgalīga! Domāju, ka uz vietas atslēgšos. Redzot, ka mājas jau ir tik tuvu, saņēmos un devos uz priekšu, domādams, ka vecais uz mani ir izspēlējis kādu ļaunu joku, manipulējis ar manu prātu. Es atkal atskatījos. Kļūda. Viņi bija jau daudz tuvāk. Prātā tikai viena doma: “Neskrien! Neskrien!” ... Es sāku skriet. Aiz bailēm sirds dauzījās kā negudra. Es jutu, ka viņi tuvojas ātrāk, nekā es spēju paskriet. Tad pēkšņi - stop - es vairs nevaru pakustēties. Mani pārņem aukstums un tumsa. Tā pārņem prātu, aiztumšo acis. Tumsa.

Tad es pamodos. Sirds klauvēja kā pēc kārtīga treniņa. Ieslēdzu gaismu, apsēdos, un mēģināju sev ieskaidrot, ka tas ir tikai murgs. Nomierinājos, un gulēju tālāk.

Kopš tās dienas viss ir kārtībā – vēljoprojām eju uz treniņiem, mājās eju viens. Manī mainījās tikai tas, ka es vairs neatskatos. Ne naktī, ne dienā. Smieklīgi, ko viens nieka sapnis, smadzeņu jociņi, spēj izdarīt ar cilvēku. Arī tu, kad nākamreiz uznāk vēlme atskatīties, padomā, vai tas ir tā vērts. Un nemaz neskaties sev aiz muguras, izlasot šo. Lai cik ļoti tev gribas, neskaties. Ja tomēr paskatījies un viņus tur neredzēji – neuztraucies – turpini atskatīties, gan ieraudzīsi.

 

                                                                      

Laboja nezināms, labots 1x