Neviens īsti nezina, kā sākās Visums, bet is skaidrs, ka titānu cilts - spēcīgi dievi ar metālisku ādu, kuri nāca no attāliem Kosmosa slāņiem, - izpētija tikko tapušo Visumu un izvirzija sev par uzdevumu ieviest stabilitāti dažādajās pasaulēs un sagādāt drošu nākotni būtnēm, kas dzīvos pēc viņiem.

Titānu neizmērojamajā, tālredzīgajā plānā, kā ieviest Haosā kārtību, ietilpa pasauļu izveidošana, paceļot varenus kalnus, padziļinot plašas jūras, izpūšot debesis un uzbangojot atmosfēras. Un ļaujot primitīvajām būtnēm eksistēt šajās pārveidotajās pasaulēs.

Pār titāniem valdīja izredzēto dievu grupa, kuru sauca par Panteonu, un pirmo radīšanas gadsimtu laikā tie ieviesa kārtību simt miljonos pasauļu, kas bija izkaisītas Lielajā Melnajā Haosā. Augstsirdīgais Panteons norīkoja savu lielāko cīnītāju Sargerasu, lai tas kļūtu par pirmo aizstāvi cīņā pret daudzdimensionālajām dēmoniskajām Mainīgās Nekurienes būtnēm, kas tiecās sagraut dzīvību un izsūkt enerģiju no dzīvā Visuma. Sargerasam bija vairāk nekā pietiekami daudz spēka, lai stātos pretī jebkuriem draudiem...ar vienu izņēmumu.

Panteonam par nelaimi titāni nespēja izprast visu veidu ļaunumu, un burvestības vērsās pret Sargerasu. Neskaitāmus gadu tūkstošus būdam liecinieks dēmonisko radijumu zvērībām, Sargerass beidzot iegrima dziļā apjukumā, izmisumā un neprātā.

Sargerass zaudēja ticību savai misijai un titānu vīzijai par sakārtotu Visumu. Drīz vien viņš sāka ticēt, ka pati ideja par kārtību ir neprātīga un vienīgā absolūtā realitāte tumšajā, vientuļajā Visumā ir haoss un izvirtība. Noticējis, ka titāniem pašiem jābūt atbildīgiem par savām neveiksmēm, Sargerass nelēma izveidot neuzvaramu armiju, kas iznīcinātu titānu darbus Visumā un realitāti pārvērstu liesmās.

Pagrimums pārvērta pat Sargerasa titānisko veidolu un samaitāja viņa kārdreiz cēlo sirdi. Viņa acis, mati un bārda izvirda uguni un metāliskā bronzas āra pavērās, atsedzot nebeidzamu naida kurtuvi.

Savā niknumā Sargerass atbrīvoja riebīgos dēmonus, kurus pirms tam bija sagūstijis. Šie viltīgie radījumi pievienojās titāna bezbailīgajam naidam un apsolija vinjam kalpot visos iespējamajos ļaunuma veidos. No varenā Eredara kareivju rindām Sargerass izvēlējās divus cīnītājus, lai tie komandētu viņa postošo dēmonu armiju. Kiljedens Viltnieks tika izvēlēts, lai meklētu Visumā tumšākos spēkus un iesaistītu tos Sargerasa karaspēka rindās. Bija paredzēts, ka otrs cīnītājs Arhimonds Apgānītājs vadīs Sargerasa milzīgo armiju cīņā pret visiem, kas atteiktos atzīt pagrimušā titāna Varu.

Tiklīdz Sargerass ieraudzija, ka armija ir sapulcināta un gatava pildīt katru viņa pavēli, viņš nosauca to par "Liesmojošo leģionu" un raidīja Lielās Tumsas bezgalīgajos plašumos. Līdz pat šai dienai nav skaidrs, cik pasauļu tie nopostija savā velnišķīgajā karagājienā pa Visumu.

Nezinādami, ka Sargerass apņēmies izpostīt viņu neaptveramo veikumu, titāni turpināja pārceļot no pasaules uz pasauli, izveidodami planētas un iedibinādami tajās kārtību, kādu uzskatija par piemērotāko. Ceļodami viņi reiz nonāca mazā pasaulē, kuru tās iemītnieki vēlāk nodēvēja par Azerotu.

Vairāku laikmetu garumā titāni parvietoja un veidoja augni, līdz beidzot bija gatava ideāla planēta. Kontinenta centrā titāni radīja dzirksteļojošas enerģijas ezeru. Šim ezeram, ko nosauca par Mūžības avotu, vajadzēja tapt par visas pasaules dzīvības aku. Tā spēcīgajai enerģijai vajadzēja kļūt par pamatu jaunajai pasaulei un dot iespēju dzīvībai iesakņoties zemes auglīgajā augsnē. Laika gaitā uz pirmatnējā kontinenta sāka zelt augi, koki, parādijās dzīvas būtnes un visāda cita veida radības. Kad darba dienas beigās iestājās krēsla, titāni nosauca šo kontinentu par Kalimdoru - "Mūžīgās zvaigžņu gaismas zemi".

Apmierināti ar to, ka šajā mazajā pasaulē ieviesta kārtība un viņu darbs ir galā, titāni gatavojās atstāt Azerotu. Tomēr pirms došanās prom viņi uzdeva labākajiem šīs pasaules pārstāvjiem uzmanīt Kalimdoru, lai nekāds spēks neapdraudētu tās ideālo mieru. Šajā laikmetā bija daudz pūķu pulku, bet pieci no tiem valdīja pār saviem ciltsbrāļiem. Šos piecus pulkus titāni izvēlējās, lai tie nodrošinātu kārtību jaunajā pasaulē. Varenākie Panteona locekļi iedvesa pulku varoņiem daļu no sava spēka. Šie izvēlētie majestātiskie pūķi kļuva pazīstami ka Lielie pūķi.

Panteona pilnvarotiem, pieciem Lielajiem pūķiem titānu prombūtnes laikā vajadzēja sargāt pasauli. Kad pūķi bija gatavi šim uzdevumam, titāni atstāja Azerotu uz visiem laikiem. Diemžēl nepagāja ilgs laiks, kad par jaunradītās pasaules eksistenci uzzināja Sargerass.

Šajā laikā uz burvju ezeru piesardzīgi virzijās kāda primitīva nakts humanoīdu cilts. Avota dīvainās enerģijas piesaistīti, mežonīgie klejotāji tā klusajos krastos uzcēla savus mājokļus. Laika gaitā Avota kosmiskais spēks ietekmēja cilti, padarot to stipru, gudru un nemirstīgu. Cilts nosauca sevi par kaldorejiem, kas viņu dzimtajā valodā nozīmēja "zvaigžņu bērni". Par godu savai plaukstošajai civilizācijai viņi ap ezeru uzcēla varenas būves.

Kaldoreji - jeb nakts elfi, kā tos dēvēja vēlāk, - pielūdza mēness dievieti Elūnu un ticēja, ka dienasgaismas stundās tā atdusas Avota mirguļojošajā dzelmē. Elfu priesteri un zintnieki vēlīnajās vakara stundās ar neremdināmu interesi pētīja Avotu, gluži vai apmāti ar vēlmi izdibināt tā neizpaustos noslēpumus un spēku.

Pagāja, šķiet, neskaitāmi laikmeti. Nakts elfu civilizācija pletās plašumā, un Azšara, nakts elfu skaistā un apdāvinātā karaliene, Avota krastā uzcēla milzīgu, brīnumainu pili un tās dārgakmeņiem rotātajās zālēs izmitināja savus iemīļotākos kalpotājus, kurus tā sauca par kveldorejiem jeb dižciltīgajiem. Viņi dievināja savu karalieni, izpildīja katru viņas pavēli un uzskatija sevi par augstākām būtnēm nekā viņu ciltsbrāļi.

Azšara saprata priesteru interesi par Mūžības avotu un pavēlēja dižciltīgajiem izdibināt tā noslēpumus un atklāt Avota patieso mērķi pasaulē. Dižciltīgie iegrima darbā un nemitīgi pētija Avotu. Pamazām viņi attīstīja sevī spējas vadīt un pārvaldīt Avota kosmisko enerģiju. Eksperimentiem turpinoties, dižciltīgie atklāja, ka spēj izmantot savu jaunatklātos spēkus, lai vaļasbrīžos radītu vai grautu. Nevērīgie dižciltīgie, nejauši atklājuši primitīvo maģiju, ziedoja sevi tās noslēpumu izzināšanai.

Neapdomīgā maģijas izmantošana radīja enerģijas viļņus, kas spirālveidīgi vijās laukā no Mūžības avota un izplūda Lielajā Melnajā Haosā, kur tos sajuta Sargerass, lielais dzīvības ienaidnieks. Izspiegojis pirmatnējo Azerotas pasauli un sajutis neierobežoto Mūžības avota enerģiju, Sargerass nolēma sagraut jauno pasauli un pārņemt tās enerģiju.

Sapulcinājis kopā savu milzīgo "Liesmojošo leģionu", Sargerass devās ceļā uz Azerotas pasauli, kuras iemītnieki neko nenojauta. Leģions sastāvēja no miljons kliedzošiem dēmoniem, kuri bija sapulcināti no vistālākajiem Visuma nostūriem un dega nepacietībā cīnīties.

Iegūtās maģijas ietekmē karaliene Azšara un dižciltīgie atvēra Sargerasam un viņa karaspēkam vārtus uz mutuļojošajiem Mūžības avota dziļumiem. "Liesmojošā leģiona" karotāji caur Mūžības avotu metās iekšā šajā pasaulē, atstādami aiz sevis tikai pelnus un vaidus. Lai gan drosmīgie kaldoreji traucās aizsargāt savu seno dzimteni, viņiem niknā leģiona priekšā vajadzēja collu pa collai piekāpries.

Tad pūķi, kurus vadīja lielais, sarkanais milzis Alekstraza, sūtīja savus spēcīgākos pulkus, lai tie savaldītu dēmonus un viņu ellišķīgos vadoņus. Sākās ilgstoša, novārdzinoša karadarbība. Degošajos Kalimdoras laukos plosījās cīņas, un izvērtās šausmīgs notikumu pavērsiens: Lielais pūķis Neltarions izšķirīgās cīņas laikā pret "Liesmojošo leģionu" sajuka prātā. Viņš nošķīrās no karaspēka, un no viņa tumšās ādas izvirda liesmas un naids. Pārdēvējis sevi par Nāvesspārnu, liesmojošais pūķis nostājās pret saviem cilts-brāļiem un noslaucīja no kaujaslauka piecus pūķu pulkus.

Nāvesspārna pēkšņā nodevība izrādījās tik graujoša, ka šie pieci pūķu pulki nekad īsti neatguvās. Ievainotajiem un satriektajiem un citiem dižciltīgajiem pūķiem vajadzēja pamest nāvei nolemtos sabiedrotos.

Perinot briesmīgu sazvērestību, kā sagraut Mūžības avotu, grupa kaldoreju brīvības cīnītāju pie Avota sadūrās ar dižciltīgajiem. Izcēlās sīva kauja, un dižciltīgo rūpīgi izstrādātās burvestības pārvērtās haosā, destabilizējot virpuli Avotā un izraisot katastrofālu notikumu ķēdi, kas uz visiem laikiem sašķēla pasauli. Milzīgais sprādziens, kas nāca no Avota, sagrāva zemi un apdzēsa debesis.

Sprādziens satricināja pasaules struktūru, un plaisā, kas palika uz Zemes, ieplūda jūras. Pazuda gandrīz astoņdesmit procentu no Kalimdoras zemes, atstājot apkārt jaunajai, trakojošajai jūrai tikai atsevišķu kontinentu drumslas. Jaunās jūras centrā, kur kādreiz bija stāvējis Mūžības avots, plosījās haotiskas paisumu un bēgumu enerģijas vētras. Šī postaža, pazīstama kā Ļaunuma vētra, nekad nepārtrauca savu nikno virpuli. Tā bija kā nemitīgs atgādinājums par šausmīgo katastrofu... un utopisko laikmetu, kas zudis uz visiem laikiem.

Nedaudzie nakts elfi, kas pārdzīvoja šausmīgo eksploziju, sapulcējās kopā, izgatavoja primitīvus plostus un lēnām virzijās uz vienīgo sauszemi, kas pavērās viņu skatienam. Viņi ceļoja klusēdami, vēroja savas pasaules paliekas un saprata, ka viņu kaislības visapkārt ir radījušas sabrukumu. Kaut arī, Avotam sabrūkot, Sargerass un viņa leģions pazuda no zemes virsas, kaldorejiem vajadzēja pārdomāt uzvaras šausmīgo cenu.

Par spīti sabrukumam, daudzi dižciltīgie pārdzīvoja šo kataklizmu un vēlējās arī turpmāk izmantot savu maģiju. Viens bija pat nozadzis no Mūžības avota mazliet ūdens un elfu jaunajā zemē radīja jaunu Avotu. Nespēdami saprasties ar saviem līdzbiedriem, dižciltīgie jeb kveldoreji, kā tos pirms daudziem laikmetiem bija nodēvējusi Azšara, uzsāka paši savu ceļu, virzoties uz austrumu zemi, ko cilvēki nosauca par Lordaeronu. Viņi tur uzcēla savu maģisko karaļvalsti Kveltalasu un atteicās no nakts elfu piekoptās nakts dzīves un mēness dievināšanas. Kopš tā laika viņi uz visiem laikiem pielūdza tikai sauli un kļuva pazīstami kā augstie elfi.

Ar varu atrauri no Mūžības avota dzīvības enerģijas, augstie elfi atklāja, ka viņi vairs nav nemirstīgi un neievainojami. Viņi bija arī sarukuši augumā, un viņu āda bija zaudējusi violeto nokrāsu. Par spīti grūtībām, tie piedzīvoja sastapšanos ar daudzām neparastām būtnēm, kādas nekad agrāk nebija redzējuši... tajā skaitā arī cilvēkiem.

Vairāku tūkstošgadu laikā augstie elfi attīstīja savu sabiedrību un apvienojās ar kaimiņu - cilvēku sabiedrībām. Kaut arī, lai nosargātu savu maģiju no daudzdimensionālajiem draudiem, apkārt Kveltalasai elfi bija uzstādījuši virkni monolītu rūnakmeņu, cilvēki, kad bija apguvuši maģiju no elfiem, nerīkojās tik piesardzīgi. "Liesmojošā leģiona" ļaunos aģentus, kas tika padzīti, sabrūkot Mūžības avotam, vilināja atpakaļ Dalaranas pilsētas burvju nevērtīgā izturēšanās pret burvestībām.  

Pēc Sargerasa pavēles viltīgais dēmonu vadonis Kiljedens apjauta, ka viņam nepieciešams jauns spēks Azerotas aizstāvju novājināšanai, vēl pirms leģions spēris kāju šai pasaulē. Ja mirstīgo ciltīm, tādām kā nakts elfiem un pūķiem, būs jāsaskaras ar jauniem draudiem, viņi būs pārāk vāji, lai izrādītu reālu pretestību, kad tiešām sāksies leģiona uzbrukums.

Kiljedens atklāja spēcīgo Draenoras pasauli, kas mierīgi eksistēja Lielajā Melnajā Haosā. Draenora bija tikpat idilliska, cik plaša, un tajā mājoja ģintīs dzīvojoši šamaniskie orki. Kiljedens saprata: ja šīs dižciltīgās orku ģintis pamatīgi apvārdotu, varbūt tos izdotos pierunāt kalpot "Liesmojošajam leģionam".

Pakļaujot vecāko orku šamani Nerzhulu, tāpat kā tālā pagātnē tas notika ar karalieni Azšaru, dēmoni uzjundīja orku ģintīs cīņas kāri un nežēlību. Nepagāja ilgs laiks, kad apgarotā cilts bija pārvērsta par asinskāriem ļaudīm.

Jaunā lāsta pārņemti, orki kļuva par "Liesmojošā leģiona" varenāko ieroci. Ar pagrimušo cilvēcisko magu palīdzību tika atvērti Tumsas vārti starp Draenoru un Azerotu, izraisot postošu karu starp orkiem un cilvēkiem. Par cilvēku - bruņinieku sabiedrotajiem kļuva augstie elfi, rūķi un citas ciltis, turpretī orku briesmoņi biedrojās ar troļļiem un mājas gariem. Daudzas cilvēku pilsētas tika pilnībā nopostītas, un kara iznākums nosvērās par labu orkiem, līdz viņi krita par upuri paši savām iekšējām cīņām. Izmantojot izdevību, cilvēki atguva savu pasauli un pat sakāva orkus Draenorā. Tomēr postošajās cīņās daudzi varoņi zaudēja dzīvību.

Kaut gan Nerzhuls bija viens no daudzajiem orkiem, kas pasargāja Draenoru no sagrāves, dēmoni saplosīja orku šamaņa ķermeni, un Kiljedens sagūstija viņa dvēseli. Neapdomīgā Nerzhula gars tika turēts īpašā dimantcietā ledus bluķī, kas bija iegūts Mainīgās Nekurienes tālumos. Ieslodzīts ledus zārkā, Nerzhuls juta, ka viņa apziņa izplešas desmittūkstoš reižu. Nokļuvis dēmonu haotisko spēku varā, Nerzhuls kļuva par rēgainu būtni ar neizmērojamu spēku. Šajā mirklī orks vārdā Nerzhuls pazuda uz visiem laikiem un piedzima Nāves karalis.

Nāves karalim vajadzēja izplatīt visā Azerotā nāves un šausmu sērgu un uz visiem laikiem izdzēst cilvēku civilizācijas gaismu. Visi tie, kas nomira no šausmīgās sērgas, augšāmcēlās kā  dzīvie miroņi, un to dvēseles tika uz visiem laikiem saistītas Zerzhula važām.

Kaut gan Nāves karalis gribēja pilnībā iznīcināt cilvēci un cīnījās par bagātību un varu, Keltuzads atstāja Dalaranas pilsētu, lai kalpotu ļaunuma spēkiem. Kad pāri Lordaeronai plūda dzīvo miroņu ordas, karaļa Terenasa vienīgais dēls princis Artass uzsāka cīņu pret tiem. Artasam izdevās nogalināt Keltuzadu, tomēr katrs kareivis, kas krita, aizstāvot savu zemi, papildināja dzīvo miroņu rindas. Šķietami neapturamā ienaidnieka apmulsināts un aizkavēts, Artass arvien paplašināja cīņas lauku. Beidzot biedri brīdināja Artasu, ka viņš zaudē savu cilvēcību.

Artasa bailes un pieņemtie lēmumi izrādijās par iemeslu viņa postam. Ticēdams, ka tas paglābs viņa ļaudis, Artass pacēla burvju zobenu Frostmornu. Kaut zobens garantēja viņam neaptveramu spēku, tas arī atņēma viņam dvēseli un pārvērta par dižāko no Nāves karaļa bruņiniekiem. Zaudējis dvēseli un veselo saprātu, Artass veda dzīvo miroņu ordas pret paša karaļvalsti. Beidzot viņš nogalināja pats savu tēvu karali Terenasu un zem Nāves karaļa dzelzs papēža sagrāva Lordaeronu.

Neilgi pēc tam, kad pāri zemei traucās Artass un viņa dzīvo miroņu armija, Keltuzads tika atdzīvināts un Kveltalasā nepalika neviens dzīvs elfs. Lieliskā augsto elfu dzimtene, kas bija pastāvējusi vairāk nekā deviņus tūkstošus gadu, bija iznīcināta. Pēc tam Artass veda savas ordas uz dienvidiem - uz Dalaranu un tad uz Kalimdoru.

Kalimdorā nakts elfi sakopoja spēkus un ar nelokāmu apņēmību cīnījās pret "Liesmojošo leģionu". Apvienojušies ar cilvēkiem un orkiem (kas tagad bija atbrīvojušies no savas asinskāres un nežēlības), nakts elfi nogrieza leģionam ceļu uz Mūžības avotu. Nespējot gūt spēku no Mūžības avota, "Liesmojošais leģions" sāka sairt zem apvienoto mirstīgo armiju varas.

Šajā laikā dzīvo miroņu ordas bija pilnībā pārveidojušas Lordaeronu un Kveltalasu par indīgu, sērgas piemeklētu zemi. Augstie elfi sēroja par dzimtenes zaudējumu un nolēma par godu saviem kritušajiem biedriem nosaukt sevi par asiņainajiem elfiem.

Pa to laiku puse dzīvo miroņu sarīkoja apvērsumu, lai iegūtu varu pār dzīvo miroņu valstību. Beidzot rēgs vārdā Vējpūtis Silvana un viņa dumpīgie miroņi - pazīstami ar nosaukumu pamestie - pieprasīja sev Lordaeronas galvaspilsētu un nosolījās izdzīt no savas zemes dzīvo miroņu ordas un Keltuzadu.

Kaut gan Artass bija cīņās novājināts, viņš tomēr pārspēja ienaidnieka karapūļus, kas devās uzbrukumā karalim. Uzlicis galvā ar Nerzhula neiedomājami spēcīgo maģiju piesātināto ķiveri, Artasa gars sakusa ar Nerzhulu, izveidojot vienu varenu būtni - jauno Nāves karali -, un jaunais Artass kļuva par vienu no varenākajām esības formām, kādu jebkad pazinusi pasaule.

Pašlaik Artass - jaunais, nemirstīgais Nāves karalis - mitinās Nortrendā; klīst baumas, ka viņš grasās atjaunot Aiskrovnas cietoksni. Viņa uzticamais palīgs Keltuzads komandē ordas izpostītajās zemēs. Silvana un viņa dumpīgie pamestie ir paturējuši tikai Tirisfalas klajumu, mazu daļiņu no kara sapostītās karaļvalsts, bet cilvēki, orki un nakts bruņinieki cenšas atjaunot savu sabiedrību Kalimdorā.