Šovakars. Pirms desmit minūtēm. Sēžu autobusā, priekšā divi krievu mužiki runājas un dzer sīvo. Viens izvelk uzdzeramās limonādes pudeli, attaisa, un korķa plastmasas gredzenu ar plašu žestu aizlidina prom pa autobusu. Es ieskatos viņam acīs, aizeju, paceļu to plastmasu, atgriežos un ielieku viņam rokā. Apsēžos vietā viņiem aiz muguras. Abi sašutuši skatās un kaut ko man prasa. Atbildu: "Nav ko cūkot autobusu." Sāk atkal kaut ko krieviski vervelēt, atver autobusa vēdlodziņu un izmet plastmasu pa turieni. Norādu: "Ja patīk dzīvot kā cūkai, dzīvo kā cūka. Kas tad man."
Pat nedabūju pa muti.
Ko ar šo gribēju teikt - cienīsim sevi, cienīsim savu valsti. Ja redzam netaisnību, nevajag kavēties paust nosodījumu. Jau vien tas, ka neesam vienaldzīgi un to darām zināmu, var palīdzēt veidot labāku sabiedrību.
