Vakar biju ar čomu aizgājis padzert alu Pārdaugavā. Labais bārs izrādījās pilns, tādēļ nolēmām atrast kādu citu vietu, kamēr cilvēki aiziet prom. Vienīgā vieta tuvumā bija kāds šaubīga paskata iestādījums pagrabtelpās. Logi bija noputējuši, uz tiem uzraksti ar cenām vēl vecajā naudā. Un cenas neparasti zemas (70 sant. par alu, 80 sant. par frī). Nu ko, gājām iekšā. Vieta briesmīgi slāviska - iekšā krieviski bļauj un drusku lamājas. Kontingents arī nekāds skaistais - īsi, drukni krievi nodzertiem ģīmjiem.
Pasūtām katrs pa alum un vienus frī. Secinām, ka nemaz tik traki šis nakts lokāls neizskatās - pie sienām ragi un zvēru ādas, biljarda galds... Pie letes pieķēries viens piedzēries slāvs.Alus izvēle - Līvu un Lāčplēsis, nekā cita. Ielēja plastmasas glāzē. Apsēžamies pie galda, kur jau svešs alus stāv. Zem kājām sajūtu sasistas stikla lauskas. Pie biljarda galda darbojas kāds vīrs un divi ap 10 gadus veci bērni, lai arī ir viens naktī. Neko, dzeram.
Pie galda atgriežas sākotnējie iemītnieki - divi piedzērušies vīri. Vienu sauc Oļegs, otrs nemāk skaidri izrunāt savu vārdu. Saskandinām un dzeram. Ne-Oļegs liek pie lūpām kausu, bet īsti neizdodas, jo viss lielais malks viņam gar muti skaisti notek uz vēdera un bikšu priekšas. Zibenīgi pasniedzu viņam salvetes, viņš vienu paņem un izbrīnīts pēta. Nu, lai paliek.
Pie sevis brīnos, kāpēc mūsu pasūtītie frī kartupeļi vēl nav gatavi. Oļegs aiziet uzsmēķēt. Ne-Oļegs sāk ļoti klusā balsī ar mums runāt latviski un atklāj, ka pats ir latvietis. Tad viņš kaut ko runā par to, ka blatotājiem jādod pa purnu. Es uzreiz pārliecinos, vai viņš to nedomā par mums. Nē, nē. Īsi pirms mūsu atnākšanas te bārā esot kāda meitene piekauta. Ne-Oļegam šodien dzimšanas diena. Viņš esot izbrīnīts, ka mēs te tā brīvi atnācām kā latvieši. Latviešus te mēdzot reizēm piekaut par to, ka viņi ir latvieši. Es sāku kļūt nemierīgs. Frī arī vēl nav.
Atgriežas Oļegs. Kaut kāds runātīgs palicis, bet viņš runā krieviski un mēs īpaši neielaižamies sarunā. Viņš paliek mazliet pikts. Ne-Oļegs paskaidro, ka mēs viņu nesaprotot, un ka viņš varētu runāt latviski. Doma par runāšanu latviski Oļegam nepatīk. Viņš sāk kaut ko runāt, ka viņš "izpisīs" un "sarunu", taču es neesmu drošs, vai viņš ar to nedomā mani un draugu. Es pametu ar acīm čomam un parādu, ka jādzer alus ārā un jātin makšķeres. Izdzeram, pieceļamies, atvadāmies no vīriem un ejam laukā, atstājot krievu midzeni un savus tā arī nesaņemtos frī.
Tāds, lūk, gadījums.
