Lomu spēles

Drakula kārtējo nakti sēdēja pie sava galda, izmēģinādams dažādu vielu kombinācijas uz kanibālu, kuru viņš turēja būrī.
Pēc brīža, doktors sadzirdēja ņurdēšanu aiz durvīm. Pārliecinājies, ka tās ir labi noslēgtas, Drakula vēl piestūma durvīm priekšā ledusskapi. Viņš saprata to, ka drīz viņam vajadzēs iziet no laboratorijas, jo ēdiena rezerves strauji izsīka.

Nonācis pie veikala ieejas, Melndegums ieraudzīja 3 kanibālus, kuri, iznākuši no veikala, skrēja viņam tieši virsū.

Lija drēgns lietus. Latvijas teritorijā bija ieklīduši lielu dzīvnieku bari, bizoņi, vilki, lāči u.c., Uzturēties mežā bija ar vien bīstamāk. Bet man tas netraucēja dzīvot, pēc kārtējā medījumā, kas šoreiz ir briedis, es pagatavoju pusdienas, pēkšņi Todze skaļi ierējās, viņa bija kaut ko sadzirdējusi, tik tiešām, man tuvojās 2 ļoti novārguši kanibāli, kuri knapi spēja pacelt savas kājas pa meža brikšņiem. Viens iekrita lamatās, kurās ir saliktas visādu dzīvnieku daļas, kājas, astes utt., taču otrs ļoti izmanīgi izvairījās no lamatām un devās tieši uz namiņu. Man nācās izmantot bultas, lai viņu likvidētu. Paša taisītās koka bultas ir ļoti sliktas un nekvalitatīvas, tāpēc nācās izmantot veselas 4, lai apturētu. Pēc tam es aizvācu līķus un iztīrīju lamatas. Salauzu pāris žagarus un devos uz lieveņa veidot bultas. Un tad es sāku aizdomāties, kanibāli ir kļuvuši gudrāki, viņiem sāk veidoties pavisam niecīgas domāšanas pazīmes, nekad agrāk kanibāli nav tikuši garām lamatām... Līdz ar šo dienu es sapratu, ka drīz būs jādodas līdz šosejai un jāmeklē piemērota, mašīna, kā arī, klusām un nemanāmi jāizveido ceļš līdz šosejai. Dienas beigās es sagatavoju visu nepieciešamu rītdienas meklējumiem un devos gulēt krietni agrāk, jo līdz ar saullēktu jādodas ceļā.

Betferī laboratorija no ārpuses izskatījās kā parasta koka būda mežā vidū un izskatījās neapdzīvota, tāpēc kanibālus tā arī īpaši neinteresēja. Taču pēc pēdējā eksperimenta, kurš radīja milzīgu skaņu daži kanibāli bija izlēmuši tik iekšā šajā mājā, taču no zombijiem to sargāja enerģijas vairogs. Diemžēl, šis vairogs arī nav mūžīgs un viņa ģenerators nespēj saražot pietiekami enerģijas, lai varētu izturēt pastāvīgu kanibālu sitienus vairāku dienu garumā. Betferī aizgāja pie savām pārtikas krātuvēm un uztaisīja sviestmaizi ar desu. Pēc tam Betferī apsēdās savā dīvāna un sāka plānot savas turpmākās darbības. Pēc sviestmaizes apēšanas un plānu apkopošanas Betferī aizsūtīja vienu no saviem robotiem uz augšu apskatīties, cik zombiju uzbrūk. Robotam bija pievienota neliela video kamera, ar kuras palīdzību viņš redzēja kas notiek ar robotu. Par laimi, augšā bija tikai 3 kanibāli, un katrs no tiem savā mājas pusē. Betferī paņēma savus boksa cimdus, kuriem viņš nesen bija piemontējs klāt asus asmeņus. Betferī atslēdza enerģijas vairogu un devās augšā. Ārā bija tumšs, un viens no kanibāliem jau bija izsitis caurumu sienā un metās virsū Betferijam, taču viņš ar asu kustību šo uzbrukumu atvairīja un deva spēcīgu prettriecienu, pēc tam apdullušo kanibālu Betferī sagrieza ar saviem asmeņiem. Nu ko, 2 tik palikusi nopriecājās Betferī un devās laukā nogalināt abus palikušos zombijus, kuri bija izvēlējušies biezākas sienas.

Esdžejs izdzēsa ASV.

Dr. Drakula pārstāja mēģināt izgatavot pretindi un palūkojās ledusskapī. Apēdis pēdējos divus 7 days kruasānus, viņš sāka gatavoties ceļam, paņemdams pēdējo ūdens pudeli, kā arī nazi.

Pēc kanibālu apsišanas Betferī bija atkal ieslēdzis enerģijas vairogu un aizgājis gulēt. Pamodies ~12 Betferī atkal ķērās pie pētījumiem. Pēc dažu stundu pētījumiem Betferīju pārņēma izsalkums, un viņš aizgāja uztaisīja sev 5 sviestmaizes. Pēc tam viņš apsēdās savā dīvānā un ieslēdza savu televizoru, lai apskatītos jaunāko ziņu speciālizlaidumu saistībā ar kanibālu infekciju, un uzzināja, ka Ventspilī ir palicis neinficēts tikai 1 cilvēks, un ka infekcija izplatās arvien straujāk. Pēkšņi viņa pusdienu pauzi pārtrauca skaļi sirēnu kliedzieni, kuri ziņoja, ka enerģijas siena ilgi vairs neizturēs. Betferī uzsūtīja savu robotu augšā un uzzināja, ka nu jau viņa bāzi ir ielenkuši 10 kanibāli, un tagad viņi jau visi sit vienu vietu kopīgi, tātad viņu inteliģences līmenis ir paaugstinājies, un viņi vairs nevadās tikai pēc akliem instinktiem. Betferī šoreiz nemēģināja iet augšā un cīnīties, jo zināja, ka zaudēs 10 sakoordinētiem kanibāliem, arī ar visām savām boksa iemaņām. Betferī apskatījās, ka enerģijas vairogs turēs tikai stundu, tad apsēdās dīvānā un sāka pārdomāt savus plānus. Kā viens no plāniem ir bēgt pa rezerves izeju, kura ir 5 kilometrus gara Rīgas virzienā, un ir ierīkota tikai, ka var tikai izkļūt pa to, bet atpakaļ nevar tikt. Tātad, ja viņš gribēs atgriezties savā laboratorijā, viņam būs jāmēro 5 kilometri atpakaļ. Taču pašlaik šis izskatījās kā vienīgais iespējamais variants. Betferī sāka gatavoties ceļam, un arī nolēma ņemt līdzi savu robotu, kurš var nest līdz 20kg. Viņš robotā salika dažādas vajadzīgas lietas, īpaši pārtiku, un devās prom no savas laboratorijas. Pirms iešanas ejā Betferī arī paņēma sava pēdējā īstā eksperimenta lietas, lai varētu ejā sataisīt skaņu, kas kanibālus aizvilinās no viņa laboratorijas, cerams. Kad viņš pa eju bija nogājis ~50m Betferī uztaisīja eksperimentu un sāka skriet uz izejas pusi.

***Es ceru, ka aktivitāte nepazudīs, te top kaut kas interesants, ļoti interesanti lasīt citu stāstus. MasterCrafter varētu spēlē ieviest kādus uzdevumus, scenārija punktus utt., lai spēlēšana būtu vēl interesantāka.***

Turpinu stāstu: Uzausa saule, jau piecos no rīta es pamodos, apēdu vakardienas pārpalikumus no brieža, paņēmu līdzi tikai pašu svarīgāko, blašķi ar ūdeni, loku, speciālās bultas un bisi, kopā ar Todzi devāmies uz ceļa pusi. Pēc ilgāka laika, beidzot nonācām līdz ceļam, atradu pirmo strādājošo mašīnu - Audi A6, 2000. gada modelis. Lēnām un uzmanīgi braucām uz Jelgavu, ik pēc pāris metriem varēja redzēt pamestas mašīnas, izsvaidītas mantas. Nonākot līdz Liepājas šosejai, bija laiks šķērsot Lielupi, bet pēkšņi tālumā varēja dzirdēt dārdoņu, tuvojās mašīnu kolona, nobraucu malā un noslāpēju dzinēju, ar katru sekundi šī dārdoņa palielinājās. Garām pabrauca militāra automašīnu karavāna. Priekšējā mašīna bija līdz nepazīšanai pārbūvēts sniega tīrītājs, ar milzīgu dzelzs šķipeli, kura no ceļa noslaucīja jebkuru vieglo automašīnu, kravas kastē ducis vīri, bruņojušies ar šaujamieročiem līdz zobiem, tad sekoja 2 Hummer džipi, uz jumta izveidoti automāti, kravaskastē pa 5 vīriem ar ieročiem, bet pēc tam 2 smagās automašīnas, katra vilka milzīgas cisternas ar šķidrumu, pēc smagajām mašīnām atkal sekoja 2 Hummer džipi. Pats interesantākais, ka uz visām mašīnām bija redzami Kanādas karogi un ļoti moderni šaujamieroči. Ko gan šie vīri veda cisternās, kādi ir viņu mērķi, kur viņi dodas? Šie bija mani pirmie jautājumi, bet tad prātā pazibēja doma, varbūt viņiem sekot, bet varbūt arī nē?

*Kā man negribās lasīt citu postus. Es gan rakstīšu daļas ar atbildēm*

Nakts. Tā noteikti nebija ierastā nakts, kad dzirdēja mašīnu rūkoņas ārpus mājas, vai ielu lampas dega un traucēja gulēt. Naktī arī Pain nekad nepameta māju. Bet šoreiz tas bija jādara. Viņš pagrabā izkrāmēja savu somu. Nolika uz grīdas visu, kas tajā bija. Tad to tukšu uzvilka atpakaļ. Jāiet medībās. Viņš paņēma savu dārza dakšu, pie jostas pielika 2 dunčus un devās ārā. Pirmā vieta, kuru viņš gribēja apmeklēt - skola.
Iziedams no mājas pagalma, ielas bija drošas. Vismaz tā likās. Tur nebija neviena paša kanibāla. Mēness apspīdēja ielu gana spoži. Pain cerēja, ka naktī viņu vienkārši būs pārāk grūti ieraudzīt. Bet tā nebija, mēness dēļ. Līdz skolas halles durvīm viņš tika droši. Toties pie halles kāds bija. Tas bija kanibāls. Pains to ieraudzīja un izlēma tomēr iet iekšā hallē. Paraustījis durvis viņš saprata, ka tās ir ciet. Bija divas iespējas - iet pa taisno uz skolu, garām kanibālam, vai iet pa sānu ieeju hallē. Izvēlējies sānu ieeju, Pains tur devās. Iekšpusē bija pārāk tumšs, bet labi, ka Pain pazina skolu un halli labi, spēja vadīties tumsā. Pirmo viņš, protams, apmeklēja ēdnīcu. Caur tās stikliem joprojām redzēja kanibālu pie skolas. Pain tam nepievērsa uzmanību. Ēdnīcā viss stāvēja kā parasti - galdi, krēsli, lete. Pain devās aiz letes. Nekā daudz jau virtuvē nebija. Viņš tur atrada dakšas, nažus, karotes. Tos Pain sabāzā somā - nevar jau zināt, kas kad noderēs. Skapī varēja atrast pāris iepakojumus vārāmās putras. Precīzāk 4 šādus iepakojumus. Naktī jau arī visu bija grūti saredzēt. Pie izlietnes Pain pagrieza krānu. Ūdens vēl tecēja. Arī trauki stāvēja blakus izlietnei. Pain izlēma paņemt pāris šķīvjus un vienu katlu. Uzskatot, ka virtuvē atradis gana labas lietas, viņš devās prom. Tikai izejot no virtuves viņš atcerējās, ka krēsli pie galdiem ir salokāmi. Arī tos divus viņš paņēma līdzi. Bet izejot no ēdnīcas, halles priekšā bija kāds pārsteigums - kanibāls. Pain iegāja tualetē un nolēma nakti pārlaist tepat.

*Vēl viens ieteikums - ja Master tu nesataisīsi tos uzdevumus w/e, vismaz uzraksti kkādus ziņojumus vai kko. Piemēram, no Valmieras tiek saņemts radio ziņojumus and shit (ja kāds spēlē Valmierā). Un tad, es varētu iet uz turieni viņu meklēt and shit. Starpcitu, kurš ir tuvākais man?*

Latvijā bija iestājusies nakts. Tie, kas pašlaik atradās zem klajas debess, redzēja šādu skatu:

Pēc meteorīta krišanas virziena varēja redzēt, ka tas nokritis kaut kur Rīgas centrā.

Šī nakts izvērsās ļoti laba izdzīvotājiem, jo meteorīts sašķaidīja vienu no Centrāltirgus angāriem - tas bija pilns ar kanibāliem. Arī pašā akmenī ir dažādas vērtīgas lietas, kuru dēļ būtu vērts to apskatīt.

Drakula beidzot sadūšojās iziešanai. Nostūmis ledusskapi no durvīm un atslēdzis durvis, viņš lavījās ārā no skolas. Pirmo kanibālu viņš sastapa vienā no gaiteņiem. Doktors mēģināja tam pielavīties, jo tas bija pagriezis muguru. Bet, kolīdz Drakula paspēra soli, kanibāls apgriezās un metās virsū. Drakula izvilka nazi, bet kanibāls bija ātrs - tas nogāza Drakulu zemē. Ar vienu roku doktors sita pa kanibāla galvu, ar otru - mēģināja iecirst nazi kanibāla kaklā. Ar vairākiem cirtieniem galvu izdevās nogriezt. Drakula lēnām cēlās, vienlaikus skatoties apkārt, vai tuvumā nav neviena kanibāla. Kad viņš pavērās uz visām pusēm un neko aizdomīgu neieraudzīja, doktors sāka klibot uz ārdurvju pusi.
Veiksmīgi nonācis līdz ārdurvīm, Drakula ieraudzīja pamestu tramvaju. Viņš nodomāja, ka ar tramvaju varētu ātri nokļūt līdz centram - tagad bija 2 iemesli uz turieni doties. Ēdiena dēļ un meteorīta dēļ. Doktors cerēja, ka uz tā būs viela, kas palīdzēs viņam radīt pretindi.
Tā nu dr. Drakula lēnām kliboja uz tramvaja pusi.

Pēc mašīnu karavānas manā galvā iestājās apmulsums, galu galā izlēmu doties uz Jelgavu, īstenot savas ieceres un pavisam iespējams, jau rīt doties pa pēdām kanādiešiem. Pārbraucot pāri Lielupei, pamanīju mašīnu, kura šādos apstākļos ir ļoti ērta - Toyota Hillux, bet ne viss bija tik labi, mašīna bija ieslīdējusi grāvī, mašīnas priekša nedaudz sadauzīta, ļoti švaki deg tikai viena gaisma un benzīna tvertne sausa. Pagāja vairākas stundas, kamēr mašīnu dabūju pie dzīvības un varēju turpināt ceļu uz Jelgavu. Jelgavā pilnīgs haoss, ļoti daudz kas izpostīts, daudzas ielas bloķētas, ik pa laikam sanāk uzdurties kādam kanibālam. Pēc vairāku stundu sirojumiem pa Jelgavu, tā arī neatradu pazīmes, ka šeit kāds būtu palicis dzīvs. Nekādus ieročus man nesanāca iegūt toties savācu pietiekami daudzas citas vērtīgas lietas: 2 mucas, katrā 250 litri degvielas, naži, lāpstas, cirvji, motorzāģis, sausā pārtika (auzu putras, nūdeles, konservi un visādi šādi tādi ēdieni, kam jau sen bija beigušies derīguma termiņi). Tiku arī līdz servisam, kur salasīju nepieciešamos instrumentus un uzlaboju mašīnu no servisā un uz ielām atrastajām detaļām. Platākas un krietni labākas riepas, kuras iztur lielāku spiedienu, tāpēc ir grūtāk tās pārdurt. Arī 4 rezerves riteņi tika sagādāti. Savedu kārtībā priekšējās gaismas, uz jumta pievienoju papildu gaismas, krietni labākai redzamībai. Tuvojās tumsa, ātri iestūmu kuņģī pretīgo pārtiku, arī Todze ne labprāt to ēda, un devos atpakaļ uz savu apmetni. Ceļš ir slikti pārredzams, pilns ar mašīnām, kokiem un dzīvniekiem, ātrāk par 80 km/h es tā arī neuzdrošinājos braukt. Nonākot līdz Lielupes tiltam, vajadzēja pagriezties pa labi uz Liepājas šosejas, lai šķērsotu Lielupi un dotos uz savu apmetni, bet tad, loga malā ieraudzīju neparastu gaismu, sākumā likās, ka man rādās, jo gulēts un ēsts maz, bet izkāpjot ārā no mašīnas varēja dzirdēt vāju, bet pārliecinošu skaņu, ka tas ir meteors, acīmredzami, tas nokrita kaut kur Rīgas centrā. Šajā brīdī bija jāizdara viena no atbildīgākām izvēlēm, vai doties uz Rīgu nakts melnumā? Drošākais variants būtu pārnakšņot un tad doties uz Rīgu, bet pavisam noteikti liels laiks tiktu zaudēts, iespējams šis meteors ir signāls citiem dzīviem palikušajiem, kuri pavisam noteikti dosies to aplūkot, tad nu es pagriezos pa labi un devos Rīgas virzienā.

Apmēram šādi izskatās mana jaunā mašīna:


***Ik pēc pāris stāstiem, MasterCrafteram kādā ierakstā vajadzētu apkopot globālos notikumus, kas ietekmē jebkuru spēlētāju, piemēram: kanādiešu karavāna, zombiju inteliģences palielināšanās, jaunu dzīvnieku ieplūšana Latvijā utt..***

Namejs pamodās ar stiprām galvassāpēm un lielā nesaprašanā. Kārtējā diennakts bija nodzerta. Viņš centās uzrauties kājās, bet pēc sekundes nekontrolējami sāka vemt.
Pašam sev Namejs likās pretīgs, bet viņš vel aizvien nespēja pārdzīvot mātes bojāeju. Uzrausies kājās, viņš piegāja pie loga, kurš bija nostiprināts no iekšpuses. Par brīnumu, neviens kanibāls vel nebija viņu te uzgājis.

Kārtējo reizi pārmeklējot bēniņus, Namejs uzgāja mazu krājumu ar tēju zālēm, kuras tik ļoti bija nepieciešamas viņa pohainajam puncim. Neriskējot iet ārā tik vārgā stāvoklī, viņš iekūra kamīnu un sildīja ūdeni turpat.

*kad būs jauns notikums?*
Vakarā, kad Nameja kuņģis beidza streikot - tas prasīja ēst. Beidzis lāpīties, viņš atlika pēdējo gramu tējas zāles vēlākam un negribot apēda pāris Tuc cepumu.

Namejs nezināja, ko darīt. Viņa mērķis ir un paliek Igaunija, bet tas tomēr ir tik ļoti tālu.. Viņš saprot, ka kājām tur netiks.

No rīta Pain pamodies neko nedzirdēja - tātad, hallē bija drošībā. Sākumā viņš pārbaudīja krānus tualetē, vai tie strādā. Ūdens arī šeit funkcionēja. Arī duša bija kārtībā. Šī bija ļoti laba vieta. Varbūt jāvācas prom no sava pagraba un jāiekārtojas uz dzīvi šeit. Bet, protams, vispirms jānokļūst mājās un par to kārtīgāk jāizlemj.
Izgājis no tualetes, pie halles ieejas viņu gaidīja tas pats kanibāls no vakardienas. Painam atkal bija iespēja izmantot sāna ieeju, bet piekāst. Pain satvēra ciešāk savu dārza dakšu. Somu un pārējās mantas atstāja pie durvīm. Pats lēnām tās atvēra. Kanibāls stāvēja ar muguru. Pain nezināja kā viņiem ir ar dzirdi, bet dārza dakša bija gatavībā uz jebko. Tā tika turēta kā šķēps - ja kāds nāks virsū, ieskries tajā.
Durvis jau bija gana plaši atvērtas un kanibāls vairs bija tikai metra attālumā no šķēpa dūriena. Tas durvis atveramies nebija dzirdējis. Pain spēra vienu soli uz priekšu. Otru soli uz priekšu. Un tad ar spēcīgu vēzienu uzdūra kanibālu uz savas dakšas, pacēla to nedaudz augstāk, lai tam ir kārtīgi caurumi. Pēc tam nometis to zemē, Pain vēlreiz iedūra ar dakšu tam rīklē. Cerams, ka kanibāls bija beigts. Pain to pastūma tālāk no ieejas. Tad viņš paķēra savas mantiņas un devās prom uz savu pagrabu.

Jau veselu dienu dr. Drakulai nebija izdevies piedarbināt tramvaju, bet viņš bija atradis nedaudz ēdiena. 3 skārdenes ar konservētām zivīm un baltmaizi. Izēdis vienu konservu un padzēries ūdeni, viņš izkāpa no tramvaja un sāka iet pa sliedēm uz centra pusi, vismaz pagaidām nevienu kanibālu nemanīja.

Nonācis pie aizvēsturiskās VEF rūpnīcas, Drakula dzirdēja aizdomīgus trokšņus, likās, ka tie nāk no rūpnīcas. Negribot saskarties ar kanibāliem, doktors sāka iet ātrāk. Šobrīd viņa mērķis bija atrast kādu veikalu ar kaut nedaudz ēdiena.

*Cik ilgi šis vēl būs dzīvs? Va... šodien naktī jau ierakstīju, bet kopš tā laika neviens cits nav rakstījis.*

@MasterCrafter *neturpināsi spēli?*