Lomu spēles

Kā jau katru rītu, Betferi dzēra savu rīta kafiju, un sēdēdams dīvānā runāja ar savu kaķi. Kad viņš jau bija gandrīz izdzēris savu kafiju, viņš sastrīdējās ar savu kaķi, un neizdzerdams kafiju līdz galam, gāja to izmest no istabas. Atverot mājas durvis viņš redzēja šausmīgu skatu, mājas pagalmā, pāri 3 metru augstajam žogam bija tikuši zombiji, daudz zombiji. Tie bija pamanījuši arī viņu, un sāka iet uz viņa pusi. Betferi paņēma dažas no savām un sameta pa zombijiem, kamēr zombiji bija apjukuši no sprādziena, viņš aiztaisīja durvis un aizbultēja, taču saprata, ka tas viņam ilgi nepalīdzēs. Viņš saprata, ka ir īstais laiks doties atpakaļ uz Japānu, taisīt līdzekli ar ko atdzīvināt cilvēkus, un kas zin, varbūt arī atrast līdzekli, ar ko iznīcināt visus zombijus. Ar kaķi viņš uzskrēja mājas augšējā stāvā, kur atradās kāda ierīce, ierīci iedarbinājis viņš tajā iekāpa un paņēmis kaķi līdzi nospieda pogu, Betferi tika aizmests līdz tuvējā meža vidum, kur atradās jau iepriekš novietots tīkls, lai mazinātu kritienu. Atskatījies viņš redzēja vien dūmus, vietā, kur agrāk atradās viņa māja. Viņš sāka meklēt kokus, un pārējos materiālus kas ir vajadzīgi laivai/kuģim...

Jānis tikko pamodās savā koka dobumā. Pieceļoties, mazliet iesāpējās kakls. ''Laikam būs jāatrod labāka guļvieta.'' viņš nodomāja. Pārmeklējis savu mugursomu, viss, ko viņš tur atrada, bija: kabatas nazis, kaudze ar lapām, sauja ar mellenēm un dzērvenēm. Apēdis tās, viņš devās ceļā ārā no meža uz lieveikalu ''Spice''. Lai kas viņu tur sagaidītu, citas izejas viņam nav, jo šajā gadalaikā ēdienu mežā ir grūti dabūt.

P.S. Maz spēlētāju, citi varēs pieteikties arī tagad?

Edvards pamodās, jo saule iespīdēja acī pa vienīgo logu šajā istabā. Pret savu gribu piecēlās un pārskatija shēmu automātiskajam lielgabalam, saprotot, ka, lai to pilnveidotu vel vajag daudz darba.
Pirms pusdienām viņš palūkojās pa logiem, kā jau katru rītu, pārbaudot aizaugušo pagalmu uz jebkādām mežonīgu dzīvnieku vai zombiju pēdām. Viss tīrs, jau ceturto dienu pēc kārtas.
Daudzviet mājā bija tumšs, jo Edvards vel nav ievilcis nekādus elektrības ieguves līdzekļus. Paņēma no pašraktā pagraba burku piena, kuru vakardien ieguva no savas vienīgās kazas - Laimas. Kā arī paķēra pēdējo šķiņķa gabalu, atceroties, ka tas var sabojāties kuru katru brīdi.
Aizgāja atpakal uz savu istabu, apsēdās pie iegarenā galda visas istabas garumā, tieši pretī logam. Pastūma nost rasējumus un ar tukšu prātu iebaudija šķiņķi. Ņemot glāzi piena uzreiz atmiņā nāca Džinksis, kurš pēc Edvarda domām bija vienīgais iemesls, kāpēc viņš vel nav sajucis prāta. Viņa īstais draugs, runcis Džinksis nomira pirms 4 dienām, tieši divas dienas pēc Edvarda 19 dzimšanas dienas.
Edvards sāka ieslīgt depresijā, ilgas pēc radiem dienu dienās neiet mazumā. Pagriezies pret logu uz muguru acī iekrita divas mucas, kas izskatijās pēc maziem seifiem. Uz tām bija uzraksts BIOHAZARD. Edvards nopūtās skata dēļ, laikam drīz ar tām būs kaut kas jāiesāk, pat, ja viņš tam vel nav gatavs. Atvēra jaunu A4 lapu paku, uzšķērda to, paņēma pirmo lapu un sāka lēnām rakstīt..

Tuvojās vakars, un Betferi sāka gatavoties gulēšanai, ierīkoja lamatas apkārt savai teltij, iededzināja lāpas. Ienācis teltī viņš sāka pārskaitīt savus krājumus:
Ēdams:
100 suši gabali
20 kotletes
40 maisi rīsi
Laivas taisīšanai:
20 metru gari koki
naglas
audums
...

Saule sāka rietēt, un ārā atskanēja kāda skaņa. "Aha, lamatas strādā" nodomāja Betferijs un iesāka taisīt laivu. Taču izrādījās, ka 20 metru gari koki ir par maz, un nolēma, ka rīt būs jāsadabū vairāk. Viņš paēda un nelikdamies ne zinis par zombiju soļiem un lamatu krakšķiem aizgāja gulēt.

Jānis bija nonācis līdz veikalam, viss gāja kā pa sviestu. Izsitis veikala durvju stiklu, viņš gāja iekšā meklēt ēdamo.

*Vadītājs izlemj ko es tur atrodu, vai kā?*

Staigājot pa veikalu, viņš ieraudzīja virtuves nažus. Acīs iekrita liels gaļas nazis, tāpēc viņš to paņēma. ''Tagad gan pēc ēdiena'' viņš domāja. Ieraudzījis gaļas ledusskapi, viņš bija šokā. Tur stāvēja zombijs un ēda gaļu. Jānis lēnām kāpās atpakaļ, bet bija jau par vēlu. Zombijs pagriezās, laikam saodis Jāni, un nāca virsū. ''Kas būs, tas būs...'' nodomāja Jānis, paņemdams vienā rokā kabatas nazi, otrā gaļas nazi, un bļaudams skrēja pretī zombijam.

Edvards pietrūkās nākamās dienas vakarā pēc ilgas nakts rasēšanas un skaitļošanas. Uzreiz saprata, ka vēders prasa savu tiesu. Vert nākamo marinēto gurķu bruku viņam negribējās, gurķi jau sāka riebties.
Satīrija siekalu peļķi no rasējumiem (bļin, izsmērēju nopietnu formulu, viņš nodomāja) viņš nolēma doties ārā kopā ar savu modificēto stobru priekš sprāgstvielām. Edvards zināja, ka apmēram puskilometru tālāk kokos bija pāris ligzdas, kurās vajadzētu būt pāris olām. Nebija noskaņojuma rakt ārā vel nenogatavojošos kartupeļus.
Iemeta mugursomā virvi, pie sāna mačeti un trīs granātas viņš devās ārā. Vilku gaudas viņu jau labu laiku nesatrauca, bet tāpēc viņš nezaudēja modrību un tuvojās savam mērķim.

Jānis, izejot no veikala, skrēja tālāk pa ceļu, līdz ieraudzīja privātmāju labu gabalu tālāk. Beidzot nonākdams līdz mājai, viņš devās iekšā.

Sabāzis konservus mugursomā, viņš vēlreiz pārmeklēja māju, atrazdams mazu istabu ar gultu un skapi tajā. Piebīdijis skapi priekšā durvīm, viņš jutās droši, jo istabā logu nebija. Jānis apgūlās gultā un sāka domāt, ko lai dara tālāk.

Jānis pamodās. Guļot viņš bija sapratis, kas jādara. Nostūmis skapi no durvīm, Jānis devās laukā. Izejot no mājas, viņš kaut ko meklēja, bet tā arī neatrada. Pamanījis mazu šķūnīti pie mājas gabalu tālāk, viņš devās pie tā. Atvēris šķūnīša durvis, Jānis tur ieraudzīja sarkanu kvadraciklu. Bāka bija pustukša. Viņam likās, ka līdz galamērķim ar to vajadzētu pietikt. Tā nu viņš uzkāpa uz braucamā un devās ceļā.
Aptuvenās domas, kas joņoja Jāņa prātā, bija šādas:
''Lai izdzīvotu, man vajag komandu. Lai dabūtu komandu, man vajag ar to sazināties. Lai sazinātos, man vajag tehniku, ar kuras palīdzību sazināties. Jācer vien, ka izdzīvojušie retu reizi ieslēdz TV, lai paskatītos, vai kāds kanāls darbojas.''

Sataisījis sprāgstošās mēģenes Betferī sāka posties ceļam, jo saprata, šeit vairs nav droši. Paņēmis pusgatavo laivu vienā rokā un koferi ar ēdamo un citām lietām otrā rokā, Betferī devās tālāk...

Jānis sasniedza galamērķi - Zaķusalu. Palūkojies apkārt un neko bīstamu nesaskatīdams, viņš devās uz augšu pie kamerām un antenām, lai raidītu ziņojumu caur LTV1.

''Kas, pie velna, ir viņi?'' domāja Jānis. Ieslēdzis aparatūru, viņš ēterā laida paziņojumu, lai visi izdzīvojušie dodas uz Zaķusalu, jo te ir droši.
''Lai tas paziņojums pastāv ekrānā kādu laiku'' nodomāja Jānis apsēžoties krēslā un aizmiegot.

Vārds, uzvārds - Gļebs Bērziņš
Vecums - 18
Dzīvesvieta - Rīga, Pārdaugava
Profesija - Kareivis
Izskats - Jauns vīrietis. 1.91 garš. Mati brūni, īsi. Armijas formas tērpā staigājis visu laiku, kopš iestājās armijā. Skolā bija izcils sportists.
Stāsts - Kad sākās zombiju uzbrukumi armija tika izsūtīta uz Pārdaugavu, kur viss sākās. Izkāpuši pie Pārdaugavas viņi devās uz priekšu. Kopā viņi bija 25, tai skaitā pieredzējušais seržants Pēteris. Viņš mūs lēnām vadīja uz priekšu. Mēs gājām gar kādu sarkanu māju, kura izskatījās ļoti baisi, kad pēkšņi durvis atvērās un no viņām ārā nāca ļoti daudz zombiju. Mēs šāvām, bet viņi tikai parādījās vairāk un vairāk. Tad es redzēju, kā zombiji sagrauj manu labāko armijas draugu Kristapu. Es metos viņam palīgā, bet mani aizturēja seržants. Viņš man un citiem lika bēgt, jo tie sāka arī nākt no citām pusēm. Es sāku skriet un neapstājos. Kad paskatījos uz aizmuguri ieraudzīju, kā seržants vēl cīnās. Un tad viņš pazuda zombiju barā. Es paslēpos garā kokā, gaidot palīdzību. Līdzi man bija M4A1 ar 90 lodēm - 30 atverē un 60 rezervē(sākumā bija 90 rezervē, vienu atveri jau iztērēju šaujot), 3 granātas un pistole Glock ar 36 lodēm.

Šo nakti Edvards pavadija ciešos aprēķinos un plānošanā. Bija izstrādājis pat mazu prototipu.

Jā, viņš beidzot nolēma ko darīt ar vielu, kas ir dziļi ieslēgta kilogramīgajās BIOHAZARD mucās. Tas bija urāns. Edvards nebija ātomzinātnieks, bet dzīvē jau ir redzējis līdzīgu 'mašīnu'. Viņam bija zināms kā fakts, ka 1 kilograms urāna bija līdzvērtīgs 2.3millioniem kilogramu ogļu.
Viņa plāns bija pa īpašas caurules savienošana starp mucas labi nodrošināto ventili un pašveidoto dzini, kam vajadzētu pārveidot iegūto enerģiju eletroenerģijā tieši precīzā daudzumā. Pēc teorijas dzinējs bija nevainojams, vienīgā lieta, kas viņu atturēja bija šādas caurules neesamība tagadējā dzīvesvietā un bez iespējas tādu izgatavot.
Plāns bija vienkāršs, mērot 100km garo ceļu līdz tuvējai pilsētai, kur ir ātomreaktors un uzmeklēt/uzmeistarot tur tādu.
Nakts bijusi murgaina, viņš redzēja savu vienu patieso mīlu, meiteni - Sintija, kura izvācās kopā ar savu ģimeni ilgu laiku pirms, nemaz nepalīdzēja fakts, ka viņš gulēja atspiedies pret darbagaldu.

Edvards palūkojās pa logu, bija jau vakars, bet izgulējies viņš ir. Nolēma sākt savu ceļu rītausmā, pa šo laiku sagatavojoties ceļojumam.
Izraka kilogramu kartupeļu līdzņemšanai, mugursomā iemeta divas pakas sauso krekeru no krājumiem un puslitrīgu pudeli bērzu sulas, zinot, ka pa ceļam ūdens nebūs problēma. Pa virsu savu mīļāko katliņu un mazu maišeli ar garšvielām.
'Soma nedrīkst būt par smagu, ' šis tēva teiciens nepalika neievērots arī šoreiz tas netika ignorēts. Sakrāmējot somu viņš apsēdās uz verandas ar olu kulteņa pārpalikumiem un glāzi piena un vēroja, kā raud debesis, cerēja, ka zeme nepārvērtīsies dubļos ausmas laikā.
Ieturējis maltīti devās uz migu, kas zin, varbūt paķers vel kādu snaudu pirms sava ceļojuma.

Zombiji izlauzās cauri durvīm. Jānis bija pārbījies, tad viņš ieraudzīja logu. ''Tā ir vienīgā iespēja'' viņš nodomāja un izleca. Trāpīdams ūdenī, viņš peldēja uz Pārdaugavas pusi.

Ticis krastā, viņš sasmērēja sev muguru ar smēri un aizbāza aiz krekla ceļmallapas. Viņš bija dusmīgs, jo zināja, ka sūta izdzīvojušos cīņā ar zombijiem, vai pat nāvē... Apsēdies un atvēris mugursomu, viņš bija vēl niknāks. Maize bija izmirkusi. Vismaz viņam bija atlikuši konservi un minerālūdens, kā arī vienīgais ierocis - nazis. Apēdis 1 no 5 konserviem - brētliņas tomātu mērcē - viņš piecēlās un gāja... Viņš pats īsti nezināja kur, bet viņam bija skaidrs - jāatrod drošs miteklis un tad jādomā, kā atrast kādu citu izdzīvojušo, ja kāds vispār vēl ir dzīvs.

Pēc pailga gājiena Betferī saprata, ka kādu laiku nav redzējis nevienu zombiju. Vai tas ko nozīmēja?

Jānis gāja visu nakti, līdz atrada to, ko meklējis. Māju, bet ne jau parastu. Tai apkārt bija 5m garš žogs, augšā žogam novilktas dzeloņstieples. Vienas sienas centrā bija metāla durvis, bet Jānis nekādīgi nevarēja tās atstumt vaļā. Brīdi palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja koku blakus ēkai. Uzrāpies uz tā, viņš pārlēca žogam un iekšā bija. Iekšpusē bija neizskatīga būda, laikam celta uz ātro. iegājis iekšā, viņš tur ieraudzīja šādu skatu:
Istabas vidū bija paliels galds, uz tā bija sakrautas papīru kaudzes. Blakus galdam bija nomests rādāmkoks. Apkārt galdam bija novietoti ļoti daudz guļammaisi, izņemt vienu no stūriem. Šajā stūrī bija metāla lūka ar atslēgas caurumu, kā arī uz tās bija rakstīts:
NOLIKTAVA
Ieroči
Ēdiens
Sprāgstvielas.

Lai kā Jānis mēģinātu, viņam neizdevās atvērt lūku, tāpēc viņš ielīda guļammaisā, apēda kārtējo konservu, šoreiz tās bija reņģes, un gāja gulēt.

Gļebs pārnakšņoja nakti kokā uz viena no lielākajiem koka zariem. No rīta piecēlies Gļebam sāpēja mugura, jo bija ciets. Palūkojies apkārt Gļebs neredzēja nevienu zombiju. Nokāpis no koka viņš atspiedās pret to un prātoja uz kurieni doties. Tad viņš atcerējās, ka nesen armija cēla iekšā Pārdaugavā nelielu armijas bāzi, kura būtu kā noliktava. Viņš devās uz tās pusi. Viņš gājām tālāk no mājām, lai nenotiktu kā iepriekš. Iedams gar kokiem, Gļebs pamanīja, ka bars zombiju kaut ko gremo. Viņš noslēpās aiz koka un kādu brītiņu pavēroja. Tad viņš lēnām, slēpdamies aiz kokiem, devās uz priekšu.
Ejot gar kokiem, Gļebs neskatījās, kas notiek priekšā, bet gan uz baru. Neredzēdams zaru viņš uz tā uzkāpa un tas iekrakšķējās. Bars uzreiz pagriezās pret Gļebu un sāka skriet uz viņa pusi. Gļebs ļoti nobijās un skrēja bez apstājas uz bāzi. Viņš uzkāpa kokā blakus lielajai sienai. Bars zem koka stāvēja un gaidīja, kad Gļebs kāps lejā, bet Gļebs no koka pārkāpa uz mūri un ieraudzīja māju. Viņš atvēris durvis ieraudzīja uz grīdas guļam kādu cilvēku. Viņš nevarēja zināt vai tas ir cilvēks vai zombijs. Tad viņš ar kāju pabikstīja guļošo. Guļošais pielēca kājās un gribēja durt Gļebam ar nazi.

''Kā zombiji tika iekšā?!'' Jānis domāja. Viņš paķēra nazi, bet tad saprata, ka tas nav zombijs. ''Kā tu te tiki?'' Jānis vaicāja.

Sākās saruna. Gļebs uzzināja, ka viņu sauc Jānis. Viņš visu laiku uzdeva jautājumu: " Kā tu te tiki?" . Es atbildēju : " Es atcerējos par armijas bāzi, kuru sāka celt nesen un devos uz to.

Jānis un Gļebs runāja, prieks par to, ka atrasts izdzīvojušais bija tik liels, ka abi aizmirsa par pārējām lietām.

Jānis bija labā garstāvoklī, kopā ar Gļebu domādams, kā lai atver lūku. ''Varbūt mēģini izmantot savu ieroci?'' ierosināja Jānis.

Gļebs paņēma savu ieroci rokās, notēmēja un izšāva uz slēdzeni. Slēdzene sašķīda. Atverot lūku viņi redzēja kāpnes. Nokāpuši lejā viņi redzēja koferus, kuri bija vaļā un kuros iekšā stāvēja mazliet nauda un pa zemi arī bija izbārstīta. Stūrī stāvēja kaste. Tajā iekšā bija viena Glock pistole ar 3 atverēm, katrā pa 20 lodēm. Gļebs to izņēma no kastes un pasniedza Jānim, sacīdams, : "Še, varēsi piesegt mani". Gļebs atcerējās, ka ir tunelis līdz veikala noliktavai, ko būvēja, lai pārvadātu pārtiku uz armijas bāzi. Aptaustījis sienas, viņš beidzot atrada, kur ir durvis uz tuneli. Tās bija paslēptas aiz plauktiem.

Izgājuši cauri tunelim, viņi atrada dažādas kastes ar pārtiku. Tur bija dārzeņi, rieksi, autgļi, konservi. Kārtīgi pieēdies Jānis aizgāja atpakaļ uz bāzi, apgūlās vienā no guļaimaisiem un domāja, ko lai tagad iesāk.

Vakarā, kad abi bija atpūtušies, Jānis izstāstīja Gļebam savu ideju par došanos uz slimnīcu. Plāns bija izveidot zāles, kuras pārvērstu zombiju atpakaļ uz cilvēku.

Abi ievākuši mazliet ēdienu no kastēm, devās pie mūra. Uzkāpuši uz mūra, viņi paskatījās lejā vai vēl zombiji tur ir. " Laikam izklīduši ", sacīja Gļebs. Nokāpdami pa koku lejā, viņi devās uz slimnīcu.

Viņi gāja pa ceļa vidu, katrs tēmēdams uz savu pusi. Pagalmos un mājās bija pārāk bīstami. Jānis sāka nožēlot, ka viņam bijusi šī ideja, jo ceļš bija tāls, un zombiji - daudz.

Jānis un Gļebs bija gājuši visu diennakti, līdz beidzot sasniedza slimnīcu. Pāris zombiji bija uzbrukuši, bet dēļ ieročiem tas nebija nekas traks. Kopā devušies iekšā, viņi meklēja noliktavu. Atraduši to, Jānis atvēra plauktus, tur atrazdams visdažādākās pudeles, šļirces un mēģenes. Ieraudzījis palielāku skapi, viņš sāka rakties pa to. ''Būs daudz darba'' viņš nodomāja, iekozdams drusku rupjmaizi ar medu.

Zombiji kāpa iekšā pa logiem, Jānim bija atlikusi tikai viena lode. Tad viņš iedomājās, ka vajadzētu bēgt pa durvīm. Pagrūžot nost plauktus, Jānis ieraudzīja aiz tiem zombiju baru, kas jau gaidīja viņu. Jānim bija jādomā ātri. ''Es nekad nebūšu zombijs!'' viņš iebļāvās, pielikdams pistoli sev pie deniņiem un izšaudams.