Mani kārtējo reizi pārņēma nenoteiktības sajūta, it kā jutos atvieglots, ka esmu jau par soli tuvāk uzdevuma beigām, bet no otras puses, mani biedēja tas, kas mani sagaidīs pēc uzdevuma. Beidzot, nospriedis, ka no likteņa tāpat neizbēgsi un ka nav ko tik daudz prātot, es devos pie Vecā Gudrā Vīra. Iegājis pie viņa es redzēju, ka viņš ir atgriezies no cīņas ar dēmonu un pēta Burvju torni ar savu tālskati, bet pamanot mani viņš spēji atrāvās no tālskata, un pagrieza to uz citu pusi, domādams, ka neesmu pamanījis, ka tas atkal bija vērsts Burvju torņa virzienā. Es, cenzdamies nedomāt par Vecā Vīra plāniem saistībā ar Burvju torni, viņu pieklājīgi pasveicināju un vaicāju, ko viņš ir uzzināji par pārējiem dārgakmeņiem un zeltu. Vecais vīrs lepni atbildēja: „Esmu noskaidrojis kaut ko par visām zelta rūdām un dārgakmeņiem!” „Tiešām?” es neslēptā apbrīnā vaicāju, brīnīdamies par to, kā Vecais Vīrs to visu tik ātri uzzināja. „Jā, es to jau labu laiku zināju tikai tas bija pilnīgi izkritis no prāta...” Vecais Vīrs nedaudz samulsis atbildēja. Es sapratu, kāpēc viņš jutās samulsis – viņam bija grūti pieņemt, ka viņš vairs nav jauns, un arī atmiņa vairs nav tik laba, tāpēc es viņu centos atgriezt uz pārtrūkušā domu pavediena. „Tātad Jūs zināt visu par atlikušajām zelta rūdām un dārgakmeņiem?” es vaicāju. „Kur nu visu! Es tikai zinu kurā virzienā jāmeklē!” teica Vecais Vīrs. Pie sevis nodomāju, ka arī tas ir vairāk nekā nekas, un turpināju: „Tātad ko Jūs zināt?” „Es zinu, ka viena no zelta rūdām ir Wildernesā, otra atrodas Karamjā, bet par trešo Tev jāprasa kādam no Rūķu raktuvju rūķiem, ja nemaldos cēršu pārdevējam Nurmofam, bet par dārgakmeņiem Tev jāvaicā Faladoras un Al-Karidas dārgakmeņu tirgotājiem, kā arī Varockas bibliotekāram Reldo. Par ko, no tā visa, Tu vēlies dzirdēt vispirms?” Padomājis, ka ar dārgakmeņiem tāpat tikšu skaidrībā, kad aiziešu pie dārgakmeņu tirgotājiem un Reldo un ka uz Wilderness man galīgi iet negribas, pajautāju: „Pastāsti lūdzu par to zeltu, kas ir Karamjā!” „Nu labi!” Vecais Vīrs atbildēja, „Tu taču zini, kur Karamjā var rakt zelta rūdu?” Es piekrītoši pamāju ar galvu. „Maģiskā rūda ir piektajā akmenī...” viņš sāka stāstīt, bet es viņu neizpratnē pārtraucu: „Tur taču ir tikai četri akmeņi!” „Nepārtrauc mani!” viegli aizkaitināti iesaucās Vecais Vīrs, „Es tieši gribēju Tev teikt, kur atrast piekto akmeni! Tātad, lai atrastu piekto akmeni, Tev būs vajadzīga Keldagrimas rūķu taisītā cērte, bet pēc tam Tev vajadzēs lāpstu, labu ieroci, bruņas un daudz ēdiena, jo kad cērte Tev norādīs īsto vietu, Tev būs dziļi jārok, līdz piekļūsi zelta rūdai. Rokot Tu uzdursies pieciem Akmens golemiem, kas guļ ierakušies zemē tieši virs zelta. Vispirms Tu atraksi Akmens golemu, kura Cīņas līmenis būs 19, tad 59, tad 119, tad 159 un kā pēdējo 219. Tev tie būs jāpieveic, tieši tāpēc Tev vajadzēs ieroci, bruņas un ēdienu.” Es brīdi padomāju, tad pateicos Vecajam Vīram, teicu, ka pie viņa iegriezīšos, ja vajadzēs palīdzību, un devos pāri ielai uz banku pēc cērtes, lāpstas un ēdiena, lai dotos uz Karamju pēc zelta. \n

Es devos prom no Drajonora ciema, apgāju žogam, kas to atdala no Sarimas ostas un devos uz dokiem, lai sev sarunātu vietu uz kuģa līdz Karamjai. Vietu man izdevās sarunāt un es uzkāpu uz klāja. Bija patīkami sajust vēso, pēc jūras smaržojošo gaisu un vēju, jo zem bruņām bija diezgan karsti un smacīgi. Ceļš pagāja bez sarežģījumiem, tikai man jau bija apnikusi nepārtrauktā zivju ēšana ceļojuma laikā, tāpēc nokāpjot no klāja es strauji metos pie tuvākā koka un noplūcu banānu ķekaru, kuru pēc tam ar lielu baudu apēdu. Pēc tam es iegāju tuvēja bārā un iedzēru nedaudz ruma, tā teikt drosmei, jo priekšā stāvēja ne pārāk viegla cīņa. Es devos iekšā džungļos, uzmanīdamies no indīgajām čūskām un zaglīgajiem mērkaķēniem, tad nonācu līdz vulkānam un rāpos augšā mani gandrīz sadzēla viens no skorpioniem un nejaukie velnēni mani apmētāja ar akmeņiem. Beidzot sasniedzu krātera malu, kurā varēju saskatīt caurumu – ieeju vulkāniskajās alās. Es caurumā sataustīju virvi, pa kuru nolaidos lejā. Nonācis lejā, karstās lavas atblāzmā pamanīju ap sevi staigājam skeletus, kas manī nepatiku pret šo diezgan baiso vietu tikai palielināja. Es izvilku savu cērti, tā savādi mirdzēja un piepildīja alu ar gaismu daudz labāk nekā karstā lava. Kad gāju pa labi, tad gaisma kļuva blāvāka, bet kad pa kreisi, tad spožāka, tāpēc nospriedu, ka piektais akmens droši vien atrodas kaut kur alas kreisajā pusē. Izstaigājot alas kreiso pusi atradu vietu, kurā gaisma ir visspožākā un, nolicis cērti somā, sāku rakt. Nebija ilgi jāgaida, kad uzrakos kaut kam cietam. Es momentāni atkāpos un paķēru savu līko zobenu, un kamēr Akmens golems izrausās no zemes, biju jau gatavs cīņai, kura gan nebija ilga, jo šis golems bija daudz vājāks par mani. Es turpināju rakt un uzdūros vēl diviem golemiem, kurus arī bez problēmām pieveicu. Man bija atlikuši vēl divi stiprākie golemi, bet es turpināju rakt, līdz uzdūros ceturtajam golemam. Šo pieveikt jau nebija tik vienkārši un es iztērēju diezgan daudz ēdiena, bet es nolēmu novest lietu līdz galam un pieveikt arī pēdējo golemu un izrakt zeltu. Es raku labu brīdi un beidzot sāka kustēties arī pēdējais golems. Golemam pieceļoties, es zem viņa pamanīju mirdzam zeltu un sapratu cik tuvu tam esmu. Golems metās man virsū un lai arī kā es nepretotos, manas dzīvības turpināja sarukt, kamēr es viņu tik tikko spēju ieskrambāt. Kad man beidzās ēdiens, es lūgšanā vērsos pēc palīdzības pie Guthixa, un tas mani kādu brīdi pasargāja no golemam sitieniem, taču es vēl joprojām nespēju viņam neko nodarīt. Pēc kāda sevišķi spēcīga sitiena es nokritu, lūgšana sajuka un es jutu, ka tās ir beigas, bet tomēr nebiju gatavs padoties. Es sniedzos ar roku pēc sava zobena, kas krītot bija izslīdējis no rokas, satvēru to, kas manuprāt bija zobens, un triecu to golemam tieši krūtīs. Golems ar šausmīgu krakšķi sabira akmeņu kaudzē un bija pieveikts. Tikai tad es aptvēru, ka nebiju viņam iesitis ar zobenu, bet ar cērti. Tad es pacēlu savu zobenu un ieliku somā, paņēmu cērti un sāku cirst zeltu, kā par brīnumu, tas ļoti viegli padevās. Es teleportējos uz Lumbridgu, Galvenajā veikalā nopirku ceptus lašus, nedaudz ieēdu, iedzēru Rūķu porteri, aizgāju pārkausēju zeltu tuvējā krāsnī un atkal redzēju un jutu to pašu neparasto gaismu, ko pirmajā reizē. Tad iegāju baznīcā un pie altāra pateicos Guthixam par palīdzību cīņā. Tad, pāri tiltam, devos uz Al-Karidu, lai aprunātos ar dārgakmeņu tirgotāju. Kā izrādījās pie dārgakmeņa tikšu viegli, jo viss, ko viņš gribēja pretī bija simttūkstoš zelta monētu un piecdesmit spaiņi ūdens. Lai gan domāju, ka man vairs nav naudas, simttūkstoš monētas es pēkšņi atradu somā, jo tās man bija atlikušas pēc bruņu pirkšanas un sasmelt spaiņos ūdeni man arī nebija problēma, es pat sasmēlu 100 spaiņus, jo ļoti labi sapratu, ka tuksnesī viņam ūdens ir ļoti maz. Tā es tiku pie maģiskā smaragda, bet to slīpējot atklāju, ka es to gandrīz vai nespēju izdarīt, tik ciets tas bija. Es nospriedu, ka ar spēka amuletu ir par maz un slīpējot nākamos akmeņus būs jādzer arī spēka serums, tāpēc laikus jāapgādājas ar limpvurtu saknēm un sarkano zirnekļu olām, kā arī jāapciemo Varockas aptiekārs. Tad es devos atpakaļ uz Lumbridgu, lai dotos tālāk uz Lumbridgas purvu un atdotu druīdam amuleta sastāvdaļas. Kad pienācu pie Lumbridgas alu ieejas, atteleportējās Druīds, paņēma maģisko smaragdu un zelta stieni, atkal noskaitīja dažus vārdus, kuri šoreiz gan bija citi, ne tie, kas pagājušo reiz. Apkārtne atkal šķita izkūstam miglā, es dzirdēju Druīdu sakām: „Paldies! Tagad Tev vēl atlikuši divi amuleti!” un kad migla pazuda, viņš jau bija aizteleportējies...\n

\n\n\n
\n \n \n \n \n

Laboja nezināms, labots 1x