[Āksts] Slēpņošanas pasākums "Jūrmala 2013"

Labāk slēpnis kokā, nekā Toma GPS rokās!

Sveicināti, dārgie lasītāji! Rakstu jums, lai pastāstītu par kārtējo eXs.lv slēpņošanas pasākumu. Diemžēl sesijas dēļ raksts ir stipri iekavējies (nu jau ir pagājusi vēl viena slēpņošanas tūre), bet es centīšos ātri un secīgi visu izklāstīt, lai pēc tam uzrakstītu vēl vienu rakstu par pēdējo slēpņošanas reizi! Pasākums notika 11. jūnijā. Šajā slēpņošanā piedalījās četri eksieši - Toms (Shevijs), Jānis (Ridiculus), Kārlis (mjau) un Edgars (burvis). Šoreiz pasākums bija īpašs ar to, ka garo distanci mēs veicām ar velosipēdiem, nevis kājām. Dienas pirmajā pusē sākām un vakarā tikai pabeidzām, bet nu sīkāk par to, kā mums veicās, turpmāk rakstā.

VAR BŪT SPOILERI!!!
VAR BŪT SPOILERI!!!
VAR BŪT SPOILERI!!! 

Sākumā mūsu bariņš bija lielāks. Interesi slēpņot izrādīja gan Katrīna (Twī), gan Gatis (Gek), tomēr neviens no viņiem neieradās (Katrīna citu pasākumu dēļ, bet Gatis.. nu Gatis visu nakti spēlēja datorspēles un nepamodās laikā ). Tomēr tie nebija vienīgie sarežģījumi tajā rītā. Kārlis tā arī nebija vēl saņēmis ziņu par to, ka viņa ritenis ir salabots, bet es nevarēju sazvanīt Modri (Static), kurš solījās man aizdot riteni. Tomēr galu galā visi tika sazvanīti un pie velosipēdiem arī visi tika. Es ar Edgaru, kurš tikko bija nokārtojis kārtējo eksāmenu, iekāpām vilcienā jau Rīgas centrālajā stacijā, bet Kārlis to izdarīja dažas pieturas vēlāk. Toms mūs jau gaidīja Jūrmalā. Visi satikāmies Lielupes pieturā, no kurienes arī sākās mūsu piedzīvojums.

 

Lai arī sākumā bija saulaina diena, es drīz vien nožēloju, ka nebiju paņēmis uz pasākumu jaku, jo sāka līt lietus. Lai uzlabotu savu līdzšinējo situāciju, izmantoju līdzpaņemto dvieli kā savu jaku, ko nenoņēmu visa lietus laikā. Mēs nezinām, ko par mani domāja vietējie Jūrmalas iedzīvotāji, bet nu izskatījos es diezgan smieklīgi. Bija arī brīdis, kad ceļotājiem nācās slēpties no lietus zem kādas daudzīvvokļu mājas kāpņutelpas jumtiņa.

Tajā brīdī jau bijām nobraukuši gabaliņu, bet Tomam vēl joprojām nedarbojās GPS sistēma. Kamēr stāvējām zem jumtiņa, jokojāmies par to, ka katru reizi, kad nodārda pērkons un iespēra zibens, kāds eksā tiek brīdināts vai pat banots, tāpēc pajautājām arī to publiski eksā, bet tā arī atbildi neguvām. Drīz pēc tam debesis noskaidrojās un mēs devāmies tālāk, pretī pirmajam šīs tūres slēpnim.

Pirmais slēpnis, kuru mēs bijām ieplānojuši savākt, bija LV#003. Tas ir viens no Latvijas robežslēpņiem.

Interesants fakts: Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurai apkārt robežai ir izlikti slēpņi, tāpēc, palielinot nedaudz mērogu, kartē var izteiksmīgāk redzēt Latvijas robežu. (sk. bildi)

Tas mums tik viegli rokās tomēr nedevās. Sākumā aizbraucām lielu gabalu nostāk, jo, kā jau iepriekš minēju, Toma GPS diezgan labi nedarbojās. Centāmies izlabot šo kļūdu diezgan ilgi. Pat pēc tam, kad mēs sapratām, uz kuru pusi jābrauc, piebilde (hint) "zīme" mums diži nepalīdzēja slēpņa atrašanā. Man šķiet, ka pagāja vismaz pusstunda, kamēr atradām šīs tūres pirmo slēpni. Kā pirmais no mūsu bariņa to ievēroja Toms.

 

Pēc tam, kad atradām pirmo slēpni, uzreiz zinājām arī kur jādodas, lai atrisinātu 2. slēpņa (Kaparaga) uzdevumu. Lai to paveiktu, bija jāpastaigājas pa taku, kas bija dabas parka "Ragakāpas" ietvaros. Dabas taka bija diezgan interesanta, bet diemžēl dažviet pabojāta. Tā kā vēl joprojām smidzināja lietus, takas celiņi bija slīdīgi. Mūsu uzdevums bija iziet cauri visai takai un atrast atbildes uz jautājumiem, kā rezultātā mēs varētu iegūt slēpņa koordinātes. Lai arī izgājām visu taku, mums pietrūka vienas atbildes, tomēr pēc tam, kad paņēmām talkā piebildi, mums izdevās izsecināt un iegūt mums nepieciešamo ciparu. Tomēr arī tas nepietuvināja mums slēpņa atrašanas brīdi.

 

Ieguvuši koordinātes, devāmies ar riteņiem uz it kā noteikto vietu. Koordinātes mūs noveda tieši pie Jūrmalas brīvdabas muzeja. Arī tur mēs pavadījām milzum daudz laika. Uzkāpām skatu "tornī", izstaigājām apkārtni, bet slēpnis tā arī nedevās rokās. Pēc ilgajiem meklējumiem mēs apjautām, ka koordinātes ir vienkārši kļūdainas, tāpēc, atkārtoti tās ievadot (bez kļūdām), mēs ieguvām jaunu atrašanās vietu, uz kurieni arī devāmies. Atrodot noteikto koku, arī slēpnis bija rokā. Te es vēlējos arī atstāt iepriekšējā tūrē atrasto ceļotājkukaini (travel bug), tomēr pārdomāju un paturēju to līdz pat slēpņošanas beigām.

Tomēr es neaizgāju no slēpņa tukšām rokām. Es samainīju savas mantas pret balonu, kas bija tur atstāts. Piepūtu un kādu laiku nēsāju. Tad es to piesēju pie velosipēda, kas nebija diezgan gudra doma, jo drīz vien tas balons uzsprāga. Skumjš balona dzīvesstāts.

Pēc tam mums sekoja diezgan liels pārbrauciens, kura laikā es paspēju gan uzplankot uz ceļa, gan arī gaidīt Kārli, kurš bija lēnākais šīs tūres dalībnieks. Mēs arī novērtējām Jūrmalā esošās mājas, nodēvējot tās par "eXs ofisiem" vai "eXs kopmītnēm". Īstenībā Jūrmalā ir varen skaistas privātmājas un dzīvokļu kompleksi!

Mūsu nākamais gala mērķis bija Brāļu kapu slēpnis. Vieta bija diezgan interesanta, uzdevums arī, jo, lai to atrisinātu, bija jāpārlasa gandrīz visi kapakmeņi. Tas mums izdevās diezgan ātri. Arī jaunās koordinātes norādīja uz pavisam tuvu vietu, tāpēc šis slēpnis mums nesagādāja nekādas grūtības. Pirmais slēpni atrada Kārlis.

Pēc 3. slēpņa atrašanas devāmies tālāk pēc vēl viena Latvijas robežslēpņa - LV#004. Tas arī ļoti viegli atradās, jo piebilde bija diezgan veiksmīga. Es, atrodot šo slēpni pirmais, atvēru savu tās dienas "slēpņu kontu". Nākamais slēpnis mūsu tūrē bija Morberga dāča. Lai arī muižā mēs netikām (kas arī nebija nepieciešams slēpņa atrašanai), muiža no ārpuses izskatījās interesanti. It īpaši mums patika muižas vārti, kuru dekorācija bija zirga galva.

Ap to laiku ceļotāji jau bija sākuši domāt par ēdienu un jaunas enerģijas uzņemšanu. Bija pagājušas jau dažas stundas un ēst gribējās visiem, tomēr tika nolemts savākt vēl dažus slēpņus un pēc tam meklēt veikalu. Nākamais slēpnis - Dzintara ceļš - nebija sākumā ieplānots, jo Toms to jau bija atradis, tomēr tā kā pārējiem tūres biedriem šis slēpnis vēl nebija atrasts, slēpņotāji izvēlējās pievienot to savam slēpņu sarakstam. Veiksmīgākais no meklētājiem bija Edgars, kurš ar šo slēpni atklāja savu tās dienas kontu.

Arī nākamais slēpnis (Globuss) nebija ieplānots iepriekš, jo gan Kārlis, gan Toms to jau bija atraduši, bet, tā kā tas bija pa ceļam un man ar Edgaru viņš nebija pielogots, to nolēma iekļaut slēpņošanas tūrē. Šī slēpņa mīnuss bija tas, ka apkārt bija varen daudz maglu jebšu to cilvēku, kas nav ar slēpņošanu saistīti. Nedrīkstēja izskatīties aizdomīgi un pievērst lieku uzmanību, citādi slēpnis varētu tikt arī iznīcināts. Mums paveicās, jo tas diezgan viegli padevās rokās, tāpēc ilgi tur neuzturējāmies.

Ap to laiku ārā jau spīdēja saulīte, bija beidzies lietus. Mēs jau bijām nokļuvuši Jūrmalas centrā un uz ielām redzējām arvien vairāk un vairāk cilvēkus. Pie globusa, manuprāt, mēs visi bijām arī iepriekš, bet, lūk, slēpni gan nebijām atraduši. Pēc tam devāmies tuvāk pludmalei, kur bija mūsu nākamais slēpnis - Turaidas lapene. Mēs kārtējo reizi pazaudējām Kārli, kurš aizbrauca uz citu pusi. Tikai pēc piezvanīšanas uz Kārļa mobilo, viņš saprata, kur doties. Pa to laiku pārējie jau bija atraduši slēpni un apskatījuši apkārtni. Pie pašas lapenes atradās arī kaut kādi izrakumi, kas piesaistīja mūsu uzmanību.. bet ne uz ilgu laiku, jo pēc šī slēpņa atrašanas, mēs steidzāmies uz veikalu, jo mūsu vēderi jau stipri burkšķēja. [Arī tagad rakstot šo atkāpi un visu laiku pieminot ēdienu, man sagribējās ēst, tāpēc pārtraukšu rakstīšanu un aiziešu kaut ko uzēst.]

 

 

Pēc šī slēpņa atrašanas, mēs aizbraucām līdz nākamajam slēpnim - Kuģits brauca Lielupē. To slēpni Toms atrada dienu pirms šī pasākuma, tāpēc meklēšanā nepiedalījās (tikai daļēji, mazliet piepalīdzot mums atrast slēpņa atrašanās vietu). Lai arī sākumā mēs varējām slēpni atrast, mēs izvēlējāmies iestiprināties, jo apkārt staigāja daudz maglu, šoreiz mazu bērnu un jauniešu veidolā. Paēdām un tad gaidījām, kad īsti piestātne atbrīvosies un magli pazudīs. Lai paātrinātu šo procesu, es vēl sabāru bērnus, jo šie jūrā mētāja atkritumus un pudeles. Pēc tam gan šie aizgāja un varēja mierīgi sākt meklēt slēpni.

Sākumā mūs Toms baigi āzēja saistībā ar slēpņa atrašanās vietu, tomēr beigu beigās mēs ar Edgaru atradām un savācām slēpni. Jāsaka atklāti, pakāpelēt varēja diezgan. Viens no interesantākajiem slēpņiem, ko esmu ieguvis savā slēpņotāja karjerā. Mēs visiem iesakām pamēģināt atrast šo slēpni. Piestātnē var arī forši atpūsties, iespējams, arī pasauļoties.

 

Pēc tam devāmies uz slēpni, kura nosaukums bija Lāčplēsis. Interesantākais, kas notika pa ceļam uz to slēpni, bija tas, ka Kārlis kārtējo reizi pazuda no redzes loka. Mēs viņu pazaudējām, braucot pa taisni (nekur nenogriežoties). Kā vēlāk izrādījās, Kārļuks aizgāja uz tualeti.

Laboja mad, labots 11x