Jaunā māte pie psihiatra:
- Ziniet, dakter, es visu laiku baidos par savu bērnu. Šausmīgi baidos, nevaru ne ēst, ne gulēt, ne uz brīdi atstāt viņu vienu.
- Piemēram, no kā jūs baidāties?
- Baidos, ka viņš varētu izkrist no gultiņas, bet es to nedzirdētu.
- Un tik vien tās problēmas? Novāciet paklājiņu no gultas priekšas.

 

Pārpildītā tramvajā:
- Jaunais cilvēk, jūs izkāpsiet?
- Nē (klusā balstiņā).
- Tad novāciet savu galvu no pakāpieniem.

 

Sēž divi elektriķi stabā, viens no augšas sauc garāmejošajai tantiņai:
"Eu, tantiņ, pacel to vada galu, kas tur zemē mētājas."
Tantiņa paceļ vadu, patur rokās. Elektriķis saka otram:
"Es taču teicu, ka nulle, a tu tikai "fāze, fāze" ".

 

Zvans ārstam:
- Dakter, atbrauciet lūdzu, man šķiet, mana sieva ir mirusi.
- Kas noticis?
- Gultā it kā nekas nav mainījies, bet netīro trauku virtuvē kļuvis daudz vairāk.

 

Vīrs no rīta jautā sievai:
- Klau, kur palikusi vodkas pudele, kas bija skapī?
- Mēs taču to vakar izdzērām tava tēva bērēs.
- Aha, tāpēc es domāju, kāpēc tēvu nekur neredz.

 

Tiesas zālē.
Tiesnesis: Apsūdzētais, vai jūs nositāt garāmgājēju ar lielu cirvi?
Apsūdzētais: Jā.
Balss no zāles: Ak tu, kretīns.
Tiesnesis: Lūdzu, klusumu zālē. Apsūdzētais, pēc tam jūs nogalinājāt pastnieku, sitot viņam pa galvu ar lāpstu?
Apsūdzētais: Tieši tā.
Balss no zāles: Maita, tāds maita.
Tiesnesis: Es saprotu, tas izklausās briesmīgi, bet lūdzu savaldieties.
Balss no zāles: Kā var savaldīties, es šim nelietim dzīvoju kaimiņos desmit gadus. Kā gāju pie viņa aizņemties cirvi vai lāpstu, šis tikai : "nav man, nav."

Laboja nezināms, labots 1x