Atskats uz LabaDaba 2011 - I daļa

   Nu ko, Latvijas, nebaidos šī apzīmējuma - LABĀKAIS festivāls - LabaDaba ir aizvadīts. Pēc šīs nakts beidzot stīvums no kājām ir nedaudz izgājis, prāts no tīksmības skurbuma nedaudz reabilitējies, taču sajūtas vēl ir un noteikti būs līdz pat nākošajam festivālam, jo baudījums šis bija neaizmirstams, tieši tāds, kādu es to biju gaidījis - neprognozējams!

 

Līdz pat festivāla sākumam.

  Tā kā šis bija tāds pirmais vairāku dienu festivāls, uz kuru pašam jādomā un jāsaveido līdzņemamais pietiekoši maza tilpuma somā - pārtika, apģērbs un citas līdzņemamas lietas, tad nācās pasvīst ar pamatīgu izslēgšanas metodes pielietošanu, atsijājot visu, ko citi bija ieteikuši ņemt līdzi, atstājot vien vienu lieku apģērbjamo kārtu, maizes kukulīti, pāris tomātus, desu un vienu konservveidīgu burciņu no lauku labumiem. Bija jau bailes, ka kaut ko vai būšu aizmirsis ielikt, vai paņēmis par daudz, taču beigu beigās viss sevi attaisnoja, ja nu vienīgi ūdens varēja būt par kādu litru vairāk.

   Ceļošana uz festivālu sākās piektdienas rītā, kad Rīgā pie dzelzceļa stacijas satikāmies ar diviem ceļabiedriem, nu jau bijušajiem klasesbiedriem - Mārtiņu un Edgaru. Par ko es dabūju pasmiet - man ceļa somu bija divreiz mazāk nekā viņiem - kā diviem apkrautiem kamieļpuikām Rīgas centrā, kuri kaut kā mēģini izspraukties caur cilvēku pūli stacijas laukumā. Biļetes uz vilcienu, kāds bišķīt's brenguļa tuvējā bodē un aidā - uz gaidīto vilcienu, apmēram stunda un vēl nedaudz, lai nonāktu Siguldā, tieši uz LabasDabas busiņu, kas ātri un ērti nogādāja pašā festivāla norises vietā - Ratniekos.

   Gribu īpaši uzteikt īpašo telšu pilsētiņas novietojuma vietu izkoptajā ābeļdārzā. Kur nu vēl labāk! Uzsliet telti ābeles mestajā ēnā un no rīta pamosties ar gardu ābolu pie ieejas. Apmēram divas stundas ar biedriem pačalojām pie telts par un ap visādām mums vien zināmām tēmām un tad jau mainīt biļetes pret aprocēm, kur man par lielu brīnumu meitene, kas to darīja pieprasīja uzrādīt dokumentus, lai es pierādītu, ka man nav 18 gadu un mana nopirktā jauniešu biļete ir derīga. Diezgan dīvaina sajūta tobrīd bija, jo parasti dokumentus pieprasa, lai pierādītu pretējo. He, tā nu tas ir, ar visu meitenes pārsteigumu redzot manu velovadītāja apliecību un tur esošo dzimšanas gadskaitli un jauko smaidu tomēr varēju doties taisni iekšā - uz visa sākumu.

 

Sākumā jāiesildas, vai ne?

https://www.youtube.com/watch?v=uyA5WrUTWN0 

   Pirmais, kas nonākot žoga otrā pusē, protams, bija jāizdara - jāaplūko visa festivāla teritorija un jākonstatē, kas kopš iepriekšējā gada bija mainījies un kas palicis savā sākotnējā ietērpā ar brīnišķīgo auru. Šogad krauklis savu ligzdu bija pārcēlis uz citu vietu, manuprāt, pat daudz piemērotāku - pussabrukušas ēkas iekšieni, kur atmosfēra dažādu Dj izdarībām bija pat piemērotāka nekā iepriekšējā gadā aiz šķūņa. Tad vēl lielā skatuve bija nedaudz mainījusi savu izvietojumu, bet tikai nedaudz - nezinātājs nevarētu pateikt, ka kopš iepriekšējā gada būtu kaut aks savādāks, pārējais - gluži kā iepriekš, sajūta, kā mājās..

   Pēc izpētes arī sāka spēlēt pirmie censoņi - Obscurus Orbis - burvīgs viduslaiku mūzikas izpildītāju kopums. Dzīvā priekšnesumā dzirdēju viņus pirmo reizi, taču jāsaka, ka lai arī dūdu skaņas bija īpaši izsmalcinātas,   Obscurus mani tikai nedaudz apsildīja, lai varētu doties pie nākošās grupas, kuru biju gribējis dzirdēt pavisam noteikti - EXIT.

   Līdz Labai Dabai par EXIT biju interesējies samērā daudz, jo sākumā brīnijos, kas tad tā par grupu, kura skan @ Radio Naba, ar tik līdzīgu balsi kā nelāgajam Andrim K., biju bijis arī uz ļoti labu EXIT koncertu @ Nabaklab, tāpēc šoreiz gaidīju daudz un spēcīgas EXIT performances. Puiši sāka ar tādām ne pārāk dzirdētām dziesmām, vismaz man, taču kad dzirdēju jau pazīstamāks notis, kas jau agrāk dzirdētas, smaidu nevarēja apslēpt. Tas bija brīnumaini gulēt mīkstajās šķūņa siena ķīpās un klausīties neatkārtojamajā EXIT skanējumā, pavisam noteikti. Ceru viņus sastapt arī nākamgad.

   Apmēram to, ko gaidīju parādīja arī mūžam inteliģentā Bērnības Milicija ar savām ļaunajām krāsām, padauzām un studentiem rudeņiem, taču nedaudz pievīla brāļu Lietuviešu apvienība Spanxti, ilgi gaidīju, kamēr viņi uzskaņosies, sāks spēlēt, lai varētu baudīt Lietuviešu spēku un emocijas, taču nekā.. Nekā nebija. Protams, es negribētu teikt, ka skanēja slikti, skanēja labi, bet emocionāli es nejutu nekādu pacilātību. Pāris pirmās dziesmas manī neizraisīja praktiski nekādas emocijas, kas sarūgtināja, jo liku uz viņiem lielas cerības, tāpēc arī bija jāmaina plāni un jāmeklē kas labāks.

 

Divi negaidīti pārsteigumi un SPOŽAS atvadas.

   Tā kā Spanxti pievīla, devos uz suņa šķūni, no kura nāca ārā pārsteidzoši spēcīgas skaņas. Tur taču spēlēja Das Sonntags Legion. Kaut kad ap pavasari Nabā visu laiku griezās grupas dziesma ‘Erzahlung nr. 4’, kura manī raisīja visai patīkamas emocijas, taču paklausoties visu grupas albumu, nolēmu to nolikt kaut kur dziļi plauktā, tāpēc arī īpaši netiku pievērsis uzmanību Das Sonntags Legion grupu sarkstā, kas uzstājās festivālā. Aizejot uz šķūni, man bija mute vaļā un uzreiz prātā iešāvās – „Kur es biju agrāk, velns parāvis? Spanxti tak ir nekas salīdzinājumā ar šo!” Kā vēlāk sarunās ar A. abi bijām vienasprātis – ir grupas, kuras ļauj izdzīvot mūziku, ir grupas, pie kurām tu vari izārdīties, ir grupas, pie kurām tu vari baudīt skaisto skanējumu, bet tāds spēks nāk tikai no šīs. Žēl, ka es varēju noklausīties tikai kādas pēdējās piecas dziesmas no visa koncerta, taču tās bija tiešām nepārspējamas. Ja vēl kādreiz būs iespēja DSL dzirdēt kaut kur – es viennozīmīgi būšu un iesaku aiziet arī jums.

   Pēc pārdzīvojuma šķūnī atkal pieturējos pie plāna un devos uz eža skatuvi, kur jau sāka skanēt Voiceka Voiskas ska ritmi. Jahūū, te nu manī iekšēji sākās mana Laba Daba. Voiceks kā vienmēr ritmiski brīnišķīgs, lai varētu iztrakoties un izdejoties pie visām dziesmām. Šoreiz viņi skanēja īpaši labi un atmosfēra brīvajā dabā bija tik laba, ka reti kurš klausītājs nekustējās Simferpoles, Čiera vai Klibo Māsīcu ritmā. Šis bija arī mans otrais pamatīgais pārsteigums, jo uz skatuves redzēju tādu kaut kur redzētu seju, taču īsti nevarēju izprast, kur.. Tad nu arī iepazīstinot ar grupas biedriem, uzreiz pēc Sīkā tika saukti bekvokālistu vārdi.. Un velns parāvis! Kā negaidīta atskārsme, Lienīte! Bijusī matemātikas skolotāja, pirms pāris gadiem aizgājusi dekrētā nu piedzied krutākajai Ska grupai Austrumeiropā! Dafuk! Pat zaudēju dziesmas ritmu uz brīdi no milzīgā pārsteiguma. Kā skumja vēsts gan uzreiz pēc tam nāca paziņojums, ka šis tad arī ir pēdējais Voiceka Voiskas koncerts vismaz tuvākajā laikā, jo mūziķi pēc 20 gadu kopdarba tagad ies katrs savu taku. Citējot Noru Riekstu:”Kodiet nu pirkstos tie, kas neatnāca.”

Pēc uzstāšanās pie skatuves noķērām šo cilvēku un parunājāmies par un ap to, kā tad tagad pa dzīvi. Visiem, gan man, gan viņai, gan Mārtiņam, gan Edgaram diezgan patīkams pārsteigums, he, te nu arī dzīvē izbaudīju daļu no Labas Dabas devīzes – „...un kāds negaidīts ‘’Čau!’’ ”

 

Līdz maksimumam!

   Pēc jaukās atkalredzēšanās, kopā ar Mārtiņu un Edgaru, kuri sāka sūdzēties par to, ka viņiem ir auksti, pierunāju aiziet paklausīties grupu Zig Zag, kamēr gaidam Dambi uz lielās skatuves.. Tā kā abi nezināja par tādu grupu Zig Zag, tad kā reize varēju ceļā reklamēt grupas dziesmu „Man ir silts” abiem salstošajiem. Un kas skanēja aizejot uz šķūni? Tieši šī dziesma. Nezinu, vai šī sakritība un apti dziesma abus sasildīja, taču manu sirdi noteikti, ir īpašas atmiņas saistībā ar šo dziesmu.

   Kāda dziesma no Tumora un tad jau ilgi gaidītais Inokentija Mārpla lieluzstājiens. Uzreiz pie pašas skatuves un aidā, Uz Priekšu, Eu, Priekšniek, Revolucionārs nāk, grib BRĪVĪBU LATVIJAI! Labākais Inokentija koncerts, ko esmu dzirdējis un kuru tā pa īstam izbaudījis. Vienā brīdī pat kaut kādi trakie mani paņēma aiz kājām un uzrāva gaisā. Ha, to es nebiju gaidījis. Jančiks tik gāzās un gāzās visiem pa vidu, ar vienu domubiedru centāmies izprasīt ‘’Kājas Mazgāšu Es Rīt’’, jo todien tak bija starptautiskā alus dzeršanas diena, bet tomēr nesanāca. Neko, citreiz! Protams, burvīgs Kristapa Krēsliņa uznāciens un viņa dziesma kā bonuss. He, te nu viss izgāja līdz maksimālajam punktam. Paldies Dambim par to.

   Protams, pēc Inokentija jāšauj klausīties otra grupa, kuru nedrīkstēja laist garām – Satellites Lv – vēlviena iespēja iztrakoties Fetišistiskajā gaisotnē, kur blanka tiek uzstādīta augstāk kā parasti un jāuzdod sev jautājums – vai es domāju un vai es varu būt pirmais, vēlos būt pirmais? Te jau bija vizuāli un atraktīvi savādāka publika kā uz lielās skatuves, pie Inokentija, taču satraukums un prieka pārpilnība bija tikpat spēcīga, ka s nezinu, kas man notika, bet laikam jau bija par daudz, jo noklausoties un iztrakojoties vēl pāris dziesmu garumā, es fiziski salūzu, vairs nespēju pat nostāvēt un šķūni pametu, par ko tagad nedaudz skumjas, bet tas, ko dzirdēju – fenomenāli. Liels paldies par to abiem brāļiem Žildēm. Ek, toties labu veldzi un atgūt spēkus pēc visa varēja gūt Ej Apskrieties prieka mājā, nepārāk daudz cilveku, laba mūzika un svaigs gaiss, tieši tas, kas pēc Satelītiem vajadzīgs, lai atkal uzlādētos.

   Šo jautājumu – Vai tu domā? Es sev uzdevu tikai vēlāk, jo tā nu es palaidu garām laikam vienīgo iespēju dzirdēt grupu, par kuru domāju, bet diemžēl iekrita laikā, kad bija citas.. Otava Yo, esot bijusi spēcīga uzstāšanās, taču, ja man jāizvēlas starp latviešu bāleliņiem un kādu ārzemju mākslinieku, es viennozīmīgi izvēlos pirmo.

 

Pēdējais pirmā vakara cēliens.

   Nelielas vakariņas teltī un beidzot ilgi gaidītais zvans no Durvjulampas. Pēc neilgiem meklējumiem pie eža skatuves, centra rajonā, beidzot pie suņa skatuves izdevās atrast vienīgo Exieti, kurš uzdrošinājās sazināties ar Persikveidīgo mani. Aizdevāmies uz Apofeoz Soundsystem, kuri skanēja daudz labāk nekā toreiz - skandafestā, taču diezgan ātri devos prom, jo kaut kāds iekšejs nemiers neļāva nostāvēt tur uz vietas un arī dejas ritmā ne, gribējās apskatīt vēl kaut ko, aizgāju līdz Rūsai, tomēr konstatēju, ka arī tas nav man..

 

   Nu ko, tad jau jāiet gaidīt 7 pieauguši vīrieši, kuri tikko kā bija sākuši skaņoties. Un, jā, gaidīt bija TĀ vērts! Viennozīmīgi Latvijas labākā rokgrupa, kura gan vokāli ir perfekta, gan vizuāli ar izmeklētajiem tērpiem un aizmugurē pieskaņoto īstiem vīriem domāto videofilmu ir PERFEKTA! Ar nepacietību gaidu šī gada beigās solīto albumu, kuru es nelaidīšu garām nu nekādā gadījumā. Edgars un Mārtiņš, protams, abi jau gulēja, kad skanēja Vīrieši, bet tā ir viņu problēma, laikam nebija gatavi kam tādam. Ha. Šis koncerts bija tāda kā neliela robežšķirtne savādā ziņā, ļoti iedvesmojoša robežšķirtne.

 

Atlikušais vakars vai patiesībā nakts bija mazsvarīga, kaut gan Dj AG bija savā elementā un bija iespēja pabaudīt arī viņu.

 

---

Stāsts par otro dienu sekos kaut kad vēlāk. Nevar visu pulveri izšaut vienā mērķī un uzreiz.

 

Laboja Rocky__Lv, labots 6x