Bērnu seksualitāte

Bērnu seksualitāte

Jēdziens «bērnu seksualitāte» ir diezgan miglains, un tā izskaidrošanā eksistē divas tipiskas kļūdas:

[] Jebkura bērnu uzvedība, tā vai citādi saistīta ar dzimumorgāniem, tiek skaidrota pēc analoģijas ar pieaugušo uzvedību un aprakstīta
tajos pašos terminos: ja bērns slepu novēro citu seksuālās darbībās, to dēvē par vuajerismu; ja demonstrē savus dzimumorgānus - par
ekshibicionismu, u.t.t.
[] Erotisku pārdzīvojumu iespējas principiāls noliegums līdz dzimumnobriešanas sākumam.

«Bērnu seksualitāti nedrīkst salīdzināt ar dzimuma funkcijas realizāciju, jo šī funkcija bērnu organismā vēl nav noformējusies. Bērns
nevar tiekties uz dzimuma baudu, jo vienkārši vēl nav nobriedis līdz tam. Bērna uzvedība no mazotnes tiek noteikta ar viņa piederību pie sava dzimuma un šai ziņā tai ir dzimuma nokrāsa. Tieši tādā nozīmē vajag runāt par bērnu seksualitāti, bet erotisku momentu akcentēšana būtu neattaisnojams pārspīlējums».

                                         Pirmās erekcijas

Agrāk uzskatīja, ka līdz dzimumgatavošanās sākumam dzimumhormonu veidošanās bērnu organismā atrodas minimālā, «bērnišķīgā» līmenī. Bet pēdējos gados šie spriedumi ir atspēkoti. Noskaidrots, ka eksistē kritiski periodi (vecums - 6 mēneši, 1 gads, 3.gadi un 5 gadi) bērnam, kad hormonu attiecība zēnam praktiski tāda pati, kā pieaugušajiem vīriešiem (meitenēm šie periodi - 5, 6 un 9 gadi).                             
Ultraskaņas pētījumu rezultāti liecina par to, ka reflektoriska erekcija vīriešu dzimuma augļiem notiek dažus mēnešus līdz dzimšanai,
tas ir embrionālās attīstības periodā. Daudziem jaundzimušajiem zēniem erekciju novēroja pirmo minūšu laikā pēc dzemdībām, dažreiz pat līdz nabas saites pārgriešanai. Tāpat arī jaundzimušajām meitenēm pirmās diennakts laikā ir iespējamas maksts mitrināšanās un klitora erekcija. Tādējādi ir acīmredzams, ka dzimuma refleksi rodas ne tikai agrā bērnības periodā, bet pat embrionālās attīstības laikā.
Pavisam mazi bērni pilnīgi dabiski reaģē uz fizisku izjūtu daudzveidīgiem avotiem ar dažādām dzimuma uzbudinājuma formām. Piemēram, barojot bērnu ar krūti māte nereti pamana spēcīgi izpausto erekciju, kas ne reti izsauc trauksmi un tiek uzskatīta par nenormālu parādību. Bet patiesībā, mātes ķermeņa, pie kura piespiež bērnu, siltuma un mīkstuma izjūta, kopā ar intensīvu neirostimulāciju, kuras avots ir zīšana (lūpās ir daudz jūtīgu nervu galu), izsauc signālu straumi, kas tiek sūtīti uz smadzenēm, kur tie interpretējas kā patīkami un aktivē dzimuma refleksus. Tik pat dabiska ir klitora erekcija un maksts samitrināšanās jaundzimušās meitenes barošanas laikā. Tādējādi, šī parādība nav raksturīga vienam dzimumam, kaut arī dzimumlocekļa erekcija izpaužas ievērojami spēcīgāk un, attiecīgi, labāk pamanāma. Līdzīgas dzimuma aktivitātes reflektoriskas izpausmes ir novērojamas pie peldes, pūderēšanas, autiņos tīšanas vai rotaļājoties ar bērnu. Svarīgi ir uzsvērt, ka bērns vēl ir pārāk mazs, lai apzinātos to, kas notiek, sakarā ar ko nevar runāt par atmošanos viņā jelkādu sociālu un seksuāli nosacīto erotisko pārdzīvojumu.                                                 
Ģenitāliju kairināšana un stimulācija izsauc bērniem patīkamas izjūtas un interesi par citām ķermeņa daļām, tādēļ bērnu ārsti rekomendē vecākiem izvairīties no tādiem pieskārieniem, izvēlēties bērniem brīvu apģērbu.
                                                     

                                Bērni par masturbāciju

Jau no 5-6 mēnešu vecuma zīdaiņiem (pie tam meitenēm biežāk) ir novērojami masturbācijas elementi, kuras aina ir tipiska: bērns guļ uz muguras ar cieši sapiestām vai krustotām kājām, gurnu muskuļi saspringst un atslābinās, ķermenis sasprindzinās un izstiepjas, gurni ritmiski kustas (tas atgādina vingrošanu «tiltiņu»). Pie tam zīdainis sasprindzinās, sarkst, svīst, atslēdzas no apkārtējās realitātes. Šīs parādības ilgst no dažiem desmitiem sekunžu līdz dažām minūtēm un vienmēr beidzas ar apmierināto atslābināšanos ar manāmām baudas un atvieglojuma izjūtām. Vai tad tas neko neatgādina?                                                                                                      
Sarunas ar trīsgadīgām meitenēm un zēniem rāda, ka tiem pietiekami labi ir zināmas izjūtas no pieskaršanās pie dzimumorgāniem, kaut arī tie neuztver tās kā erotiskas vai seksuālas, jo vēl nav spējīgi veidot konceptuālus jēdzienus.                 
Trīsgadīga meitene: «Kad es beržu čuriņu, man ir silti un patīkami. Dažreiz kut, bet dažreiz ir vienkāršikarsti».
Trīsgadīgs zēns: «Paskatieties uz manu desiņu. Viņa var celties. Es beržu to, viņa ceļas, un man ir patīkami. Dažreiz es beržu viņu ļoti ilgi, un tad man paliek ļoti, ļoti labi».
Sākumā rotaļa ar ģenitālijām ir individuālas nodarbības, bet pakāpeniski tā pārvēršas rotaļās «dakteros» vai «mammās-papos». Rotaļas, kuras iekļauj ģenitāliju demonstrēšanu vai aptaustīšanu ar pretēja dzimuma vienaudžiem savā bērna (pirmspubertātes) vecumā retrospektīvi atcerējās puse vīriešu un vairāk nekā trešdaļa sieviešu.

                                    Seksuālā uzvedība

Piecu gadu vecumā, kad bērnu vairākums sāk apmeklēt bērnudārzu, nepieciešamība būvēt attiecības ar vienaudžiem strukturētajā vidē izstrādā kautrību un noved pie rotaļu daudzuma pazemināšanas, kurām ir seksuāla nokrāsa. Šajā vecumā bērni ar apbrīnu uzzina par seksuālo orgānu nosaukumiem, par kuriem agrāk nekad nebija dzirdējuši. Bērnu vidū sāk izplatīties joki par ģenitāliju lomu un par citām dzimuma tēmām, kurus tie sākumā dzird no vecākajiem biedriem, bet pēc tam atkārto. Piecgadīgs bērns var arī nesaprast joku, bet skaļi smieties, lai slēptu to. Ja bērnam ir nepieejama īsta, atklāta informācija par dzimumattiecībām, par dzimumizglītības galveno avotu kļūst attiecīgas anekdotes. Jo pat ļoti mazs bērns ātri uzzina par starpību starp «netīru» un «tīru» joku, tas noved pie priekšstata par  seksu, kā par kaut ko «piedauzīgu».
Šajā vecumā bērni sāk formulēt priekšstatus par seksuālām attiecībām, pamatojoties uz personīgiem pieaugušo novērojumiem. Redzot, kā māte ar tēvu apskaujas un skūpstās, acīmredzami gūstot no tā baudu, bērns pakāpeniski sāk saprast, ka fiziska un emocionāla tuvība nes patīkamas izjūtas. No citas puses, ja bērns pastāvīgi redz, kā vecāki lamājas viens ar otru vai dzird - «neaiztiec mani!», viņam var attīstīties absolūti pretējs uzskats par tuvām attiecībām.
Lielāka vecuma bērnu seksuāla pieredze var būt nenokārtota un ne tik būtiska, kā citi viņu dzīves notikumi, bet, tomēr, var ietvert sevī visu iespējamo seksuālo darbību kompleksu, līdz pat koitusa mēģinājumiem, kas dažreiz ir sekmīgi. Bērni nodarbojas ar masturbāciju vienatnē, vai heteroseksuālos un homoseksuālos pāros un grupās. Ir atzīmēti rotaļu gadījumi ar dzīvniekiem un priekšmetiem, kā arī orāla un anāla seksa gadījumi. Nav šaubu, ka līdz astoņ- vai deviņgadīgam vecumam bērni jau ir informēti par tādu uzvedības formu erotisku elementu, tādēļ nevar obligāti aplūkot tos kā «rotaļu». Dzimumuzbudinājums ir kaut kas vairāk, nekā tādas mērķtiecīgas uzvedības blakusprodukts. Tā nav nejauša parādība - bērni neatlaidīgi mēģina sasniegt erotisku uzbudinājumu, kuru var pavadīt seksuālas fantāzijas un kurš var novest pie iemīlēšanās.

Pēdējās desmitgades laikā uzskati uz dzimumaudzināšanu ir kļuvuši vēl pretrunīgāki. Visi piekrīt nepieciešamībai izstrādāt bērniem pareizu attieksmi pret dzimuma jautājumiem, tomēr katram ir savs uzskats par to - ko vajag mācīt, un kam un kur ar to ir jānodarbojas.
«Bet kā mums negribētos pretējo, bērni dzimst seksuāli motivēti, un vecāki pastāvīgi pasniedz tiem dzimumaudzināšanas mācības, apzināti vai nē. Dzimumaudzināšanas pamatjautājums ir tajā, kā vecāki uztver bērna iedzimto seksualitāti un kādā pakāpē dod tai izpausties.
Vecāki, kuru attieksmi pret dzimuma jautājumiem var noraksturot kā ekspresīvu, aplūko seksu kā kaut kas dabisku, pie nepieciešamības atklāti pārspriež šo tematu, bet nostāda „rāmjus" bērnu seksuālas aktivitātes izpausmēm (tāpat kā citām uzvedības formām). Tie mēģina pierādīt bērniem, ka seksualitāte ir pozitīva un veselīga parādība, kura, tomēr, nepelna to, lai koncentrētu uz tās visas savas domas.

Nu tas arī īsumā bija viss, vēl jau sekoja tam saistīta tēma Bērnu seksuālā pievilcība, kas turpinās ar jau citu tēmu Pedofīliju un Bērnu prostitūciju. Taču par to es šeit nevēlējos rakstīt. Atklāti sakot rakstot šo rakstu atcerējos savu bērnību un šeit rakstā pieminētās lietas. Tādēl palasot šo rakstu daudzi varētu būt mazliet izglītotāki šajos jautājumos. Ceru, ka Jums patika?