Režisors: Andrejs Tarkovskis
Galvenajās lomās: Margarita Terehova, Filips Jankovskis


 Jā, nu laikam man ir jauna mīļākā filma. Laikam, jo pārliecināts neesmu līdz galam. Filma ir lieliska, droši vien pat  ģeniāla, taču tajā pašā laikā tik grūti izprotama, ka tāds ļoti konkrēts un noteikts viedoklis un spriedums izkristalizējies nav, kaut gan jau kopš noskatīšanās pagājusi vairāk kā nedēļa, kuras laikā vairākkārt esmu atkārtoti Spoguli vēris vaļā.

Tātad - Tarkovskis kā jau Tarkovskis, savā labākajā manierē sižetu šī vārda klasiskajā izpratnē atstāj otrajā vai pat trešajā plānā. Savstarpēji it kā nesaistītas atmiņas no režisora paša piedzīvotā, lai tas būtu karā pārdzīvotais, tēva trūkums bērnībā vai dzimto māju tematika mijas ar tēva Arsēnija Tarkovska (jā, tā paša, kura bērnībā trūka) dzeju, samērā biedējošu mūziku un daudziem simboliem. Īpaša vieta šajā episkajā garadarbā ir dabai, kas lielākoties ir it kā fonā, tomēr tajā pašā laikā dziļi simboliski.


Uzreiz kaut kas jāmin par montāžu, kura te ir ļoti savdabīga, it īpaši jau pieminētās dabas sakarā. Ļoti gari, pat izstiepti kadri te nav retums, taču Tarkovskis to pamanās pasniegt tik fascinējoši, ka, piemēram, skatoties, kā vējš pluinī zāli, tu gluži vienkārši nespēj atraut acis no ekrāna. Krāsaini kadri vijas ar melnbaltiem...

Nav nekāda brīnuma, ka PSRS laikos no "augšas" par šo filmu izteicās lielākoties negatīvi un ar neslēptu neizpratni. Nebija filma vienkārša toreiz, nav arī tagad. Par to, kā Tarkovskim gāja, kamēr filma nokļuva kinoteātros, laikam varētu uztaisīt atsevišķu tēmu, bet par to citureiz. Tāpat kā čaklie padomijas cenzori, arī es neizpratu daudz ko (precīzāk laikam būtu - izpratu maz ko), taču diezin vai te viss arī ir nepārprotami veidots, neatstājot vietu interpretācijai. Par daudzām lietā te varētu strīdēties stundām ilgi, kas ar to domāts un ko tas nozīmē.

Palasot interneta dzīlēs viedokļus, uzdūros virknei dažādu paskaidrojumu un komentāru, kas kaut nedaudz palīdz izprast redzētu. Tīri ar paša spēkiem nav tik vienkārši, nu nav.
Tātad - kā jau minēju, mana, domājams, mīļākā filma, kura nav vienkārša un viegli izklaidējoša. Māksla, varbūt pat dzeja kinovalodā. Iesaku visiem kinomīļotājiem, kam pēc apraksta radās kaut minimālākā interese. Būs smadzenēm vielas pārdomām daudz.

Jāpiebilst, skatījos vienkārši apskaužami izcilā kvalitātē (17 GB filma svēra). Protams, tas arī spēlēja lomu uz pozitīvo pusi. Ja būs kāda iespēja, mēģināšu kādreiz noskatīties uz lielā ekrāna un no lentas.
Vērtējumu nelikšu, nezinu ko lai liek. Un piedošanu, ja apraksts pamurgains sanācis - neesmu gulējis divas naktis.


Laboja mad, labots 5x