Režisors: Wolfgang Becker
Galvenajās lomās: Daniel Brühl, Katrin Saß, Chulpan Khamatova

 

Pēdējās pāris desmitgadēs vācieši īpaši neizceļas ar īpašiem sasniegumiem kinolauciņā. Pa laikam uzpeld šis un tas, bet nekā pārāk izcila nav. Sanāca nesen noskatīties Good Bye, Lenin!, jāatzīst, biju visai patīkami pārsteigts, lai gan arī šī te nav nekāda izcilā filma.

1989. gada oktobris, Austrumvācija. Gaisā jau virmo pārmaiņu vējš. Tikko pilngadību sasniegušais Aleksandrs kopā ar citiem domubiedriem dodas demonstrācijā, pieprasot demokrātiju un Vācijas atkalapvienošanu. Sagadās ka šo ierauga Aleksandra māte, kas ir visai ticīga un aktīva komuniste. No redzētā Kristiāna ir tādā šokā, ka dabū sirdstrieku un iekrīt komā. Kad viņa pēc astoņiem mēnešiem mostas, ir kritis Berlīnes mūris, Padomju Savienība ir sabrukusi, būtībā viss, par ko Kristiāna ir cīnījusies, ir izplēnējis nebūtībā. Ārsti informē Aleksandru, ka pat mazākais satraukums viņa mātei var maksāt dzīvību. Saprotot, ka māte diezin vai pārdzīvos vēsti par sociālisma sabrukumu, Aleksandrs nolemj darīt visu, lai Kristiāna par to neko neuzzinātu. Tomēr izrādās, tas nebūs nemaz tik vienkārši.

Astoņdesmito gadu beigas/deviņdesmito sākums Vācijā atnesa daudz un dažādas pārmaiņas. Filmā tas samērā plaši un interesanti tiek atainots, kaut gan politika lielā mērā kalpo kā fons. Pamatā varētu būt visai mīļš un jauks stāsts par ģimeniskajām attiecībām.

Ja kaut nedaudz interesē vēsture un tālaika notikumi, silti iesaku. Negaidiet te dziļas atziņas vai plašu ieskatu Austrumvācijas ikdienā. Vienkārši mīļu un izklaidējošu filmu ar nelielu vēsturisku piesitienu.

7,5/10

 

Laboja mad, labots 5x