Grandiozie nacistu projekti

Viens no grandiozākajiem, ja ne pats grandiozākais projekts bija Welthauptstadt Germania (pasaules galvaspilsēta Ģermānija). Hitlers pēc uzvaras Otrajā pasaules karā bija plānojis pamatīgi pārbūvēt Berlīni. Pāri pilsētas centram stieptos Prachtallee (diženuma bulvāris), kurš būtu paredzēts dažādām parādēm un gājieniem, kamēr satiksme tiktu novirzīta pa pazemes tuneļiem. Bulvāra galā (attēla augšā) būtu Ruhmeshalle (slavas nams), kuru,  iedvesmojoties no Adriāna Romas Panteona,  bija projektējis pats Hitlers. Šis arhitektūras milzis bija paredzēts 200 metrus plats un 250 metru diametrā, liekot visām pārējām celtnēm izskatīties niecīgām. Bulvāra dienvidu daļā bija paredzēta Triumfa arka, kuras dizains bija balstīts uz Triumfa arku Parīzē, tomēr arī tā bija paredzēta daudz lielāka. Protams, praktiski neko no šī projekta neizdevās īstenot nacistiem tiekot sakautiem un Berlīnei - izpostītai.

Iespējams visnozīmīgakais no visiem vāciešu projektiem bija tieši kodolprojekts, jeb kā viņi to sauca - Uranverein (urāna klubs). Tieši šis projekts, īstenošanas gadījumā varēja nacistiskajai Vācijai atnest uzvaru Otrajā pasaules karā un tajā pat laikā uzsākt šaušalīgu un Zemei postošu kodolkaru. Teorijas kādēļ Trešais Reihs zaudēja tā saucamajās "kodolsacensībās" ir dažādas - zinātnieku nekompetence, sabotāža, kuru veica vācu kodolprogrammas vadītājs Heizenbergs. Tomēr visticamākais iemesls bija neticība, ka kodolieročus izdotos izgatavot 2 gadu laikā (nacisti uzskatīja, ka karā izdotos izcīnīt uzvaru jau pēc 2 gadiem) un līdzekļu novirzīšana citiem reālākiem projektiem.

Ekrānattēls no filmas Dead Snow.

Zombiji? Tieši tā! Lai arī cik neticami tas skanēti, nacisti patiešām izstrādāja vīrusu, kas atdzīvinātu mirušo smadzeņu šūnas. Patiesībā šādi projekti esot bijuši pat veseli divi, vienā kā jau iepriekš minēju tika izstrādāts vīruss, tomēr otrā eksperimentēja ar 115. elementa (ununpentija) injicēšanu asinīs, kas izraisīja saindēšanos ar radiāciju un vājprātu. 1944. gada aprīlī dzīvo miroņu vīrusa programmas vadītājs - Harteks saņēma atļauju un finansējumu ebreju un čigānu līķu izmantošanai eksperimentos. Projekts acīmredzami neizdevās, jo vienīgā vieta, kur mēs pašlaik varam redzēt zombijus ir filmas un datorspēles, tomēr ir arī teorija, ka vācu zinātniekiem tomēr izdevās atrast veidu kā atdzīvināt mirušos, tomēr tie bija pārāk neaktīvi un nekontrolējami, lai tos varētu izmantot karā.

Nacistu slepenajos arhīvos, kas kļuva pieejami pēc kara, ir atrasta neapšaubāma informācija un dokumenti, kas apstiprina, ka vācu zinātnieki izstrādājuši "lidojošos šķīvīšus", jeb NLO tehnoloģiju. 1922. gadā vācu Tules un Vril grupu zinātniekiem patiešām esot izdevies izgatavot šādu lidaparātu, kas sastāvēja no trim paralēli novietotiem diskiem, kas darbības laikā radījuši spēcīgu antigravitācijas efektu, tādējādi to darbinot. Pēc Hitlera nākšanas pie varas šis projekts saņēma valsts finansējumu. Šo projektu vāciešiem neizdevās īstenot, ienaidnieku karaspēkam iekļūstot Vācijas teritorijā, visi šķīvīšu modeļi tika vai nu iznīcināti vai iespējams pārvesti uz Jaunšvābiju Antarktīdā, Dienvidameriku un citām nacistu bāzēm visā pasaulē.

Nav daudz zināms par slepeno projektu "Die Glocke" (no vācu valodas - zvans), daudzi pat apšauba tā esamību. Pats "zvans" tiek aprakstīts kā aptuveni 9 pēdas plata un no 12 līdz 15 pēdām augsta no smaga un cieta metāla izgatavota zvanveida formas ierīce. Angļu rakstnieks Niks Kuks, balsoties uz Vitkovska grāmatu "Prawda O Wunderwaffe" izteica pieņēmumus, ka tai bija divi pretēji rotējoši ar dzīvsudrabam līdzīgu lillā krāsas vielu piepildīti cilindri, kas darbinātu antigravitācijas dzinējspēku. Ir teorija, ka šis projekts nacistiem bija tik svarīgs, ka baidoties no tā, ka tas varētu nokļūt ienaidnieku rokās tika nogalināti visi 60 iesaistītie zinātnieki un apraksti masu kapā, kas varbūt ir arī iemesls, kādēļ tik maz zināms par šo projektu.

1929. gadā vācu zinātnieki lika lielas cerības uz Sonnengewehr, jeb saules ieroci, kurš bija aizgūts no fiziķa Hermana Oberta hipotētiskā dizaina, kurš savukārt to bija aizgūvis no Arhimēda "nāves stara" dizainu, tikai nacisti plānoja to izveidot desmit tūkstoš reižu lielāku ar ideālo orbītu 8, 200 kilometru attālumā no zemes. Kā materiāls, no kā izgatavot šo ieroci nacisti izvēlējās metālisku nātriju, jo tas uz zemes pietiekami daudz sastopams minerāls. Staciju ar enerģiju apgādātu īpaša ar, no karstuma iegūtajiem tvaikiem darbināma dinamomašīna un skābekli atjaunotu ar CO2 rijošiem ķirbjiem pilnas siltumnīcas. Tā saņemtu pavēles ar radio vai bezvadu telegrāfa starpniecību. Teorētiski šim ierocim bija milzīgs poteniāls, nodedzinot veselas pilsētas un pārvēršot pretinieku armiju pelnu kaudzē, tomēr nav zināms cik tālu viņi bija tikuši, taču arī šo projektu nacistiem neizdevās laikus.

Nacisti izveidoja slepenas bāzes visā pasaulē, tai skaitā Antarktīdas Jaunšvābijas reģionā, ko 1938.-1939. gadā pētīja Vācijas trešā antarktiskā ekspedīcija Alberta Ričera vadībā. Lai arī nav oficiāli zināms, ka šī bāze būtu bijis kas vairāk par vienkārši laboratoriju vai militāro bāzi ir dažādi fakti, kas atbalta teoriju, ka pēc sagrāvas 2. pasaules karā uz to būtu aizbēguši izdzīvojušie nacisti. 2. pasaules kara laikā no Vācijas bija pazudusi liela daļa tā karakuģu, lidmašīnu un zemūdeņu. Dažādas pasaules valstis, tai skaitā ASV ir veikušas slepenas militāras ekspedīcijas uz Antarktīdu, kas cik zināms, cieta smagus zaudējumus.

Ideja par šādu tanku, kas vēlāk ieguva nosaukumu Landkreuzer P 1500, radās Krupa rūpnīcas inženieriem, iedvesmojoties no padomju smagajiem tankiem. Tā paredzētie izmēri bija visnotaļ iepaidīgi, augstums - 42 metri, svars - 2500 tonnas un 25 cm biezas, praktiski necauršaujamas bruņas. Šo metāla cietoksni darbinātu 2 MAN un 8 Daimler-Benz dzinēji, ar kopējo jaudu 33000 zirgspēki. Lielākā problēmā tā lietojamībai un iemesls kāpēc šo projektu 1943. gadā slēdza bija tā lielās ražošanas izmaksas, kas bija līdzvērtīgas 50 parastajiem tankiem, kā arī tā apgrūtinošā pārvietošana - nebija tilta vai ceļa, kas varētu izturēt tā svaru.