1148
Ek, ko lai dara. Vakars jau vēls, it kā būtu ko darīt, bet domas sakopot īsti nevar, laikam vairs arī nemaz negribas.
Dīvaini. Kā piecēlos ap deviņiem, divreiz, gan no rīta, gan tagad - vakarā, tā nekas pa īstam nespēja mani pamodināt. Traki. It kā noskaņojums tāds, ka labprāt beidzot ieviestu kaut nelielu kārtību domu apcirkņos, kur šobrīd viss ir izmētāts, sajaukts, pārjaukts un samudžināts neatpinķerējamā mezglā, varētu pat teikt - izšķaidīts līdzīgi kā uzdevumi pa manu matemātikas kladi, kur izņemot mani neviens neko nesaprot... Tiešām traki, jo, lai kā gribētos kaut ko apdomāt, izsvērt un sakārtot, es to vienkārši nespēju. Liekas, ka pat visu vēl vairāk samudžinu, ja kaut ko cenšos darīt. Varētu jau visu atstāt, kā ir, bet tas ir kā traucēklis. Traucēklis sava potenciāla izmantošanā, taču, ja abstrahējamies no potenciāla, tad tas vienkārši kaitina mani pašu, jo ērtāk es jūtos konkrētības pilnā gaisotnē, vismaz šobrīd tā liekas, vienmēr visam var pielāgoties, bet vai tas nozīmē, ka vajag? Visu to sviestu varētu nosaukt par nelielu apburto loku, kas ekstensīvi palielinās. Es zinu, kā šo apburto loku pārtraukt, zinu, taču tai pat laikā nezinu, jo šobrīd pats neapzinos, ko pie velna es gribu panākt, kāpēc gribu panākt, kas ir visa loka cēlonis jeb iedīglis...
Uh, tā arī vēl neesmu izlēmis, rīt (šodien) iet uz Bērnības Miliciju, vai nē? Tad jau redzēsim. 
