Kā arnoldins100, relybely un lacits devās iepirkties. [update]

Pamparampampam [jā, šis teiciens ir plaģiāts no Ill Nino un es to nekautrējos atzīt].

Kādā saulainā dienā, trīs braši puiši - arnoldins100, relybely un lacits nolēma doties uz lielveikalu šoppingā. Viņi iekāpa autobusā, un brauca, brauca, brauca. No sākuma viss bija klusi, bet tad romantiķis lacits ierunājās: "a kda mess bsuim vkeila, ko ems pirskim?", uz ko relybely, kurš bija skarbais vecis, atbildēja: "kda bsuim, tda atii redzeism!". Apzinīgais arnoldins100 joprojām klusēja. Beidzot pienāca galapunkts un viņiem bija jākāpj ārā. Kad viņi galu galā bija izkāpuši (lacits bija pateicis autobusa vadītājam, ka mīl viņu un relybely viņu bija nosaucis par mandu bērnu), trijotne devās uz lielveikala pusi. Kad viņi iegāja pa durvīm, lacitim un arnoldinam100 elpas aizrāvās, savukārt relybely nicīgi nospļāvās. Tik liela izvēle visvisādai gaumei! Vispirms viņi nolēma izstaigāt pirmo stāvu, kur bija saimniecības preces. lacitim gan tādas neinteresēja un viņš aizgāja apsēsties un atvilkt elpu. relybely drošā solī devās uz nekustamā īpašuma nodaļu. Bet pēkšņi viņš apstājās. Kaut kas viņu bija uztraucis.

Viņš ilgi stāvēja un domāja, līdz pilnīgi nenokurienes pārdevējs uzradās! Viņš prasīja: "Ko vēlaties, jaunas cilvēk?" "Maju griub ut mnadu brens", relybely atbildēja. "Bet cik tev gadu?" pārdevējs jautāja. Uz to relybely atbildēja:

"Tad tu diemžēl nevari pirkt šo nekustamo īpašumu.", viņu gaidīja nepatīkama atbilde.

relybely nepalika atbildi parādā, un lepni aizgāja prom.

Pa to laiku arnoldins100 bija devies uz copes veikalu.

, viņš uzdeva jautājumu. Viņam par izbrīnu pārdevējs sāka smieties, tāpēc viņš klusu nozuda no redzesloka.

Kā rādījās, šajā stāvā viss bija izsmelts. Kopā ar laciti visi devās uz otro stāvu, kur atradās apģērbi. Šoreiz atkal pirmais piedzīvojumās metās relybely un drošā solī gāja uz apmetņu veikalu.

Pārdevējs izrādīja viņam dažādus apmetņus, bet tie visi bija ļoti dārgi, un viņš izmisis iesaucās:

Tā kā neviens viņam nespēja palīdzēt, viņš šoreiz, nokāris degunu, devās prom.

Pa to laiku arnoldins100 jau bija izdarījis savu izvēli un pielaikoja jauno ietērpu:

Savukārt lacits meklēja īsta celtnieka drēbes, jo, kā nekā, tas arī bija viņa amats.

Nu tad visi trīs devās uz trešo un arī pēdīgo stāvu - tehnoloģijām.

Šoreiz malā palika relybely, jo viņš tādas muļķības neatbalstīja.

Pirmo soli izdarīja lacits, dodoties uz mobilo telefonu veikalu.

Viņam atbildēja, ka nav gan, un viņš, neko daudz nenožēlodams, aizgāja prom.

Savukārt arnoldins100 bija pamanījis kādu ļoti interesantu priekšmetu un uzreiz gribēja noskaidrot, kas tas ir.

Viņam tas tika izskaidrots, un viņš nosprieda, ka nu tādu mēslu gan nevajag, tāpēc piebiedrojās lacitim un relybely.

Visi apmierināti devās ārā no lielveikala, kad pēkšņi arnoldins100 pīkstulis sāka pīkstēt. Izrādījās, ka viņš savu modīgo tērpu bija nozadzis nevis nopircis! Bet arnoldins100 nebija tups, viņš atbildēja:

Kamēr apsargi apjukuši domāja, ko gan viņš bija mēģinājis pateikt, viņš veikli izslīdēja un aizmuka. lacits un relybely arī aši, knaši devās viņam līdzi. Viņi iekāpa autobusā un devās mājās.

Bet, nākamajā dienā pie viņu durvīm klauvēja policija. Tie pavēstīja, ka no kāda anonīma avota ir pienākušas ziņas par viņu huligānisko uzvedību un tādēļ tie tiks aizvesti uz iecirkni tālākai izmeklēšanai. Rokas tika saslēgtas dzelzos, un visi trīs brašie puiši tika aizvesti. Pirmo nopratināja relybely. Viņam uzdeva daznedažādus sarežģītus jautājumus, bet vienīgais, ko viņš varēja atbildēt, bija:

Tas nostrādāja. Policisti nobijās ne pa jokam un atlaida viņu mājās.

Tālāk priekšā ņēma laciti. Šis arī nebija ar pliku roku ņemams un mēģināja izlocīties:

Bet šoreiz miliči neuzķērās un turpināja nopratināšanu. Galu galā viņš atzinās:

Tas atkausēja policistu sirdis un viņi arī lacitim ļāva doties mājās.

Visbeidzot bija pienākusi kārta arnoldinam100.

Viņa stratēģija bija mainīt sarunas tematu. Bet pieredze policistiem mācīja, ka uz šādiem gājieniem nevar uzķerties, un visbeidzot arī arnoldins100 bija salauzts: