Velns un ellē. Pie Pērkona! Uzrakstīju bloga rakstu un kas notika? "Jums jāielogojas, lai piekļūtu šai iespējai". Nu ko, man nekas cits neatliek, kā teikt "2. dubls".
  Tātad sveiki analfabēti, mazgadīgie līmes ostītāji, atskurbtuves pastāvīgie apmeklētāji, Virtuālā krāniņa audzētāji, dramatiskie kāmīši, citi zvēri un tie 5% lietotāju, kuriem nav pilnīgi nospļauties, ko es cenšos te vervelēt. Kas uz sirds? To pat Pērkons nezin, bet kaut kas jau briest. Jauku lasīšanu šajā viegli vēsajā ziemas pievakarē.
   Nu re, ir beigusies tā daļa, kuru spēja izlasīt pat visaktīvākais virtuālā krāniņa audzētājs un visdrausmīgākais analfabēts. Tālākais raksts ir veltīts augstākminētajiem 5%, kurus varbūt nedaudz aizkustinās viss, kas te taps (JAU 2. REIZI).
   Pirms pāris dienām solīju stāstiņu. Varat mani nošaut (pakārt, nodurt, noindēt, nokutināt līdz nāvei - ļaujiet vaļu fantāzijai), jo es to vēl neesmu izdarījis. Esmu sasodīti noguris. Principā varētu sākt rakstīt tagad, bet man sabojāja noskaņu tas, ka man jāraksta šis viss (DIVREIZ). Pirmais teikums izskatās apmēram šādi:"Protams, es šajās četrās sienās varētu sapūt, un visiem par mani tāpat būtu nospļauties". Ieintriģēja? Ja tā, tad varbūt sākšu rakstīt.
     Man riebjas, ja kāds ieliek bezjēdzīgu bildi, un visi tur ņemas iet rakstīt bezjēdzīgus komentārus. Bildes licējs slikts, jo ielika tādu spamu provocējošu bildi, un komentētāji slikti, jo bezjēdzīgi komentēja (kāpēc tādas jāliek, kas tu galīgi bez prāta utt.). Bet pamēģini aizrādīt kādam:"Mana galerija - ko gribu to lieku", "Ne jau es ieliku bildi, es tikai komentēju. Vai tas aizliegts?" Bet krīt uz nerviem.
   Šodien atnācu no autobusa (ellīgi pārsalu) un sapratu, ka gribu ēst. Maizes nebija, roltonu arī ne, tāpēc izlīdzējos ar to, ko atradu ledusskapī. Tātad mana recepte. Ņemam pannu un liekam uz plīts. Uzlejam tā pavairāk eļļas. No ledusskapja paņemam 3 olas (ieteicams - svaigas), gabaliņu (un nevis šķēlīti) žāvētās desas (ar doktordesu nav tik gardi) un gabaliņu siera (labi kūstoša). Sildām pannu ar eļļu un griežam desu mazos gabaliņos. Kad panna uzsilusi sitam virsū olas un iznīcinām dzeltenumus, lai nav kunkuļu. Momentā beram virsū sagriezto desu un sākam rīvēt sieru. Kad ola no vienas puses apcepusies, apgriežam pankūkveidīgo masu otrādi un uzberam sarīvēto sieru. Uzliekam vāku, samazinām temperatūru un pāris minūtes ļaujam sutināties. Sameklējam lielo šķīvi un visu no pannas pārvietojam uz šķīvi. Pasniedz kopā ar kafiju ar pienu, jaunāko laikrakstu un pēdējām maizes šķēlītēm, ka palikušas mājā (man bija 2 rupjmaizes). Siekala notecēja?
   Nenoturējos - Sameklēju internetā "Bada spēļu" turpinājumu un taisos to lasīt. 2 labumi - uzzināšu, kas notiek tālāk un atsvaidzināšu savas nedaudz ierūsējušās (par maz nolife) angļu valodas zināšanas.
   Pirms dažām dienām saplīsa soma, un nu esmu spiests visu stiept plastmasas portfelītī. Rokturi tas zaudēja jau pirmajā dienā un kļuva kaitinoši nest. Tas ir arī sasodīti neietilpīgs (toties ir attaisnojums vācu valodas grāmatas atstāšanai mājās) un, kā jau minēju, neērts nešanai. Vakar samainījos ar klasesbiedreni - viņa nesa manu portfeli, bet es viņas lielizmēra rokassomiņu. Patiesībā, tas bija daudz ērtāk un es laikam izskatījos sasodīti pievilcīgs.
   Nu ko, es neatceros cik man atkāpju bija iepriekš (noteikti, PIRMS nācās sākt no jauna bija vairāk), bet tagad pietiks (pat tiem 5%). Man atliek teikt "JEA" un "kaķis jāiesūdz tiesā". Lai jums jauks vakars un cerams nevajadzēs ATKAL sākt no jauna. Un nē, daži vārdi NEMAZ nav speciāli izcelti. 
Jūsu mīlošais Latgals16
P.S. Rudzi ir gatavi un iegrimuši filozofiskās pārdomās