Es gāju ceļā pie Saradomina pastāstīt par to ka esmu izpildījis viņa uzdevumu.Es jau biju pie Saradomina pils! Sargi noteikti mani neatcerējās. Es viņus piekāvu. Trepēs mani jau gaidīja Saradomins ''Uzdevums izpildīts, ser'' Es teicu. ''Ļoti labi! Ko tu tagad darīsi?'' Jautāja Saradomins ''Atjaunošo vienu pilsētu Runescapē'' Es atteicu un devos ceļā.
Es pats nezināju kur eju es tikai gāju līdz nokļuvu pie alas. Es zināju ka šājā alā ir cilvēki jo ala likās pazīstama likās ka es tajā esmu dzīvojis.
Es iegāju iekšā. Un jā te bija cilvēki un vienu no tiem es atpazinu. ''Māt'' Es noteicu. Kāda veca večiņa uz mani paskatijās un viņas sejā bija smaids. ''Jūs visi droši varat nākt ārā jums nav jābaidās no ļaunuma'' Es visiem teicu. Es parādiju arī to kad esmu apbroņojies.
Visi uzreiz nenāca, bet lēnām te jau bija visi.
Visi man sekoja mēs sasniedzām Faladoru. Es viņus aizvedu uz Balto bruņinieku pili.
Daži no tiem man uzbruka bet es visus iedzīvotājus aizvedu pie karaļa. ''Karali es gribētu lai šie cilvēki būtu aprūpēti un lai pastāvētu Faladora'' Es teicu. ''Latvi20 ko es varu darīt lietas labā?'' Prasīja karalis '''Tu varētu dažus no saviem bruņieniekiem pataisīt par Faladoras sargiem'' Es atbildēju. Un karalis arī tā izdarīja. Tā arī cilvēki iekārtojās katrs pamestajā māja un sāka dzīvot meklēt darbus. Katru dienu kāds kautko izdarīja medīja un visiem sagādāja ēdienu. Tādā garā Faladora jau bija pilsēta ar sargiem un iedzīvotājiem ar veikaliem un medniekiem ar kalējiem un celtniekiem. Arī mēs atklājām daudzas tehnoloģijas kā iekurināt uguni bez saules kā kalt un daudz ko citu. Nu Faladora bija pilnīga. Neviens cilvēks vairs nebija bailīgs. Bet pienāca diena kad vajdzēja arī kādu galveno visi sāka balsot. no 60 cilvēkiem 30 balsoja par mani bet 30 par kalēju. Pienāca balsot arī baltie bruņienieki. Viņi bija 40 un 28 no tiem nobalsoja par kalēju bet 12 par mani jo visi ienīda mani. Kalējs kļuva par galveno un teica man lai es arī palīdzu pilsētai. Es arī uzlaboju pilsētu kā tagadējajā runescapē. Un visi bija laimīģi. Kad es to izdarīju es kļuvu parasts zvejnieks un zvejoju krabjus. Tie bija veselīģi. Bet pienāca vēl viena diena kad vajdzēja izraudzīties karavīrus jo no Melnajiem bruņiniekiem bija kara vēsts. Izraudzijās 52 vīrus ( Nu mēs bijām daudz vairāk par 60) Daudzi gāja ar lokiem un zobeniem bet es biju viņu vadonis. Es sakārtojos lieliski paņēmu savu spīdošo zobenu uz muguras uzliku divu roku zobenu. Vēl pedējajā dienā no dzelzs izkalu kēžu tērpu. Un mēs visi devāmies kaujā. Mēs bijām 52. 14 no mums gāja ar lokiem un bultām 24 bez nekā bet 14 ar zobeniem. Es vienīgais ar bruņām. No sākums piepildijām visi somas ar manis zvejotajiem krabjiem. Es paņēmu divu roku zobenu un sagatavojāmies kaujai.
Jau redzējām Melnos bruņiniekus. ''AIZIET'' Es nokliedzos. Mēs visi skrējām tuvāk. Kad bija pietiekami tuvu strēlnieki sāka šaut. Protams ne visi šāva precīzi tapēc no mūsu bultām mira mūsējie. Melno bruņinieku karalis turējās aizmugurē. Es ar divu roku zobenu skrēju visiem cauri lai tiktu lidz karalim. Beidzot es viņu redzēju. Izsķērdos cauri pēdējajiem karavīriem un iemetu kādam karavīram divu roku zobenu mugurā. Karalis paņēma zobenu un es arī. Karalis metās man virsū bet es viņu atvairīju bet tikmēr karalis ātri man iedūra vēderā. Es nokritu. Visi melnie bruņinieki bija miruši tikai ne karalis. Kad mūsu kareivji ieraudzīja kad miris viņu galvenais tie nobijās un bēga. Viņiem zuda kaujas spēks. Bet es nebiju miris karalis trāpija man sirdī bet ķēde man ietriecās un tas radīja satricinājumu. Es lēnītēm piecēlos. Ieraudzīju karali paķēru kāda miroņa zobenu un traucu to pret karali. Karalis nokrita un viņa galva ietriecās citā zobenā.
Mēs palikām tikai 18. Mēs gājām mājās un saucām visus lai iet palīdz salasīt bruņas un zobenus. Bet tikmēr es uztaisīju noliktavu.