Šoreiz neizteikšu savas domas, vienkārši šie divi darbi liek aizdomāties.. Palasiet, ja interesē.

 

Lapas krīt kā sašauti putni 

Lapas krīt kā sašauti putni
pilni dzeltenas dziesmas
uz sedziņas sunītis guļ
bezpajumtniece pīpē
kiosks slēgts
nakts
lūpu rozā svītriņa ir iemute ugunij
viņa izlūgusies cigareti žēlsirdīgajam kungam
garāmgājējam kurš pieradis pie šīs ielas kā pie tepiķa kā pie mājām pie mātes pie dzīves
tikai tad kad lietas sadeg mēs ieraugām to sākotnēji cildeno nozīmi
kā piemēram šo sievieti ar neglīto seju
tik raupjas nevienas nepiedzimst viņas kļūst
cik smagas! un viņu zīds smaržo pēc humpalas un pēc nāves
viņu miesas ir kartupelis ievīstīts batista mutautiņā
tik tikko jaušama vēl sit sarkana dzīsliņa
varbūt tikai līdz brīdim kad pēdējā lapa notrūks
ielāgo – rudens ir dzejas un auglības laiks
un ziema ne visiem nes nāvi
iegaumē šo nakti šo ielu to vīrieti
iegaumē garāmejošo mani
rīt tā vairs nebūs
atceries – tu sieviete ar neglīto seju
un nagu lakas ģeogrāfiju strupajos pirkstos
kā sadauzītas bumbiņas virpinās
kā saplēstas krelles pusaudzes rokās
neprātīgas lūdzējas asaru slacītajās
sieviete un cigarete
kad tā notrīs
no plastmasas glāzes izlīst kafija
šķīstoša deguma un vislētākā degvīna dvaka
iesmilkstas suns

un

Nē,

es necelšu telefonu, vienalga, ka atkal Ziemassvētki, nav sūda atmiņas vērtas ne vārda, pie tām taču galīgi netiek strādāts, tavs lēni žūstošais sentiments, mans mīļākais latviešu ornaments.

Nē,

es necelšu telefonu, es negribu neviļus kādus vārdus, tavus gabalus kabatā krātus, un neklausīšos itin neko par LAIKU un SNIEGU un DIENAS gājumu, gribu tevi ar iekšām uz āru, caur uzšķērstu oderi izbērtu vājumu,
kā gulēt uz kafijas melna ledus vājai ar kaijas kaku uz pleca gadu tūkstošiem klīstošai klusēt pa Kurzemes priedēm sniegbaltām acīm. 

Lūdzu,  

vairs neaizskart mugurkaulu, manu pēdējo rāvējslēdzēju, aiz kura mirušu gulbi kamolā guļam redzēju, atdod man drosmi pirkstgaliem pieskārties tavai čaulai, sejai, kas aizaug nezālēm, tā, ka nevaru redzēt tavas bailīgās acis, cik labi ka tu man esi, sacīsi, un tad es izkritīšu no lomas uz plaukstas tev aizdegsies manas domas, tu mīļā man netaisi atkal teātri, nesēdi tā, it kā būtu grūta, un nezinātu tam visam galu, ja vārtīsies krūmos ar saplēstām zeķbiksēm, tad gan – braukšu tev pakaļ uz pasaules malu. 

Nē,

necelšu telefonu un nedzeršu dzintarainu tēju, tur iekšā nogriezts tavs pirksts un guļ jau gadu, virspusē uzmetot eļļas traipus, virspusē uzmetot pēdējā bada driskas, virspusē izsējot sīkas sēnes kas pārklāj erogēnās zonas, kas nu jau kā gadu ir virspusē – tikai uz mēness...