Režisors: Lars von Trier
Galvenajās lomās: Björk, Catherine Deneuve, David Morse

ASV, sešdesmitie gadi. Selma ir vientuļā māte no Čehoslovākijas, kas strādā rūpnīcā un izmisīgi mēģina sakrāt naudu acu operācijai dēlam, kurš, tāpat kā māte, ir ar iedzimtu kaiti, kas lēnām var novest līdz aklumam.

Uzreiz jāsaka, filma ir gauži depresīva. Stāsts par vienkāršā cilvēka izdzīvošanu nežēlīgā pasaulē reti kad ir kas dikti garīgo pacilājošs, bet nu te Trīrs sev raksturīgā manierē ir labi pacenties un pelēkās/melnās krāsas netaupījis. Sižetiski dažās vietās tiešām bija šis tas salaists dēlī balansējot pat uz stulbuma robežas, bet ar to visu, emocionāli mani piedūra. Ne nu dikti, bet tomēr.

Par mūziklu Dancer in the Dark īsti negribētos saukt, par cik mūzikliem raksturīgā dejošana un dziedāšana bija kādās piecās vietās, ne vairāk, kas priekš gandrīz divarpus stundu garas filmas nu galīgi nav daudz. Tāds samērā nestandarta gājiens, bet ko gan citu no Trīra var gaidīt. Uzreiz "neatejot no kases" jāpiezīmē par dziedāšanu - ar vīrieškārtas dziedātājiem bija kā bija, man nu galīgi nelikas pārliecinoši. Savukārt Bjorka tiešām bija līmenī - bija spēcīgi. Pat ļoti. Pēc noskatīšanās atļavos pat novilkt visu Bjorkas diskogrāfiju.

Filmēts lielākoties ar rokas kameru, tas piedod dokumentālās filmas piegaršu. Stils ir ārkārtīgi savdabīgs. Pat negribas neko sīkāk precizēt, par cik man jau pašam rodas iespaids ka pietiek pieminēt Trīra vārdu un visam tāpat būtu jābūt skaidram. Nu, vismaz man ir.

Bet nu tomēr filmas lielākais trumpis noteikti ir Bjorkas tēlojums. Nezinu, reti gadās redzēt tik pārliecinošu iejušanos tēlā. Izcili!

7/10
Man ļoti patika. Ja nu sižets būtu nedaudz smalkāk atstrādāts, varētu pat kādu 9/10 nopelnīt. Bet nu - pat bail iedomāties, kādu mēslu pamanītos uzcept kaut vai tas pats Holivudā augstu vērtētais Pols Hegis.

Laboja mad, labots 3x