"Tas bija jādara, Džordž. Es tev saku, ka bija jādara." Tā raksta Dž.Steinbeks savā romānā "Par pelēm un cilvēkiem".    

   Pārāk daudz reižu es biju mēģinājis sākt lasīt šo apbrīnojamo daiļdarbu, līdz vakarnakt tomēr saņēmos un izlaidu cauri. Vispār VAU! Es zināju, ka Steinbeka darbi ir man tuvi, to sapratu jau lasot ''Austrumos no Ēdenes'', "Mēness ir norietējis" un iesākot "Dusmu Augļus" (kaut kā nav sanācis pabeigt, diemžēl sad_mini.gif ), taču ''Par Pelēm un Cilvēkiem'' ir kas savādāks. Grāmatiņa ir ļoti maza, īsa. Formāts - aptuveni nedaudz mazāka par A5, tajā ir tikai 112 lapas puses. Salīdzinoši maz, taču ar to pilnīgi pietiek lai autors būtu izteicis visu, kas nepieciešams un lasītājs to uztvertu. Redz, es publiski nemēģināšu ietvert vārdos to, ar ko es savās domās salīdzinu Steinbeka darbus, jūs mani noturēsiet par pilnīgi ķertu un dīvainu, taču atzīšu - Steinbeks pagaidām ir pirmais un vienīgais, kura darbos es esmu atradis visu, ko meklēju, patiesībā, nevis atradis to, ko meklēju, bet sapratis - ko esmu gribējis redzēt.

   Ja konkrēti par šo darbu, tad īss apraksts:

   Džordžs un viņa vientiesīgais draugs Lenijs ir klaidoņi, kas Amerikā meklē darbu Lielās depresijas laikā. Šai pasaulē viņiem nav tikpat kā nekā, vien kāds sapnis par dzīvi mazā mājā, ar dažiem akriem zemes un trušiem, kurus Lenijs drīkstētu aprūpēt. Ak, bet kam ir jāiziet cauri, lai šo sapni izsapņotu, kādi upuri ir jānes, lai saprastu, ka citas izejas nav.

   Grāmata ir par drauzību un uzticību, par nesavtību un pašaizliedzību, par sapņiem un īstenību, par māņiem un taisnību, par nāvi, par pelēm un cilvēkiem.

Džordžs vērīgi paskatījās viņā. "Ko tu izņēmi no kabatas?"

"Man kabatā nav nekā, " Lenijs teica izvairīgi.

"Zinu, ka nav. Tu to saņēmi rokā. Kas tev ir rokā, ko tu tur slēp?"

"Tur nav nekā, Džordž. Nudien."

"Dod šurp."

Lenijs vairīja no Džordža savu sažņaugto plaukstu. "Tā ir tikai pele, Džordž."

To nevar aprakstīt, tas vienkārši ir jāizdzīvo.

 

 

Starp citu, šī vakara noskaņojums:

 

 

All those sleepless nights
And all those wasted days
I wish loneliness would leave me
But I think he's here to stay
What more can I do
I'm wringing myself dry
And I can't afford to lose
One more teardrop from my eye