Pie apvāršņa atmirdz zilga ausma, un, miglas vāliem gausi izplēnot nebūtībā, pelēcīgajai zilgmei cauri sāk kūtri spraukties žilbinoši sārtā rīta blāzma. Pāri galvai, knābjus klabinot, pārlaižas zeltainā saules plīvura apņemts svēteļu kāsis. Paveros augšup. Gurdi no smuidro koku tvēriena atsvabinās un spirgtā rīteņa nestas liegi aizplīvo miklās un iedzeltējušās lapas — aizgājušās vasaras vēstneši —, kas pie mums atgriezīsies vien nākamajā ziedonī. Klāt kārtējais rudens!

Foto nav manis uzņemts.

Nekas taču šai pasaulē nestāv uz vietas, vai ne? Tieši šī iemesla dēļ šoreiz vairs nebūšu to starpā, kas kūsājošas aizrausmes vai saldsērīga rūgtuma pilni par pagājušo vasaru ķers pa kādai puķei un steigs uz skolu. Neviļus pārņem nostalģija par pagājušo, kas mirkļiem mijās ar patīkamu satrakumu par to, kas vēl tikai sagaida. Rudens sākums daudziem neapšaubāmi dzīvē nes zināmas pārmaiņas. Vairumam tas iezīmē kārtējo, īslaicīgo brīvības zaudēšanu, kamēr citi savā aizņemtībā pat nepamana, ka kaut kas īpaši būtu mainījies.

Taču nu gan diezgan rīta vējā kaisīt dzejiskus vārdus. Esmu šeit, lai iztaujātu par to, ko šovasar labu sadarīji, ko piedzīvoji un kur Tevi šoruden galu galā atveduši Tavas likteņtakas līkloči! smile_mini.gif

*Nosaukums ņemts no Ojāra Vācieša dzejoļa „Rudens dienā” rindas.

Laboja Vysainīks, labots 2x

Laboja S J, labots 1x