[sh] Slēpņošanas pasākums ''Torņkalns 2013''

Sveiki, jau pagājis kāds laiciņš, pareizāk sakot, 22 dienas, ar apvisam nelielu novēlošanos tad nu citu pamudināts saņemos uzrakstīt pāris rindiņas par tās piektdienas piedzīvojumiem. 

Viss sākās ar manu nodegušo cietu disku, kas beigās izrādījās sveiks un vesels, tajā brīdī tas bija iemesls nelielai vizītei Rīgā. Doties uz Rīgu tikai dēļ tāda sīkuma man šķita nepieņemami, piedevām, jau bija sācies skolēnu brīvlaiks un visa dien bija brīva. Tā ar Eināru (@latvija18) izplānojām nelielu slēpņošanas tūri pa Torņkalna rajonu. Viss sākās jau dodoties uz Slokas staciju, kur satikām Mārtiņu (@VanD57), viņš devās uz skolu pēc dokumentiem, vārds pa vārdam, ieinteresējām viņu ar tās dienas plāniem, kamēr viņš uz skolu, tikmēr mēs ar Eināru pabrokastojām Turkebabā un pēc tam devāmies dziļāk Rīgas centrā, tur plānos bija trīs slēpņi un mans apsūtītais cietais disks.

Jau pirmais slēpnis mums radīja problēmas, maz informācijas, netīrs iekšpagalms un daudz cilvēki visapkārt, ātri vien atmetām domu par šī slēpņa atmešanu un devāmies tālāk Jaunā Rīgas teātra virzienā, jau atkal pašā sākumā nepatīkams priekšstats, kaut kāds mistisks iekšpagalms, apkārt daudz cilvēki, taču bez lielām problēmām slēpni atradām. Nākamais pieturpnkts bija piemiņas zīme ''Melnais Slieksnis'', pa ceļam vēl piestājām veikala birojā, izņēmām manu cieto disku un diezgan vienkārši atradām otro slēpni. Tas nozīmēja, ka centru esam šodien pabaiguši un pa Brīvības ielu virzijāmies pretī Pulvertornim, pie Brīvības pieminekļa satikām atkal Mārtiņu.

Pulvertornis, līdz tam viens no kolosālākajiem slēpņiem, tur, pēc neliel stāstiņa, kurā ir iekļauta lielākā daļa muzeja ekspozīcijas, ir jāatrod kāds kara laika aptieciņa.

Latvijas Kara muzeju dibināja un pirmos tā dārgumus noglabāja tais tumšās dienās, kad par Latviju tika kauliņi mesti: baigi briesmu padebeši draudēja no rietumiem – vācu ērglis spļāva sēru un uguni.
Tavs karagājiens vedīs turp, uz kurieni tanki un lielgabali glūn. Virzoties dziļāk zaļganajā kara laukā, zemūdene U-31 būs tā, kas rādīs, kurā virzienā tālāk jāmaršē. Tev jānonāk mājā, kas nav māja, bet kuras krāsniņā aicinoši kursies uguns un kāds varbūt aicinās tevi piesēst. Taču uzkavēties drošajā patvērumā nav laika - naidnieks neguļ, tāpēc jādodas tik uz priekšu kaujas laukā, kur, ja paveiksies, tev smaidīs uzvara.
Savā ceļā Tu nebūsi viens – Tevi visu laiku vēros un pavadīs 7 „stīvie”. Nezaudē modrību - runā, ka, izvietojot pretkavalērijas ežus un dzeloņstiepļu nožogojumus, Adriāna vārda nēsātājs esot turpat paslēpis arī Pulvertoņa dārgumus!
Ja esi savās cīņu gaitās nonācis jau līdz "Brihwajam Strehlneekam", kad teātrus spēlēja un koncertos dziedāja - griezies atpakaļ, kauja vēl nav galā!

Sākums mums pavisam nepadevās, izdomājām, ka pēc palīdzības nekādā gadījumā neprasīsim muzeja darbiniekiem, un visvieglāk atrast kaut ko varētu būt pēc zemūdens. Izstaigājām visu, tā arī neko nepiefiksējām, veicām nelielu atpūtu kādā koridorā un devāmies meklējumos ar jaunu sparu. Pēc nelielas blandīšanās pēkšņi piefiksējām, ka esam kaut kur stāsta vidū - bijām nonākuši būdiņā, kur kurās uguns, sapratām, ka tepat vien esam, iegājām nākamajā zālē, tā bija īstā, bet kur kaut ko īsti meklēt tā arī nesapratām, vairākas minūtes tur mīcijāmies apkārt līdz beidzot kāda zāles darbiniece mums uzjautāja par slēpņošanu, jo laikam tas izskatījās pārāk dīvaini - 3 jaunieši jau kuro apli pēc kārtas izskatu kādu no dažiem eksponātiem zālē. Ar nelielas viņas palīdzību tikām rokaš pie kastītes, tur iemainījām pāris nieciņus, es, kā jau iearasts, kur vien var, nododu tālāk Hesburgera kuponus. Kad jau grasījāmies doties prom, Svens (@S J) un Modris (@Static) arī bija klāt, taču tā arī nesaņēma drosmi doties pakaļ Pulvertorņa dārgumiem. Kamēr gājām lejā - atradām mūsu meklēto zemūdeni, paši nespējām noticēt, kā tādu milzeni nespējām pamanīt iepriekš.

Mūsu ceļš veda tālāk pāri Daugavai, maršruts jau bija zināms, tāpēc, lai ietaupītu pāris kilometrus, radās ašā ideja - šķērsot Daugavu pa ledu, iedvesmojāmies no bļitkotājiem. Slēpnim ķīpsala īpašas problēmas nevajadzēja sagādāt, it īpaši ņemot vērā faktu, ka Modris jau šo slēpni bija atradis, taču tā nebija. Slēpnis bija nedaudz pārvietots un ''maldoties 3 priedēs'' pagāja laiciņš, kamēr ieraudzījām un to atradām. Vējšs pie Daugavas bija pamatīgs, bijām paspējuši nosalt jau vairākas reizes, nekas cits kā doties nelielu līkumu aizvējā neatlika. Vismaz saule mūs lutināja ar patīkamiem saulesstariem. Tad nu arī pienāca laiks mūsu maršruta pirmajam ''shortcutam'', gar Saules akmeni devāmies pāri Daugavai uz dambi, mūs tur jau gaidīja nākamais slēpnis, tas problēmas nesagādāja. Šķersojot Daugavu tapa arī pasākuma tāda kā kopbilde:

No labās: Einārs (latvija18), Mārtiņš (VanD57), Svens (S J) un Modris (Static).

Tālāk mūsu ceļš veda gar Daugavu uz dienvidiem, nākamais slēpnis bija kadejnīvā ''Materia'', tur, lai iegūtu to, vajadzēja spāņu valodā pateikt paroli, tā nu izdomājām, ka šīs nodarbes jauniņajiem vajadzētu nelielu pārbaudījumu - dabūt slēpni CSI MIami stilā. Sākumā tam vajadzēja būt Svenam, kamēr viņš minstinājās, Mārtiņš uzņēmās iniciatīvu un piekrita. Pēc neliela apļa laikraksta A/S ''Diena'' teriotorijā beidzot atradām kafejnīcu, devāmies iekšā, tur arī sākās gatavošanaš darbi, minūtes 10 tur pie ieejas nostāvējām ''gatavojoties'' un smejoties, kad pienāca īstais brīdis, tad izgāšanās bija lielāka nekā gaidījām. Kad devāmies pie letes, cilvēki pie blakus galdiņa sāka mūs vērot, Einārs, kuram tas bija jāfilmē, pēkšņi nobijās un aizmuka atpakaļ pie Modra un Svena, pēc ļoti neparecīzas paroles pateikšanas, tikai tad ieslēdzās CSI Miami ''YEEEEAAAAHHHH'' un viss kļuve vēl apkaunojošāk, protams, atkal kaut kas sagāja gristēm un paŗis sekundes nevarēja izslēgt un tas skanēja pa visu kafejnīcu, cilvēkie pie galdiņa uz mums skatījās vēl aizdomīgāk un dīvaināk. Vismaz nosmējušies un tikuši siltumā gan bijām.

Bija jau gandrīz 3 pēcpusdienā, Eināram un Mārtiņam bija jābrauc atpakaļ uz Jūrmalu, devāmies uz Torņkalna staciju, tur apt blakus bija slēpnis ''Padomju stāsts'', meklējām, meklējām, tā arī neatradām un vilciens pienāca. Turpinam meklēt, skatamies, ka vēl viens vilciens aiziet tajā pašā virzienā, viens uz Jūrmalu, otrs uz Jelgavu, starplaiks bija kādas 2-3 minūtes, par laimi, viņi bija iesēdušies apreizajā vilcienā. Pēc tam, ar vēsu galvu apdomājot sapratām, kur tad tas slēpnis jāmeklē, tā saucamo ''hintu'' ar tikai beigās sapratām, kas ar to bija domāts.

Pēc nelielas apsriedes - vai nu turpināt maršrutu vai doties atpakaļ uz centru izdomājam, ka turpināsim un vēl ka'das 2-3 stundiņas paslēpņosim, beigās aizrādījās, ka ar 5 bija par maz. Otrpus sliedēm mūs jau gaidīja slēpnis Arkādijas parkā, ātri atradām īsto koka dobumu un pierakstījāmies. Tālāk uz mazo Arkādiju, tur pašā paugura galā gaidīja nākamais slēpnis, meklēt daudz kur nebija, taču pamanījāmies diez gan ilgu laiku tur nočakarēties, beigās gaidītas burkas vietā atradām īsto kosmētikas trauciņu. Modris ar Svenu jau labu laiku mani mudināja doties uz nākamo slēpni, labi vien ir, ka nepadevos, šeit arī atradu savu pirmo ''The Travel Bug'': 

Pēc tam sekoja neliela atelpa vietējajā veikaliņā, ābolmaizes, karameļu grozīņi, mans līdzi paņemtais kebabs un citas bulciņas, tā nu kopīgi piebirdinājām veikala grīdas, jo papusdienot ārā nu nemaz nebija velmes. Līdz ar pārdevējas ''lielo paldies'' devāmies tālāk ceļā gar Māras dīķi, tur mūs sagaidīja kārtējais koka dobums, kurš bija apmēram 2 metru agstumā, tā nu smejoties centāmies Svenu uzcelt, ar kādu piekto mēģinājumu sanāca ar.

Gar mārupīti līdz dzelzeļa pārvadam virs tās, jau iepriekš slēpni atzīmējām kā 50/50, informācijas mazas, nokļūšana diezgan sarežģīta un netīra, ātri vien sapratām, ka nebūs. Nu jau sasniedzot maršruta galējo rietumu punktu devāmies atpakaļ centra virzienā. Tur mūs jau gaidīja ''RCB Torņkalna filiālbibliotēka'', diezgan liela ēka, ''hintā'' bija teikts - zem trepēm, bet trepes bija trīs. Tā nu katras no trīs trepēm reizes 4 apskatījāmies dodoties ēkai pa riņķi, kas tik tur nebija atrodams... Protams, zem galvenās ieejas trepēm sanāca interesants dialogs:

- *Iznāk apsargs* Что вы тут делаете?

- *Modris pagriežas pret mums* Kurš no jums māk latviski?

- *apsargs nikni* по latviski? Ko jūs... *apraujās vārds un ieiet atpakaļ telpās.

- Mēs sākām smieties cik vien varam

Vēlāk arī uzgājām bomžu guļvietas un citas interesantas lietas, slēpni neatrdām, bet gan haštagu bomži #bomži.  

Neliels gabaliņš un jau pie nākamā slēpņa pie ''Bērnu Klīniskās Universtātes Slimnīcas'', tur viss gāja kā pa sviestu, atradām un devāmies tālak, atpakaļ uz krastmalu. Tur mūs jau gaidīja nepatīkam vējšs un saule ar bija norietējusi, tā nu zobiem klabot devāmies pie slēpņa, kad bijām pie tā, nākamais punkts bija Lucavsala, pie kuras arī varēja nokļūt ejot pa ledu. Kā reiz īsi pirms tam, trīs puiši un viens ļisopēdists devās pa ledu mums pretējā brīdī, tiesa, vienā brīdī mistiski viņi pazuda, bet nu sapratām, ka laikam būs baigi steigušies un izlēmām doties pa īsāko ceļu.

Slēpnis Daugavas krastā nebija grūts, atradām vienkārši, bet to izķeksēt gan bija mahten neiespējami, kādas 10 minūtes ar vienu roku āķa stilā rakājos pa plaisu betona siena, arī pie jauna tetuvējuma telefonam ar tiku. Nu jau bija iestājusies krēsla un kļuva tumšs, lai gan nākamajam slēpnim problēmas nevajadzēja sagādāt, taču tā viss nebija. Vietu atradām, meklējām ilgi, bet tā arī neko neatradām, lai gan visam vajadzēta būt ātri un vienkārši, līdz ar tumsu nonācām pie dienas pēdējā slēpņa, secinājām, ka mums vairs tas pa spēkam nebūs - bijām pārguruši, izsalkuši un pārsaluši. Arī gaismas trūkums bija būtisks. Devāmies uz zaķusalu un lecām iekšā pirmajā trolejbusā uz centru, kamēr Modris uz mājām, tikmēr mēs ar Svenu pa staciju.

Bija norunāts tikties pie ''Galerija Centrs'' peč 15 minūtēm, nopirku biļeti atpakaļ uz Jūrmalu, un devāmies garākajā gājienā uz norunāto tikšanās vietu:

Tur ar palielu nokavēšanos beidzot nokļuvām un devāmies uz Alu pēc kāda atveldzējoša alus kausa. Tur iekaŗtojāmies Edgara rezervētajā galdiņā, tik gards alus sen nebija dzerts. (Tas dēļ dienas varoņdarbiem) Kā Modris vēlāk stāstija, to galdiņu laikam bija rezervējis kāds no eXsiešiem. Īpāsi laika atpūsties ar nebija, Modris uz volejbola matču, bet es uz vilcienu, no Brīvības pieminekļa līdz apt vilcienam noskrēju piecās minūtēs, vilcienā arī pēdējās spēka rezerves beidzās. 

Te nu arī mūsu maršruts, nostaigāts daudz, man sanāca vairāk kā 20 kilometri, paŗējiem varētu būt nedaudz mazāk:

Jāsaka liels paldies vēlreizi visiem, kuri to dien nenobijās un piedalījās šajā lieliskajā piedzīvojumā. Cerams, arī bija interesanti palasīties par mūsu novēlotājiem piedzīvojumiem.

Laboja shevijs, labots 5x