Spēka sargi. Ceturtā nodaļa-Zemūdens cīņa. Draugi vēl jo projām sēroja Emelīnas nāvi.Pēc pāris dienām Deugans teica-Dosimies uz rietumiem, mums no tā meža ir vēl sliktāk...Nē! Rietumos ir Nāves ezers! No turienes nav neviens atgriezies, tikai kāds vīrs, bet viņš bija galīgi sajucis prātā! Teica Selestīna. Nekas, mes esam labi bruņojušies! Atteica Deugans. Nu labi, ejam. Noteica Selestīna. Un tā viņi devās uz tumšo ezeru...Kad viņi bija tam klāt Deugans izsmējigi noteica-Te taču nekā nav! Labak ienirsim! Tad Selestīna teica un uz sevi un draugiem noradīdama ar zizli-Akvalangisto! Ar to mēs varesim elpot zem ūdens! Labi, aiziet!- Teica Iodorms. Un viņi ielēca tumšajā ezerā... Tas bija ļoti auksts, netīrs...Peldam dziļāk! - Ar zīmem norādija Deugans. Un viņi nira arvien dziļāk tumšājā ūdenī. Un tad, ap viņiem parādijās tumši apveidi...Tie bija Zemūdens ļaudis, viņiem rokā bija šķēpi, un viņi uzbruka Deuganam, Selestīnai un Iodormam. Iodorms izvilka zobenu un iedura to kāda ūdens kareivja mugūrā, un no muguras parādijās zaļš škidrums. Tad Deugans izvilka loku un šāva uz nākamo ūdens kareivji, arī tas nomira. Tad Selestīna nomurmināja-Uguņo! Un tad ūdens kareivji atkāpās...Peldam! Ātri! Uz augšu! Bez vardiem centās pateikt Iodorms un viņi peldēja augšup cik spēka. Kad viņi izpeldēja krastā Deugans teica-Nemūžam! Nemūžam es vairs te nenākšu! Selestīna pasmīnēja un teica-Ko es tev teicu? Nevajag nākt!Iodorm, ka tu jūties? Iodorms Neatbildēja tikai ar sarkanam acīm skatījas pretī, un tad Selestīna paskatījās uz viņu, viņa vēdera bija ietriekts šķēps...AK DIEVS!!!!Kliedza Selestīna.NEMIRSTI!!!NEMIRSTI!!! Mēs nedrīkstam zaudēt arī tevi!!! Bet bija par vēlu....Deugans nolūkojās uz draugu asarainām acīm un teica-Tā ir m..mana vaina ka viņš nomira, man nevaidzēja tur doties...Dodamies Mājās...Teica Selestīna. Pēc nedēļas bija bēres. Es tam vēl nespēju noticēt, ka v.v..iņš ir miris. Iodormu noguldīja blakus Emelīnai. Būs labi. Deugans mierināja draudzeni. Dodamies prom, es to vairs nespēju izturēt...