Sen senos laikos bija tāda sala, kurā dzīvoja visas jūtas: Prieks, Bēdas, Gudrība un pārējās ieskaitot mīlestību. Bet tad kādu dienu salas iemītnieki sajuta, ka sala sāk grimt, visas jūtas devās prom ar uzbūvētajām laivām. Uz salas palika tikai mīlestība. Mīlestība gribēja palikt pēc iespējas ilgāk, līdz pēdējam iespējamam brīdim. Kad sala jau bija gandrīz nogrimusi, mīlestība sāka lūgt pēc palīdzības.

Bagātība brauca garām salai, krāšņā kuģī. Mīlestība teica Bagātībai: "Vai tu paņemsi mani prom no šīs salas?" Bagātība atbildēja: "Nē, es nevaru. Uz kuģa ir ļoti daudz zelta un sudraba. Šeit tev nav vietas."
Mīlestība nolēma lūgt palīdzību Iedomībai, kura arī devās garām salai.
"Iedomība, lūdzu palīdzi man!" mīlestība lūdzās. "Es tev nevaru palīdēt, Mīlestība, tu esi slapja un varētu sabojāt manu kuģi." Iedomība atbildēja un devās tālāk.
Bēdas arī bija tuvu salai, tāpēc Mīlestība prasīja: "Bēdas, lūdzu ļauj man braukt prom no šejienes kopā ar tevi."
"Ah... Mīlestība, esmu tik bēdīgs, man jābūt vienam pašam..."
Mīlestība redzēja prieku, kurš aiztraucās garām saliņai. Viņš bija tik laimīgs, ka pat nedzirdēja Mīlestības saucienus.
Pēkšņi, kāda balss teica: "Nāc, Mīlestība, es tevi paņemšu." kāds večuks teica. Mīlestība no prieka pat aizmirsa uzprasīt, uz kurieni tā dodas. Kad viņi nonāca uz sausas salas, večuks aizgāja savu ceļu. Saprotot cik daudz mīlestība bija parādā večukam, mīlestība vaicāja gudrībai: "Kas man palīdzēja?"
Tas bija Laiks, " gudrība atbildēja.
"Laiks?" Vaicāja mīlestība, "Bet kāpēc laiks man palīdzēja?"
Gudrība smaidīja un atbildēja, tāpēc ka laiks ir vienīgais, kas saprot, cik vērtīga ir mīlestība.