Vienu dienu kāds vīrs redzēja vecu kundzi, bezpalīdzīgi esot ceļa malā, viņš saprata, ka viņai nepieciešama palīdzība. Tāpēc viņš apstājās pie viņas mersedesa savam pikapam skaļi grabot.

Kaut arī vecā kundze smaidīja, viņa bija uztraukusies. Neviens nebija apstājies, lai palīdzētu, pēdējās stundas laikā. Vai viņš man uzbruks? Viņš neizskatījās drošs, viņš izskatījās nabags un izsalcis. 

Viņš redzēja, ka viņa ir izbijusies, tāpēc viņš sacīja : "esmu šeit, lai jums palīdzētu kundze, starpcitu mans vārds ir Maikls. Nekas jau nebija noticis, sievietes mašīnai bija tikai plīsusi riepa, bet priekš vecas sievietes, tas bija gana slikti šajā saltajā ziemas vakarā un nostūrī.

Maikls palīda zem mašīnas, meklējot, kur uzstādīt donkratu. Viņš sāka mainīt riepu. Rokas smeldza un sala, kā arī viņš sasmērēja savas darba drēbes. Kamēr viņš skrūvēja pēdējās skūves, vecā kundze nolaida logu un sāka ar viņu runāt. Viņa teica, ka viņa ir no attālās pilsētiņas, un esot braukusi no ciemošanās. Viņa nevarēja vien pateikties viņam par palīdzību. Kundze prasīja, cik viņa ir parādā, pati piekodinot, ka der jebkāda summa. Viņa jau bija iedomājusies, kas varēja ar viņu notikt, ja Maikls nebūtu apstājies un palīdzējis.

Maikls tikai pasmaidīja un teica: "šis nav mans darbs, es tikai palīdzēju, kam tas tik tiešām bija nepieciešams, vienīgais, kā jūs man varat atlīdzīnāt ir, palīdzēt kādam, kuram tas tiešām ir nepieciešams un tad iedomāties par mani. 

Viņš pagaidīja, kad vecā kundze iedarbināja mašīnu un aizbrauca. Bija ļoti auksta un depresīva diena, bet viņš bija priecīgs par labi paveikto. Maikls iekāpa mašīnā un nozuda, iebraucot miglā.

Pēc pārdesmit nobrauktiem kilometriem vecā kundze nomaļā vietā pamanīja mazu kafejnīcu. Viņa bija ļoti izsalkusi, tāpēc izdomāja kaut ko iekost. Kafejnīca bija noplukusi, tāpat, kā blakus esošie divi benzīna sūkņi. Šī vieta viņai bija nepazīstama.

Iegājusi šaurajā kafejnīcā viņa pasūtija zupu. Vecā kundze ievēroja, ka viesmīle ir stāvoklī, vismaz devītajā mēnesī, kaut arī bija darba dienas beigas, viņas attieksme bija patīkama, tā pat, kā viņas smaids, kurš nebija pazudis noguruma iespaidā. Kad vecā kundze paēda, viņa maksāja ar simts latu banknoti. Viesmīle devās samainīt naudu, bet vecā kundze izlavījās pa durvīm.

Kad viesmīle atnāca, vecā kundze jau bija prom. Viesmīle nodomāja, kur tad vecā kundze palikusi, tad viņa pamanīja kaut ko rakstītu uz salvetēm. Viņas acīs sariesās asaras, kad viņa to lasīja: Jūs man neko neesat parādā, kāds man palīdzēja, es palīdzēju jums. Zem salvetes viesmīle atrada vēl simts latus.

Tad kad viesmīle pārradās mājās, viņa domāja par veco kundzi un par naudu, un par to kā gan vecā kundze zināja tik daudz par to ko viņai un vīram vajadzēja? Nākamēnes, dzimstot mazulim, būtu grūti...

Viņa zināja, cik vīrs bija noraizējies, un guļot viņam blakām, viņa noskūpstija viņu: "viss būs kārtībā, es mīlu tevi Maikl"