Labs vakars

Es zinu. Daļa no jums domā:"Nē, nu ne jau atkal tos palagus!" Cits varbūt ir priecīgs, ka viņam atkal būs lasāmviela pie vakara alus glāzes. Vēl kāds varbūt domā:"Kas pie velna ir Styrnucis un kā to vārdu izrunā?"

Lai nu būtu kā būdams, bet es atkal esmu atvēris bloga sadaļu savā profilā un pamazām sāku rakstīt.  Kā jau vienmēr, arī šoreiz rakstīšu par visu un neko. Kas zin - varbūt kāds pēc tam varēs uzrakstīt "k" vai "sasmējos". Bet, ja nu ļoti paveiksies, varbūt dabūšu pat "lika aizdomāties"! Pat neticas, ka gandrīz pusgadu neko neesmu uzrakstījis. Un žēl, jo ko teikt ir bijis (jo man mute kā laidara vārti - aizvērt nav nemaz tik viegli). Pirms brīža biju apsvēris, ko vēlos pateikt (uzrakstīt), bet nu nezinu kā sākt un, kas ir vēl briesmīgāk - es neatceros kā turpināt. Laimīgā kārtā par nobeigumu šaubu nav.
      Ķeroties alnim pie ragiem, sākšu ar to, ka manā dzīvē viss ir kārtībā. Esmu veiksmīgi nobeidzis 3. kursu Kultūras akadēmijā. Tik veiksmīgi, ka šķiet beidzot būšu aizsniedzies līdz stipendijai (lasīt kā "naudaaliņamunziediemmanaimeitenei"). Tiesa šis ir arī bijis rūgtākais semestris manā līdzšinējā akadēmijas pieredzei, kad sanāca pieredzēt kursa šķelšanos kā arī to, ka dažas meitenes (kas iespējams ir vai nav no mana kursa) manās acīs nespēju gūt citu apzīmējumu kā kuces (@Celiq iespējams teiktu, ka vienkārši izskatās, ka viņām katru dienu ir mēnešreizes). Detaļās gan šoreiz negribas iedziļināties. Tas ir tikai tāds pieturas punkts aizgājušajā pusgadā.
     Šodien piedalījos Gaudeamus studentu dziesmu svētku kopmēģinājumā. Tas apstiprināja to, ko jau kādu laiku atpakaļ sāku ievērot. Ja dziedu no sirds un atdodu sevi visu tiem, kas klausās, tad par spīti tam, ka esmu vien sīka daļiņa no kopkora, emocijas aizplūst prom un kādu brīdi pēc koncerta ir vienkārši tukšuma sajūta. Lai raksturotu tukšumu - iedomājieties exu darba dienas rīta pusē (vai jebkurā citā laikā). Tad iedomājieties, ka tur pēkšņi vairs nebūtu miniblogu. Tas būtu tukšums. Bet ne par to stāsts.  Šo es sāku ievērot aizvien vairāk, kad spēlēju sintizatoru un dziedāju tādu vienkāršu ballīšu mūziku vai kādu smeldzīgāku balādi. Arī dziedot karaoki vai vienkārši sēžot pie klavierēm es nespēju neielikt savā balsī emocijas. Tās vienkārši aizplūst. Es īsti gan nesaprotu vai man par to ir žēl. It kā es kādam tās esmu atdevis. Varētu teikt uzdāvinājis. Varbūt tās kādam ir uzlabojušas garastāvokli, bet es to nezinu. Vienkārši ir kaut kur tāda neliela cerība iekšā, ka kāds to novērtē. Ne tikai manis atdotās emocijas, bet arī vēl kāda cita.
Šo rakstot ienāca prātā viens ārprātīgi skaists meldiņš, kas tiks atskaņots arī zemāk minētajā koncertā.

     Par mūziku runājot. Exa himnu aizmirsis neesmu. Stāv šādi tādi akordu salikumi, neveikli dzejojumi un kāds meldiņš, bet, kamēr es neatradīšu laiku, lai tam pievērstos, tik drīz rezultātu sagaidīt nevarēs.  Pēdējā laikā gan visādi citi meldiņi nāk prātā. Kas to zina - varbūt es vairs neesmu nemaz tik tālu līdz tam, lai uzraksītu kādu mazliet šlāgerisku vai smeldzīgu gabalu ar rokbalādes piesitienu. 
Mūzikas tēmu turpinot - varbūt kāds vēlas doties uz kora Sōla un Vircburgas simfoniskā orķestra koncertu iekš JVLMA otrdienas pievakarē? Programmā arī skaistie Štrausa (nejaukt ar putnveidīgu dzīvnieku ar garām kājām un nē, ar to es nedomāju sieviešu dzimuma pārstāves, kas taisa pīļģīmjus. Es domāju strausu) valši par zilo Donavu.  Biļetes 3 eur, bet man arī pašam būs 2 biļetes, kuras labprāt kādam uzdāvinātu. Muļķīgi sanācis, bet nav kam atdot. Ģimene dzīvo Balvos, mana zaļacainā meitene arī šonedēļ ir mājās, ārpus Rīgas, labākais draugs biļeti šķiet dabūs no savas jaunās draudzenes, māsas draugam tajā laikā mēģinājums. Skumīgi, it īpaši, ja ņem vērā, ka tajā dienā ir mana vārda diena (dāviniet expunktus), bet neviena jau īsti vairs nav uz vietas.

     Cita starpā, kādi jums plāni Jāņiem? Mans skaidrs - kraušu ugunskuru, likšu norādes uz papardēm un uz na**j. Mani draugi runā, ka tā ir tāda vieta manā mežā. Katrā lielākā nakts pasākumā dodamies to meklēt (nejaukt ar papardes zieda meklēšanu. Reiz to melnā nakts vidū atradām. To nevar vārdos aprakstīt un minējumi ir lieki. Ja jūs to atrastu - jūs zinātu. Vispār es iesaku pameklēt. Kas zina - varbūt arī jūsu piemājas mežā ir maza na**j filiāle. Meklēšana notiek tā. Paņem maķenīt uz krūts un draudzīgā bariņā dodas mežā iekšā. Ieteicams ne pārāk slapjā un tik lielā, lai nakts laikā paspētu iziet tam cauri kaut kādā virzienā. Tāpat svarīgi ir neņemt līdzi gaismas līdzekļus. Jo mazāk domāsiet par to, kurā virzienā dodaties, jo labākas iespējas atrast šo maģisku vietu. Neatmetiet ar roku, ja ar pirmo reizi nesanāk to atrast. Citā naktī to var mēģināt darīt atkal! 
Starp citu šie Jāņi ir īpaši ar to, ka mani apciemot ir nosolījies kāds kebabus mīlošs exietis, par kuru katrā tikšanas reizē top jauni resnie joki (jā - viņš ir tik resns, ka pat joki par viņu ir resni).
     Gandrīz aizmirsu. Es iespējams pārstāvu nepopulāru viedokli, bet mani tracina futbols. Nu nevaru es viņu paskatīties. Ir bijušas reizes, kad ieslēdzu, nodomāju - nu skaisti spēlē, bet tad pēkšņi kāds puišelis īsos šortiņos ieraugot 2 metru attālumā pretnieku spēlētāju, metas zemē, saka, ka šim ir iesperts un uzstāj, ka viņam jādodas uz slimnīcu, jo viņam tagad nepieciešamas jaunas nieres, aknas, sirds un paduses. Nespēju, nu nespēju es uz to paskatīties. Vēl jo vairāk ņemot vērā, ka nav arī Latvijas futbola izlases. Nu tikai teorētiski, bet tajā jau no latviešiem ne smakas. Un tad vēl tie totalizatori Latvijā...
Bet uzspēlēt labā kompānijā gan var būt tīri jautri ^^
     Iesākumam pietiks. Galu galā visi atradināti no lasīšanas un tik garu palagi bez ne vienas tekstu saturošas bildītes ar zīmētiem tēliem var radīt nopietnas sekas mūsdienu jaunatnei. Briesmīgākajā gadījumā viņi varētu sākt domāt un viss spaisiņš būtu kaķim zem astes.

Lai jums mierīgs svētdienas vakars!
Jūsu Styrnucis

P.S.Rudzi ir gatavi. Nu pēc mēneša nu toč būs!

 

Laboja Styrnucis, labots 2x