Reiz, kādā saulainā Runescape dienā, es un mans draugs, devāmies taisnā ceļā uz varrockas ‘’blue moon inn’’ bāru, lai iedzertu un nedaudz papriecātos. Pasūtījām pāris aliņus un riktīgi piedzērāmies… Tik jautri mums vēl nekad nebija gājis. Pēkšņi manam draugam iešāvās prātā neprātīga iideja – piekaut bāra bārmeni, uzvilkt viņa netīrās un noķepušās drēbes, un bļaut pa visu bāru ka viņš esot trakais sētnieks! Par cik es nebiju skaidrā, es viņam piekritu… Draugs jau bija gatavs rāpties pāri bāra lettei, kad pēkšņi, kāds ļoti piedzēries vīrs ar sirmiem matiem, apaļu vēderiņu, un iedzeltējušiem zobiem, uzsita uz lettes, un pieprasīja vēl alu. Es pilnīgi nobrīnījos kā viņš vēl turās kājās… Es piegāju večukam klāt un sāku iztaujāt viņu par viņa neparasti lielajām kurpēm. Vīrs man nemaz nepievērsa uzmanību, tikai turpināja iztukšot savu alus glāzi. Pēc pāris minūtēm vīrs pavērās man sejā, nometa savu alus glāzi kura uzreiz saplīsa, un sāka kautko pie sevis neparasti klusi murmināt.
Es jau sāku domāt ko es tādu esmu pateicis, kad pēkšņi vīrs mani sāka raut uz otro bāra stāvu. Pēdējajā brīdī pāķēru savu draugu aiz piedurknes un nākamajā mirklī atjēdzos otrajā stāvā kopā ar savu draugu vecā vīra tvērienā! Es pavēros šim vīram sejā, itkā gaidīdams, kautko sprāgstošu. Pēkšņi vīrs pārvērtās, vairs nebija ne lielā vēdera, ne dzelteno zobu, ne apreibušā skatiena, bet manā acu priekšā stāvēja solīda izskata vīrs ar ogles melniem matiem, melnu apmetni, un dīvainām caurspīdīgām bruņjām.
Es un mans draugs, stāvējām kā zemē iemīti. Gaidīju kad mans draugs kautko pateiks, bet viņa mute tikai plati stāvēja itkā gaidīdams ka viņam mutē bāzīs akmeni. Vēl izbrīnītāks es biju paskatoties uz vecā vīra sejas izteiksmi. Viņš izskatījās tā itkā mēs būtu gatavi viņu nosist. Ievēroju, ka uz viņa pirksta ir zelta gredzens, ar dimantu ‘’S’’ formā. Pēkšņi vīrs sāka runāt. Viņš teica ka mēs esam kautkādi izredzētie. Es uzmanīgi ieklausījos viņā. Viņš teica kautko, par zamoraku, par to ka viņš gribot iznīcināt Runescape pasauli, un visu pārvērst par ēnām, viņš nosaucau kautkādu pilsētas nosaukumu, uz kuru mums jādodas un jāaptur zamoraks. Viņš pieminēja arī kautkādu Ibanu, zamoraka dēlu. Es pavēros drauga sejā, un tad atpakaļ uz veco vīru… bet vīra tur nebija, no viņa nebija ne miņas… Par cik jau bija vēls, izlēmu doties mājās, biju piedzēries un jau pēc pāris stundām par veco vīru neko neatcerējos… Pa ceļam uz mājām iegriezos burvlu aplī pie varrockas, un sāku piekasīties kādam burvim, iemaucu vienu reizi tam pa seju, un mans draugs iebļāvās – ‘’ nu ko betmen, vairs neesi savā formā?’’! Burvis mūs abus atvāca, atjēdzāmies lumbridgā un tur pat uz zemes arī aizmigām…


Sapņos redzēju murgus, es redzēju, to pašu vīru, ar viņa ‘’S’’ veida gredzenu, vēl kādu vīru sarkanā apmetnī ar ēnainu seju, redzēju arī kautko šķidzru uz savām rokām, kautko tumši sarkanu, un siltu, beigās redzēju sārtu rozi, kas lido tālāk tumsā…
Es pamodos, viss sviedru ieskauts, un stipri elsojošs. Pavēros apkārt, un un atvieglots pamanīju ka mans draugs ir man blakus, un krāc kā jau ierasti (pēc tā es zināju ka ar viņu viss ir labi)!
Pēkšņi pamanīju sniega baltu, aploksni pie manām kājām. Es to izbrīnīts atvēru… Tur bija viena maza lapiņa, ar uzrakstu, sārtās nāves drupas, wilderness. Zīmītes stūrī pamanīju uzrakstu, ar lielu ‘’S’’ burtu un vēl pāris maziem, burtiņiem, blakus tam, bet tie bija tik sīki ka nespēju tos salasīt… Pēkšņi atcerējos vakardienu, atcerējos šo večuku, un visu ko viņš bija, stāstījis. Pēkšņi nez kāpēc man uznāca nepārvaramas bailes… bailes no nezināmā.
Tad pamodās mans draugs, es izstāstīju viņam visu par manu sapni, un izrādījās, ka viņš ir redzējis to pašu, izņemot rozi… viņš neredzēja rozi, bet tikai tumsu.
Mēs izlēmām to visu aizmirst un doties uz varrocku tusēt. Pēkšņi mūsu acu rpiekšā parādījās caurspīdīgas bruņas, un sārts pūķa ierocis. Es izbrīnā pastiepos pēc tā, un pielaikoju to. Tās man un manam draugam derēja, kā uzlietas. Domājām ka kāds sīcis nosprādzis ar neparasti labām bruņām. Mēs devāmies tālāk uz varrocku…


Mēs jauki pavadījām laiku, kad pēkšņi mēs pietuvojāmies wildernessam, man galvā sāka skanēt, balsis, tūkstošiem balsu, kuras es nevarēju apturēt… Kautkas vilka mani wildernesā, itkā neredzams spēks mūs vilinātu pie viņa. Mēs nemēģinājām pretoties, un devāmies iekšā. Pēkšņi spēks, pazuda, un balsis apklusa… Šī bija izdevība bēkt, bet mēs devāmies iekšā… Pēkšņi, nezno kurienes izskrēja lvl 126 mags, un sāka uz mums šaut, bet burvestība līdz manīm nenonāca… tā itkā nokrita uz zemes. Dzirdēdams kliedzienus, no burvja puses, mēs metāmies bēgt, es pavēros atpakaļ, bet burvja vairs nebija, tur bija tikai viņa mantas, un skelets. Mani tas neuztrauca, es priecājos par to ka nenomiru.
Mēs nonācām pie neparastām sārtām drupām, balsis sāka skanēt manā galvā vēl stiprāk nekā iepriekš.. zeme sāka trīcēt, un mēs iekrtām tumsā…
Pēc pāris stundām mēs atjēdzāmies, uz zemes, netīri, un nekustīgi. Viss bija tumšs…. Pēkšņi izdzirdēju rūcienus skrienam, uz manu pusi, Bet tad manas bruņas sāka spīdēt, rūcienus pārvēršot par sāpju kliedzieniem. Es uztraukts pavēros apkārt, bet neko nemanīju. Mēs neparastu sajūtu vilināti devāmies iekšā, dziļāk tunelī, kas likās bezgalīgs… Pēc pusstundas, es sajutu smagu belzienu pa manu galvu, bet es pagriezos, un iešķēlu savu zobenu, tam vēderā (lai kas tas arī būtu)! Es tā negribāju, es nomurmināju raudādams, es tikko apjēdzu ka esmu kādu nogalinājis… Mēs ar draugu aizbēgām, un nonācām lielā telpā, ar trim lieliem troņja krēsliem, lielu aku pašā vidū, un zelta zīmējumiem uz griestiem… Sākumā likās ka telpā neviena nau, bet tad mēs pamanījām kādu jaunekli, ar tumši sārtiem matiem. Pēkšņi no akas izrāpās zombiji, bet viņi bija tikai lvl 68, un mēs ar draugu visus atvācām. Es sapratu, kas ir tas vīrs… Tas ir vīrs no mana murga…. Mans draugs skaļi iebļāvās – ‘’Ibans!!! Zamoraka dēlls!’’ Maņi pārņēma neparasta vēlme, nogalināt Ibanu, es skriešus zobenu izstiepis, devos viņam pretī, kad pēkšņi, izdzirdēju sāpju kliedzienus no mana drauga puses… Es pavēros atpakaļ un sastingu… Mans draugs mocijās nežēlīgās mokās… es neko nevarēju padarīt, bet Ibans tikai smējās.
Es nikns pavēros uz Ibanu, un skrēju viņam virsū, neko nedomādams, tikai skrēju. Ap mani apsējās virve, ma’hiska virve, un es nevarēju pakustēties, sadzirdēju smieklus nākam arī no mana drauga puses… ‘’Nogalini viņu’’ iesaucās Ibans, bet mans draugs iebļāvās ‘’nēēēē!’’ Viņš atkal sāka bļaut aiz okām… ‘’Nogalini viņu’’! Pēc brīža savā kājā sajutu, iešķeļamies asmenim… Nespēju noticēt, mans draugs mani grib nogalināt… es joprojām nevarēju pakustēties. ‘’Ahhhh! Es ar viņu tikšu galā’’ iesaucās Ibans un uz mani notēmēja, ar kādu spilgti sarkanu burvestību, es aiz bailēm aizspiedu acis. Nekas nenotika, es atvēru acis un pamanīju ka mans draugs skrien manā virzienā… Pēdējajā brīdī, es pamanīju, ka mans draugs palecas man priekšā, un burvestība trāpa viņam… ‘’Muļkīs, es tevi būtu saudzējis, un tu varētu strādāt pie manis’’ iebļāvās Ibansm bet es viņam nepievērsu uzmanību, es pārlicis plaukstas, pār mana drauga ķermei raudāju, man visa dzīve paskrēja gar acīm, visi mirkļi kad mums ir bijis jautri…. Mans draugs vēl knapi turējās pie dzīvības… es paņamu draugu uz pleciem un gribēju bēgt, kad man ausī sadzirdēju, čukstus no mana drauga mutes, kad knapi bija dzirdami jo drags gandrīz bija miris – ‘’ nogalini mani, nogalini mani’’1 Es sāku raudāt vēl stiprāk, bet sapratu ka mans draugs ciešš… es noliku viņu uz zemes, u iešķēlu tam krūtīs manu pūķa ieroci… mans draugs manī pavērās… es biju gatavs nodurt pats sevi…. Bet tad Ibans sāka smieties un sūtīja, vēlvienu burvestību uz manu pusi… es ppaķēru drauga tele ruunus, un aiztleportējos prom… Man rokas bija aplietas ar drauga asinīm…

Pēc pāris dienām sarīkoju draugam bēres, pienācu pie viņa kapa ar sārtu rozu rokās, un iemetu to zārkā. Pamanīju ka tur blakus stāv ;sis vīrs, vīrs kas mums lika šo visu sākt, lika doties nogalināt Ibanu, viņš pienāca man klāt iespieda man rokās savu gredzenu, un iečukstēja man ausī ‘’uzdevums vēl nau galā’’ es biju gatas viņam aiz dusmām iecirst asmeni mugurā… bet viņš izdzisa..
‘’Es atriebšu tewi brāl, es tewi atriebšu’’, nolēju vienu asaru un noskatījosm kā viņa ķermenis, pazūd zemē…