Izsalkuši vilki satika mežā zaķi un gatavojās viņu apēst, bet zaķis viņiem sacīja:
- Pagaidiet! Ar mani Jūs īpaši nepieēdīsieties, bet es varu Jūs pavadīt līdz aitu ganāmpulkam.
Vilki nolēma neēst zaķi un sekot viņam līdzi. Iet, bet izsalkums moka arvien vairāk, viņi tad prasīja:
- Vai ilgi vēl jāiet?
Zaķis atbildēja:
- Tur aiz priekšā esošā kalna.
Sākot kāpt kalnā, vilki neizturēja izsalkumu, uzbruka viņam un apēda. Paēst - nepaēda, izsalkums tomēr moka, bet vilinājuma acu priekšā vairs nav. Uzkāpuši kalnā ieraudzīja aitu ganāmpulku...
Sātīgi papusdienoja, un viens sāka:
- Kaut kā nelabi ar zaķi sanāca.
Cits:
- Jā, tā ir. Vismaz pīšļus apbedīsim?
Atgriežas, apbedīja zaķi, uzstādīja akmeni uz kapiņa un domāja, ko tad uzrakstīt:
- ‘draugam zaķim' - neder, nesapratīs, kāpēc draugi viņu apēda - ‘ienaidniekam zaķim' - arī neder, kāds viņš ir ienaidnieks, kad atvedis viņus pie aitu ganāmpulka! Domāja, domāja, un uzrakstīja -
‘mūsu KONSULTANTAM un PARTNERIM - Zaķim'.

Laboja Pampox, labots 1x