Piemērots laiks sarunai par sleeping anxiety.
Šobrīd cenšos aizmigt, taču nesanāk, jo augstāk minētais iemesls. Noteikti, ka šeit arī ir cilvēki, kas ir saskārušies ar šādu problēmu. Kā jūs ar to cīnaties/cīnījāties?
crackhead miniblogs
-1crackhead 25.04.2016. 01:20
- +1
Grūti teikt, no kā. Kaut kādas nelielas bailes par sirdi, ejot gulēt. Citreiz šķiet, ka sitas ļoti strauji, citreiz – ka ļoti lēni. Tāda neliela trauksmes sajūta ik pa laikam, kas neļauj iemigt.
Lai arī cik savādi neizklausītos, tas sākās tad, kad pirmo reizi smēkēju marihuānu (daru to ļoti reti, nekad arī bieži neesmu darījis, bet tā paranojas sajūta kaut kā palikusi, un citreiz tas izjūtams, ejot gulēt) 
- 0
Snabits, Hibs, jums nav kādi weak spots, kad jūs esat super pārliecināti, ka nu beidzot spēsiet iemigt?
Man, piemēram, tā ir, ja draudzene guļ blakus, tad ātri vien esmu nost, un viss ir baigi skaisti, bet, ja esmu viens, tad citreiz var būt ļoti skumji.
Visstulbākais laikam tajā visā ir ar to, ka es dzirdu pats savus sirdspukstus, tas ir diezgan ļoti nepatīkami
+2rebel scum 25.04.2016. 09:04 #
Man dažkārt ir ļoti līdzīgi
Es nezinu kāpēc, bet man arī nepatīk dzirdēt un just savus sirdspukstus, tāpēc visbiežāk guļu uz labajiem sāniem vai muguras.
0Daru kā Hibs, nevaru iemigt - mūzika. Pie otrās dziesmas jau atslēdzos
0Līdzīga situācija.. kad eju gulēt, visu laiku pievēršu uzmanību sirdspukstiem. Stulbākais moments ir tad, kad vairs nejūti, kā sirds sitās un tad var normāli noraustīties.
Sākās vis šie gļuki pēc tam, kad spoki.lv izlasīju rakstu par spice smeķēšanas sekām. (nervu sistēma sabeigta utt...) un tad sāku aizdomāties, ka maybe no zāles pīpēšanas ir līdzīgi. Vnk nevajag par to domāt un viss.
Karstā laikā, braukt ar sabiedrisko vispār ir nāve. Nekad neesmu zaudējis samaņu (noģībis), kā rezultātā es nezinu kāda ir tā sajūta. Katru reizi iekāpjot sabiedriskajā, kur nav ko elpot, ir tāda sajūta, ka tūlīt noģībšu un gribu kāpt ārā. - 0
Jāāaa. Bet baigi bieži tā nav, citreiz uznāk kaut kādas retarded dienas, bieži vien pēc noguruma.
Par sabiedrisko ir tieši tāpat. Baigā vājuma sajūta uznāk, arī kaut kas ģībonim līdzīgs.
@TheMachine jā, man deju svētkos kaut kad šitā bija. Visu dienu dejojām (08.00-21.00), pēc tam nokododām līdz 06.00 rītā, 07.00 cēlāmies, visu dienu dejojām, un tas vakars bija visbriesmīgākais manā mūžā. Paliku pie čoma pa nakti, aizmigu uz 20min, pēkšņi piecēlos – sirds ārdās, paelpot nevaru, pilnīgā dibenā, man draugs guļ 5m gultā no manis, es vēlos viņu pasaukt, bet es nevaru, jo es nevarēju atcerēties viņa vārdu.. stundu staigāju pa māju, domāju, ko darīt, jutos neērti kādu celt, ātrajiem arī nezināju, vai ir jēga zvanīt, nu pilnīīigi. Nogurums baigi uzjumda šādas sajūtas..
Un, jā, es laikam esmu samierinājies, ka man ir VD, jo bieži vien mēdz būt tādas panikas lēkmes mazas/trauksmainas sajūtas. Sēžu lekcijā, pēkšņi nenormāli pretīga sajūta, apkārt sēž vēl 110 cilvēki, sēžu un ceru, ka viss būs kārtībā. Skola it kā apmaksā psihologu vai psihoterapeitu, ja vajadzētu, izštukotu atšķirību, bet šobrīd tas ir mazsvarīgi. Domāju pieteikties konsultācijai, pieredze šeit jūsu izstāstītā (īstenībā baigais prieks, beidzot varu redzēt šeit normālas atbildes XDD ;]]] ) ir ļoti noderīga un vērtīga, taču tomēr jomas pārzinātajs gan jau, ka zinās labāk.
Un Blazer420, par to virvi.. Man ir bail, ka kādreiz tās riebīgās sajūtas nenoved līdz domām kā attēlā. Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem dzīvē viss it kā šķitis kārtība, laba dzīve, laba ģimene, bet tomēr kaut kā nav, tā kā jāskatās.
Paldies visiem!
Ielogojies vai izveido profilu, lai komentētu!
Es nezinu kāpēc, bet man arī nepatīk dzirdēt un just savus sirdspukstus, tāpēc visbiežāk guļu uz labajiem sāniem vai muguras. 
