Hmm, tikko tā ar vectēvu aizrunājāmies par bērnību, un viņš izdomāja pastāstīt par dažādiem atgadījumiem, blēņām bērnībā, kā esot ar draugiem spridzinājis pieskolas tiltus utt. Pēctam pastāstīja tādu diezgan skumju notikumu. Kā jau pēckara bērniem, atlika tik ieiet vietējā mežā, lai atrastu kaudzi ar vēl neizlietotiem lādiņiem, granātām utt. Pastāstīja, kā reiz ar draugu gribēja pabiedēt meitenes un iznesa no meža kkādu jaudīgu lādiņu(vai arī kas tas bija), pagaidījuši kamēr meitenes paskrien jau gabalā un draugs izšāvis pret zemi...lieki piebilst, ka draugs turējis šo lietu nevis atbalstot pret plecu, bet gan vēderu un jā, asiņu mākonis. Pajautāju vai mira, pēc smaga nopūtiena vectēvs atbildēja ar jā, pēctam tāda dīvaina sajūta uznāca, skumjas.