Manā ģimenē šī diena netiek īpaši atzīmēta, taču mani vecāki atbalsta leģionāru piemiņu un neuzskata to par nacistu slavināšanu, kā to cenšas atspoguļot krievvalodīgie mediji. Gan no tēva, gan mātes puses manā radu lokā, cik man zināms, nav bijuši cilvēki, kas dienēja leģionā, pieņemu, ka tas ir arī galvenais iemesls neatzīmēšanai.
Par 16. martu uzzināju arī aptuveni tādā pat vecumā, biju gājis gar Brīvības pieminekli un nobrīnījies par policistu ķēdēm un dzeltenajām barjerām, pēcāk mājās prasīju vecākiem, kam tas par godu.
Kaut kad šonedēļ/pagājušo nedēļ man vēl mamma arī prasīja, vai es plānoju piedalīties gājienā vai citos pasākumos ta par godu. Atbildēju, ka iešu uz tam veltīto koncertu, bet uz pašu gājienu neplānoju iet.
Uzskatu, ka tai vajadzētu būt oficiālajai atceres dienai, tāpat arī leģionam vajadzētu pievērst sīkāku uzmanību Latvijas vēsturē skolā. Man ir radies iespaids, ka galvenie iebildumi ir nezināšanas pēc. No sērijas "Bet kā, viņi taču bija nacisti, kāpēc mums viņi būtu jāpiemin?! Fašizm ņepraiģot!". Un, jāatzīst, ka var arī pretējo pusi nedaudz saprast, redzot, ka Daugavas Vanagi iet gājienā kopā ar Gustava Celmiņa centru jeb vienkārši pērkoņkrustiešiem, kas tomēr ir radikāls spēks ar (manuprāt) visai aptraipītu reputāciju. Īsti neizprotu iemeslus, kāpēc Daugavas Vanagi piekrīt iešanai gājienā kopā, tā, manuprāt, ir vien malkas piemešana ugunij.
