Lomu spēles

Pludmale bija kā bez gaisa pildīta vieta. Tur bija tik nomākti un baisi. Vējš pūta strauji - aizpūzdams visas skaņas. Artūrs gribēja atkal dzirdēt bērnu smejas, pilsētas satiksmi un citas lietas. Bet tā vietā bija traku padarošs klusums. Tā bija visstulbākā sajūta, kādu viņš pieredzējis. Jebkurš tagad varētu viņu no muguras noslaktēt, un Artūrs varētu krist izmisumā, jo vispār zin, ka pludmalē jau ilgi nav rādījies neviens monstrs, kopš viņa vecākais brālis ir miris.

Artūram trūkst resursu ilglaicīgai dzīvošanai šeit. Viņš sagatavo jahtu braucienam un dodas uz Īriju, kur nonāks pēc 24 stundām.

Grausti, grausti, grausti.. Jānis iziet no savas skolas jeb kas no tās ir palicis. Apskatās apkārt, bet nevienu nemana. Viņš saprot, ka te ilgi uzturēties nevar, tāpēc nolemj doties tālāk. Vispirms pāri izpostītam parkam aiziet uz savām mājām, kur atrod 100 vectēva dāvinātos un 20 sakrātos latus, baltmaizes un rupjmaizes kukuļus un riekstu krēmu. Paņem arī brālim dāvināto ūdens pudeli, piepilda to ar filtrētu ūdeni. Somā ieliek siltu jaku un garās sporta bikses, kā arī vēl vienu zeķu un apakšbikšu pāri. Pats devās ārā ar garajiem šortiem un tumšu T-kreklu. Mobilo atstāj mājās, jo kam gan viņš tagad būs vajadzīgs, lādētājs arī ir izbojāts. Apģērbj ērtas krosenes un dodas ārā.

Jānis nolemj doties uz policijas iecirkni, cerot kādu tur atrast, tāpēc ātri jo ātri garām vēl vienai izpostītai skolai, dzelzsceļam, kur pat vilcieni bija saplēsti uz pusēm un nogāzti, pēc 20 min nonāk policistu iecirknī. Aizmūķē visu, ko var un nolemj nosnausties un pārlaist nakti te. Neizskatās, ka te kāds vispār būtu..

E35 ir izdomājis beidzot pēc 40 gadi pārtraukuma izlīst no savas mājas kura vienīgā apkārtē daudz maz ir saglabājusies, viņš paņēma savus nažus, ieročus, drēbes utt... un devās ārā no mājas. Viņa māju bija ielenkuši 8 monstri, un viņu šodien sagaidīja cīņa ar vienu no tiem...

Axel's kādu dienu pieceļoties sāka domāt par treniņiem.Sāka domāt katras dienas plānu, stundu un minūti, ko veltīt treniņiem.Atcerējās armijas instruktoru padomus, kā trenēties un uzturēt sevi formā.Tā sastādot treniņu plānu, viņš sāka ģērbties un taisīties iet laukā trenēties.Velkot kurpes viņš dzirdēja dīvainu troksni, bet neko ļaunu nedomājams gāja laukā.Atrverot durvis viņa mājā iegāzās kaudzēm sniegs.Viņš nodomāja:"Tā laikam bija lavīna, kas tur noskanēja".Nekas cits viņam neatlika, kā rakties arā, bet bija maza problēma, viņam nebija ar ko rakt.Beigās viņš iekūra kamīnu un aizgāja gulēt."Nākamajā dienā kaut ko izdomāšu, "Axels nodomāja.Resursu Axelam pagaidām pietiek, bet drīz tie arī izsīks...

Artūrs ir kaut kur. Viņš, protams, nebija tik gudrs lai paņemtu līdzi karti. Bet vienu viņš zināja - pēc 12 stundām ir jāierauga zeme.
Pašlaik pūta mierīgs vējiņš un vienīgais troksnis bija motors laivas dēļ. Saskumis Artūrs gan bija, jo runājis viņš nebija jau vairākas dienas. Tā vien gribējās izbeigt dzīvi tūlīt. Viņš ieskatījās zilajā bezdibenī, kam devās pāri un domāja ļoti sliktas domas. Tomēr viss, kas viņu atturēja izbeigt dzīvi šeit bija rūkoņa. Viņš cerēja pēc iespējas ātrāk nonākt Īrijā.

Axel's sāk savu dienu ar dažiem vingrinājumiem, lai uzturētu sevi tonusā.Viņš sāka domāt, ko darīt ar sniega kaudzi, kas bija viņa mājā.Paskatījās apkārt, un izdomāja, ka varētu viņu izrakt ar krēslu.Viņš krēslam nolauza visas kājas un sagatavoja krēslu priekš rakšanas.Pirms rakšanas viņš saģērbās silti, bet viņam nebija cimdu.Viņš nodomāja:"Nekas, ceru, ka rokām nekas nenotiks..Kas jādara, tas jādara..".
Tā viņš sāka rakt.Pēc 2 stundām, viņš tika laukā un bija patiesi priecīgs, bet tad viņš ieraudzīja, kad kaut kas noticis ar viņa kreisās rokas īkšķi.Viņš ātri atgriezās mājā un sāka sildīties.Kad bija saslidījies, viņš saprata, ka ir atsaldējis īkšķi, un tas ir jāampotē.Būs jātiek uz slimnīcu, viņš teica.

Me mad. Es pats sajaucu un pamudināju futbolistu sajaukt!

Turpmāk rakstam laikus klāt (arī IRL)

Man nākamreiz jāraksta - 8. jūnija 8.36

Futbolistam - 8. jūnija 13.53

Latviiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii!!! Es biju uzrakstijis diezgan pagaru episku gājienu un tu pasaki tgad ka jāgaida :@

Un jā latvi, tu teici ka gājiena laiks ir 12h, tātad tev būs 16.36 un futbolistam 2:53

Latvis lašara..

Latvi, zināšanām 12h ir līdz Stokholmai. Padaram spēli realistiskāku.

Wait wat? Beidzat mani apjucināt

Hakerpuika - tavs apgalvojums ir nepatiess. Mani laiki (šķiet) ir pareizi.

Ugunsputns - par ko tu runā? Starpcitu, šis ir 22. gadsimts.

Par to, ka ar jahtu maksimums pa 12h varētu tikt līdz Zviedrijas robežai. Nu es jau tikai saku, dari, kā vēlies.

Pamodās no dīvaina trokšņa.. Tas bija tikai pērkons. Ārā līst lietus. Nevēloties samirkt, jo zāļu viņam nav, nolemj apmeklēt, ko noderīgu var atrast policistu iecirknī. Uzejot otrajā stāvā, nevienu dzīvu radību Jānis neatrada. Tikai daži kabineti, pilni ar dokumentiem. Uzejot trešajā stāvā pamanu atslēgas uz galda un blakus atvērtu seifu, kurā atradās pistole un 2 munīciju rokturus. Iebāzu somā un devos tālāk. Atradu arī dažas pases - trīs tumšmatainu vīriešu pases. Ieliku somā ar domu, ja nu noderēs. Kamēr staigāju pa iecirkni, lietus jau bija rimies un es devos ārā...

Ārā bija tumšs, jo bija nakts. Tā kā biju uzmodies no pērkona, nolēmu neiet gulēt, bet gan doties uz priekšu. Pārgāju dažus kvartālus pa labi un tad pa galveno ielu, kurā notika ceļa remonts, devos uz aptieku. Aptieka bija ciet, bet es nepadevos. Atradu kādu smagāku akmeni un metu pa logu. Blīkšķis bija paskaļš, tāpēc es pasēdēju tuvējos krūmos dažas minūtes. Tad devos iekšā aptiekā. Uzreiz somu piebāzu pilnu ar saitēm un plāksteriem, ieliku divus klepus sīrupus un ūdeņražperoksīdskābi. Ieliku vairākus hematogenus, vienu sprici, bet vairākas adatas. Vēl ieliku Fastum gēlu. Tagad, zinot, ka esmu drošībā un nelaimes gadījumā spēšu atlabt, jo esmu aptiekā, nolēmu pārlaist te nakti un izgulēties.

E35 izgāja no savas baltās marmora mājas kurai bija daudz kolonnas un rotājumi, protams viņam bija žēl savas mājas, taču viņš saprata, ka tas ir vienīgais ceļš kāds viņam veicams. Viņš izgāja no mājas pulksten 23:00 (pēc Parīzes laika) taču šinī pasaulē tam vairs īpašas nozīmes nav, tāpēc pieņemam ka ir vienkārši nakts. Izejot no mājas viņam pretī stājās pirmais no monstriem kas ielenkuši māju, un cīņa sākās...

Jānis pamodās. Pa logu redzēja spožu dienu. Iekodis dažus hematogēnus, ielicis šortu kabatās vēl divus, devās ceļā. Vienu kvartālu tālāk atradās viesnīca. Domājot, ka tur spētu atrast palīdzību, devās uz viesnīcas pusi. Ejot garām pārtikas veikalam, manīja, ka durvis ir vaļā. Nolēma ieiet un pamieloties ar ēdienu. Pieēdis pilnu vēderu, paņēma maisiņu un ielika tur dažus konservus, vēl maizi, divas kvasa pudeles un trīs ābolus. Protams divas šokolādes tāfelītes. Nonākot pie viesnīcas manīja tikai pamestas mašīnas un, protams, pamestu 9-stāvu viesnīcu. Un te pēkšņi viņam radās ģeniāla doma. Jānis piegāja pie lifta un sāka braukt augšā. Nonākot 9. stāvā, atrada kāpnes, kas ved uz jumtu un devās.

.. turp. Pilsētas skats Jāni nudien izbrīnīja. Pilsētā neredzēja ne vienu braucamu mašīnu, bet kaut kas viņam lika justies nedroši un domāt, ka pilsētā viņš nudien nav vienīgais. Tad Jānim radās ideja meklēt kādu draugu, pazīstamo vai vienkārši dzīvu palikušu cilvēku. Nolēma savu apmetni rīkot viesnīcā, tāpēc aizbraucot atpakaļ uz pirmo stāvu atrada, kurš ir luksus numurs, paņēma atslēgas un devās uz turieni. Dabūja ziņas, kuri vēl bija luksus numuri un visu iespējamo, kas bija atrodas bāros sāka nēsāt uz savu un blakus luksus numuriem. Izkrāmēja ēdienu arī no sava maisiņu un kulītes. Skapī pakāra jaku un bikses, bet zeķu un apakšbikšu pāri nolika plauktā. Nolēma ieiet arī dušā, jo sen to..

.. Nav darījis. Pa 12h Jānis apmeklēs visu viesnīcu un visus noderīgos resursus sanesīs uz viņa - 9. stāvu.

Tā Axel's izvilka Šveices karti un sāka pētīt apkārtni.Sameklējot slimnīcu, viņš uzreiz sāka posties ceļā.Tad viņš nodomāja:"Ko varētu vilkt uz rokām? Negribās, lai atkal kaut kas notiek."Tad, viņš iedomājās ap rokām aptīt palagu, tā lai ar pirkstiem varētu darboties.Salika somā ūdeni, ēdienu, rezerves apģērbu, munīciju un savu snaiperi uzlika uz muguras.Tad viņš izgāja ārā, izvilka kompasu un sāka iet.Pēc 3 stundām Axel's nonāca kādā pamestā pilsētā.Kāda stunda pagāja, kamēr viņš sameklēja slimnīcu.Ieejot tajā viņš ātri meklēja zāļu istabu, lai savāktu vajadzīgās lietas priekš īkšķa apotēšanas.
Kad sameklēja zāļu istabu viņš ātri paņēma vajadzīgās lietas un gāja uz operācijas zāli..

..Ejot uz operācijas zāli, viņš ieraudzīja divus monstrus, kas ložņāja apkārt.Viņš ātri paslēpās aiz stūra, lai monstri viņu neieraudzītu.Kad monstri aizgāja prom viņš steidzās uz operācijas zāli, lai nesatiktu vēl kādus monstrus.Ieejot operācijas zālē, viņš ar savu snaiperi aiztaisija durvis, lai neviens netiktu iekšā.Nolika nost somu, noģērba jaku, džemperi, kreklu un sāka sevi operēt.Operācija ilga divas stundas.Pēc operācijas Axel's bija ļoti noguris un viņam vajadzēja atpūtināt pirkstu, lai tas sadzītu, tādēļ nolēma pārlaist nakti operācijas zālē.Viņš aiztaisija visus logus un gāja iekārtoties zem operācijas galda."Tur būs visdrošāk, "viņš nodomāja.Pārklāja operācijas galdu ar palagu un gāja gulēt.

Artūrs uzmodās no vēsuma, kas viņu sagaidīja vēl joprojām esot Anglijas valstī. Kaut gan tagad viņš zināja, ka jādodas ir uz dienvidiem lai tiktu tuvāk Dublinai. Viņu uzmodināja pareizāk sakot sievietes vārdi, kas atskanēja no jahtas vadības sistēmas, kas liecināja par to, ka tālāk nav kur braukt, jo vēsuma dēļ jau viņš labprāt turpinātu zvilnēt uz neērtā matrača vadības telpā. Tad sievietes balss turpināja: "Lūdzu pasažieriem izkāpt"

Tagad Artūrs bija pa nopietnam augšā un acis viņam bija atsprāgušas milzīgas. Uz jahtas atradās vēl kāds. Vai vēl kādi. Sajūta bija ļoti briesmīga. Negribējās nekur iet aplūkoties, bet sēžot šeit pat bailes turpināja pieaugt. Artūram pat nebija nekur lūkot..

.. pēc ieroča, jo viņam tādu šeit nebija. Viņš bija pilnīgā izmisumā. Tad viņš izdzirdēja skaņas gar vienīgajām ieejas durvīm šeit. Bet tad Artūru pēkšņi pārņēma viņa brāļa drosme - https://shojolover.files.wordpress.com/2009/03/hetalia7-1.jpg . Viņš lēnām pielavījās pie durvīm un gaidīja ar krēslu rokās, kad tās tiks atvērtas. Pagāja, apmēram, 14 minūtes un tā arī nekas neatvērās un skaņas aprima. Artūrs vien nodzirdēja tādu kā plunķšķi. Viņš atvēra durvis un izgāja apskatīties, kas apkārt noticies. Bet nekādu briesmu nebija. Viņš uzreiz saprata, ka uz jahtas bijuši Dzelzs Zagļi - izdzīvojušo grupējums, kas saņēmuši prātiņā devu, kas liek viņiem domāt, ka viņi paši spēs sakaut visus monstrus.

. Artūra apgaita ap jahtu beidzās ar secinājumu - nozagts dzinējs. Tālāk būs jādodas kājām, vien Artūram vairs nebija ne kripatiņas pārtikas. Izkāpis smiltīm bagātajā krastā viņš ieraudzīja vairākas gliemežnīcas, kuras tomēr nosprieda apēst. Beigu beigās Artūrs pāris apēda, līdz viņam ap dūšu palika ļoti slikti. Viņš devās uz dienvidiem gar krastmalu, lasot gliemenes un gliemežnīcas un liekot tās kabatā, ik pa laikam tomēr kādu notiesājot ar ļoti briesmīgu seju.

Un man jau likās, ka izdzīvojušie esam tikai mēs - kas spēlē šo spēli.

Visumniekam ir brālis Un mani apzaga

Lai nu tā būtu..

Ātrāk dodies uz Režecu!

Pag, būs jāaprunājas ar sunisu un jāsataisa pāris updeiti, ar šitādām bandām + kartes updeitu.

1. e35 cīņa sākās un protams viņam palīdzēja viņa kaķis.
Sākumā 1. uzbruka monstrs taču e35 viņu atvairīja ar bieglu kustību, taču izrādījās ka monstrs viņu apmāna un iesita kaķim, e35 saniknojās un no visa iesita ar savu dūri monstram pa seju, taču vairāk sāpēja e35, jo monstrs neko nevar just, ja viņš sastāv tikai no kauliem, . e35 saprata ka šoreiz būs jāizmanto maģijas un izsauca ugunsbumbu kuru raidīja monstra virzienā. Monstrs paleca malā un lode trāpija pa zombijsikspārni. Monstrs atkal uzbruka e35 un iekoda viņam kājā. e35 izmantoja savu atjaunošanas burvestību un izsauca ugunspūķi kurš nosita monstru, bet sadauzītais skelets atkal salipa kopā un uzbruka e35...

Un uzbruka e35 kaķim kurš tieši tajā brīdī centās uzbrukt monstram, monstra roka izdūrās cauri kaķa galvai un kaķis nokrita zemē. *es sāku raudāt*. Atgriežoties pie stāsta: e35 sastindzināja monstru un ar maģijas palīdzību ieslodzīja viņu tuvējā metāla kastē kura ir nesalaužama. Tad e35 ar pēdējiem spēkiem centās atdzīvināt kaķi...

Jānis bija pabeidzis resursu vākšanu, apmetnes izveidi un bija gatavs iziet uz viesnīcas jumta lūkoties, kas notiek naktī. Naktī bija tikpat ērmīgi, cik dienā, tikai ik pa laikam izdevās klusi, ļoti klusi, gandrīz nesadzirdami kliedzieni un rūkoņas. Tos varēja saklausīt tikai tad, kad apklusa vējš. Jānis apgāja apkārt viesnīcas jumtas, līdz redzēja, ka no Daugavpils puses tuvojas gaismiņas. Izskatījās, ka tās ir gaismiņas, bet Jānis nebija drošs.. Zinot, ka iespējamā mašīna turpinās braukt pa taisni - pa galveno ielu, Jānis aši savāca mazo pistoli, ko bija atradis lejā sargu kabinetā, kameru un 3 hematogēnus. Uzvilka savu raibo jaku un tumšās sporta bikses un devās uz pirmo stāvu.

Izejot no viesnīcas, Jānis pieskrēja pie viesnīcas stūra un nolika savu kameru tur. Pats atkal pieskrēja pie durvīm un gaidīja, kad nu kas ieradīsies. Gaidīt bija ļoti baisi, jo vēl joprojām, vējam norimstot, bija dzirdamas dīvainās skaņas. Bija arī ļoti tumšs, jo nestrādāja neviens luksafors. Ja tie būtu kādi tūristi, viņi noteikti apstātos pie Māras pieminekļa, kas, par laimi, bija dažu metru attālumā no viesnīcas. Ja tie būtu kādi bīstami paskata cilvēki, Jānis steidzīgi varētu doties iekšā, bet, ja nu tie ir kādi savainoti cilvēki, viņš steigtos tiem palīgā. Jānis gaidīja..

Pagājis jau ļoti ilgs laiks, kopš Artūrs sāka virzīties uz dienvidiem un vākt gliemenes un gliemežvākus. Bet viņš bija pārguris un viņam vajadzēja atrast pajumti. Pūta viegls vējiņš, bet tas tomēr bija pārāk spēcīgs priekš Artūra, un viņš pakrita. Viņš bija vēl milzīgākā izmisumā kā toreiz uz jahtas. Viņš tomēr izlēma necelties, bet pārlaist nogurumu tepat...

Pagāja dažas minūtes, bet mašīna tā i nebrauca, Jānis nodomāja, kas gan varētu būt par lietu un jau grasījās iet pa lielceļu meklēt to mašīnu, bet tad nolēma uziet uz jumta, lūkot pēc mašīnas. Bet viņas neredzēja.. Tad Jānis nodomāja, ka tūristi varēja apmesties pamestajā viesnīcā "Rēzekne". Tāpēc devās turp. Visu aizslēdzis devās ārpus savas viesnīcas un gāja pa trotuāru lejup no kalna. Centās turēties ēnā, jo kas zin', varbūt viņu atradīs TIE, kas darīja sāpes kliedzošajiem cilvēkiem. Pa ceļam gāja garām arī Rimi veikalam, un tā kā viņam burkšķēja vēders, Jānis nolēma iestiprināties. Viņš visu laiku brīnījās, kā tas nākas, ka viss ir svaigs un garšīgs, bet pašlaik viņam rūpēja tikai mašīna.

E35 tomēr sanāca atdzīvināt kaķi un viņš paņēma no garāžas mazāko lidmašīnu http://my-planes.com/freeware/An-225/An-225.gif un lidoja uz Rēzekni.

1. Pie mums nav kur nosēsties.
2. Tu jau sāc palikt par kaut kādu fantastisku (kā mistisku) būtni, kas nav nemaz interesanti..

Pieceļoties Axel's mazliet pavingroja, lai nebūtu ļoti stīvs.Savāca visas mantas un gāja laukā no slimnīcas.Izejot laukā no slimnīcas, viņš ieraudzīja mašīnu.Iekāpa tajā un aizbrauca uz kādu drošu vietu, lai paskatītos kartē un sameklētu kādu interneta kafejnīcu, lai tiktu pie datora.Sameklējot kafejnīcu, viņš steidzīgi devās tur.Ierodoties tur, viņš ieraudzīja kafejnīcu, tā bija galīgi izārdīta.Ieejot kafejnīcā visi datori bija sadaudzīti, bet par laimi viens strādāja, bet ļoti vāji.Viņš datorā izkopēja karti, pa kuru bija izplānojis savu maršutu.Tad viņš iekāpa mašīnā un brauca uz tuvāko benzīntanku.Atbraucot viņš ātri salēja sev benzīnu, kā arī salēja mazliet kannās, lai būtu rezervē...

..salika kannas mašīnā uz sāka braukt.Pagāja kādas 2 stundas, kamēr viņš sameklēja ceļu ārā no pilsētas.Ceļu atradis, benzīnu ielējis viņš sāka savu garo ceļojumu uz Vāciju.

Artūrs pamodās ļoti savārdzis. Tikai pēc 10 minūtēm viņš aptvēra, ka nav vairs pludmalē. Viņš nesaprata, kur ir. Viņam priekšā atradās divi cilvēki ļoti spocīgā izskatā. "kur es esmu?" Jautāja Artūrs. Un bez atbildes viņš arī saprata, ka tie ir Dzelzs Zagļi. Artūrs atkal sadzirdēja ūdeni un saprata, ka atrodas uz ūdens transporta. Celties viņš neriskēja. Vislabāk bija ritēt pa straumi un skatīties, kādos tālākos pavērsienos tā Artūru ienesīs. Bet atskanēja skaļš bļāviens. Tas bija no tā paša transporta. Artūrs nesaprata - tas ir cits gūsteknis, vai zaglis. Tumšajā nelielajā telpā, kur Artūrs atradās, nemaz nebija ņemšanas vērtas lietas. Tāpēc viņš gaidīja vēljoprojām. Viens no sargiem, kas.

... atradās Artūra priekšā aizgāja pārbaudīt kliedzienu. Atskanēja vēl viens tāds pats kliedziens. Palikušais sargs dikti apmulsa. Vispirms viņš paņēma savu "Bliezeni", kā tas tautā iesaukts. Viņš tēmējot virzījās pa gaiteņa priekšu un skaļi sauca "Vai tur kāds ir? Es esmu gatavas izšaut, ja kāds parādīsies manā priekšā" Artūrs klusītēm izlavījās no savas neērtās gultas un lēnām virzījās uz gaiteņa otru pusi. Lēnām pavēris kādas durvis viņš ieraudzīja gana nepatīkamu skatu. Tā visticamāk bija gaļas telpa, kur Dzelzs zagļi uzturēja savus gaļas krājumus. Par laimi pie pašām durvīm atradās paprāvs cirvis ar sarkanu dzelzs asmeni. Artūrs to paķēra un lēnām kā pelīte virzījās uz sarga pusi.

Pēkšņi sarga priekšā izlēca monstrs. Tas bija otrais monstrs, ko Artūrs ir redzējis. Līdz šim vienmēr viņa brālis viņam aizdarīja acis pirms slaktiņiem. Sargs ātri rīkojās un izdzimteni izšķaidīja ar "Bliezeni". "Ha! Darbiņš padarīts! Vai vēl kāds dzīvs?" Sargs sauca. Neviens neatsaucās, un tad Artūrs nosprieda- jārīkojas. Un viņš cirvi iecirta sarga mugurā. Tad Artūrs tuvāk aplūkoja monstru - kaut gan tam vairs nebija galvas un puse augšdaļas bija izšķaidīta - varēja saprast, ka tam ir plēves starp kāju pirkstiem - iespējams, ka tas var peldēt. Pēc krāsas viņš bija kā ogle. Bet šermuļi Artūram bija vēl. Viņš paņēma sarga "bliezeni" un meklēja vadības telpu lai novirzītu kursu citur.

Pēc vairāk stundām Artūrs jau pietuvojās zemei. Kas tā bija par piejūras pilsētu viņš nezināja, bet paņēmis "bliezeni" pie sāna un vēl 6 tās lodes, viņš devās laukā. Tā bija diezgan apbrušājusies pilsēta. Asiņu te nebija - bet bija nepatīkama rūsas sajūta, jo viss bija nevis pelēks, bet brūns. Lai nu kā, Artūrs uz ceļa atrada lapiņu: "Bremerhaven Kaffeehaus.
Menü:
Kartoffelpüree,
Salat."

Viņš gan nezināja, ko tas nozīmē - bet saprata, ka ir Vācijā. Ne vārdu gan viņš vāciski nemācēja, bet nolūkoja gaišāko, lielāko māju un devās tur iekšā izpētīt kas un kā.

Izejot no Rimi, Jānis dzirdēja balsis, kas nāca no galvenās ielas puses. Viņš aši, bet ļoti piesardzīgi un klusi devās turp. Pieskrienot pie ceļa, noslēpās aiz tuvējās mājas stūra. Tālumā viņš redzēja, kā pa jaunuzbūvēto tiltu nāk pretī divi silueti. Diemžēl viņi vēl bija patālu, lai noteiktu, par ko viņi runāja, vai kas tie īsti bija.

E35 joprojām atradās savā mazajā lidmašīnā, bet pēkšķi viņš dzirdēja ka kāds sitas gar lidmašīnas sāniem, e35 ar burvestībām iemācīja kaķim vadīt lidmašīnu un aizgāja apskatīties kas notiek. Viņš redzēja ka lidmašīnai uzbrūk 3 monstri viņš saprata ka ir ātri jāatsit monstri un jālaižas lejā, meklēt slēpni. e35 ar savu gaismas zobenu zombijiem nocirta galvas un steigšus devās uz pilota vietu lai nolaistos. Pēc nolaišanās e35 saprata ka atrodas parkā, tur bija daudz dažādu koku, gan dekoratīvie gan parasti ozoli, gan krūmi gan arī dažādi augi. Blakus bija zīmīte: "parkplatz" un viņš, e35, kurš 25 savas dzīves gadus bija nodzīvojis Vācijā, saprata ka atrodas Vācijā, viņš arī zināja ka šāds park

Ka šāds parks atrodas tikai Berlīnē, tāpēc viņš pēc atmiņās gāja uz tuvējo viesnīcu https://s.exs.lv/3iv kurā paņēma pirmo veselo istabiņu kas tur bija, un ar savu kaķi tur apmetās. e35 ātri paēda, pārģērbās un nolikās gulēt.

Jānis, izlecot no mājas stūra, paspēja arī izvilkt no kabatas paņemto pistoli un bija gatavs šaut, bet šāviens neskanēja..

"Mīreigi! As sovejīs.. Mani sauc Joņs, i esmu laikam vīneigīs dzeivīs pilsātā. Nadūmoju, ka sastapšu kaidu ita vaļ. Kas esot i kū gribot?"

"Labāk runāsim latviski, citādi dažādos rajonos daudz vārdu izloksne ir dažāda un mēs varam viens otru nesaprast.
Ieteiktu ilgi neatrasties šeit uz ceļa, bet gan doties uz viesnīcu, kur esmu ierīkojis nometni."

"Pašlaik neviens nekur nevar doties, jo vēl ir nakts. Jūs esat noguruši un izsalkuši. Un es vismaz pašlaik nekur nedošos, līdz neatradīšu kādu pazīstamo dzīvu un veselu. Nāciet, tepat ir veikals, iekodiet, paņemiet kaut ko līdzi un dosimies uz viesnīcu. Nāciet."

Bija pagājušas 12h kopš e35 aizgāja gulēt, viņš pamodās no skaļiem kaķa ņaudieniem. e35 apskatījās pulksstenī un redzēja ka pašlaik ir 17.03, tātad 1h un 57min līdz saulrietam. e35 ātri paņēma svarīgākas mantas, aizskrēja uz lidostu un paņēma helikopteri. Viņš nolēma doties uz savu dzimto pilsētu Bremerhaven, pēc 10h viņš ielidoja Bremerhavenā un gāja apskatīt savu māju kura tajā laikā bija labākā, un lielākā visā ciemā. Aizgājis pie savas mājas viņš saprata ka tā ir vienīgā nesabrukusī māja šinī pilsētā. e35 sāka iet uz savu agrāko guļamistabu...

Tā nu visi aizgāja uz RIMI, stipri pieēdās, paņēma vēl kaut ko līdzi un devās uz viesnīcu. Tur viņi aizbrauca uz 9. stāvu - Jāņa nometni. Ierādīja viņiem kādu luksus numuru un teica, lai jūtas netraucēti.
Jānis uzgaidīja, kamēr viņi aizmieg, bet pats devās uz policistu iecirkni. Abi brāļi bija paveci, tāpēc viņam bija bail, ka tie nespētu nest šādu nastu - izpildīt šādu misiju. Ceļš izskatījās nenormāli garš uz bezgalīgs. Kā jau pierasti, norimstot vējam, varēja dzirdēt spiegšanu un kliegšanu. Jānim drebuļi pārskrēja pāri ķermenim. Nonākot policistu iecirknī, Jānis aši devās augšā uz to vietu, kur atrada ieročus. Tur viņš atrada tikai vēl vienu pistoli un šauteni, līdzīgu, kāda bija Ontonam.

Savāca tās un vēl munīcijas kasti, kas bija blakus. Izejot no iecirkņa Jānis redzēja sauli austot, tāpēc tagad jau skrēja atpakaļ, pa ceļam iegriežoties aptiekā un paņemot vēl divas 1. palīdzības kastītes. Tagad, apkrāvies kā kamielis, viņš vairs nevarēja paskriet, tāpēc gāja pa starpmāju ieliņām, turējās ēnā, līdz nonāca pie viesnīcas. Uzbrauca 9. stāvā, ienāca pie viņiem numuriņā, uz galda atstāja pistoli un šauteni un dažas munīcijas pakas un 1. medicīniskās palīdzības kastītes un gāja uz savu istabu nosnausties..

Artūrs sēdēja pārbijies kādā istabā, jo bija izdzirdējis kādu soļojam pa gaiteni, kas ved uz šo istabu un soļus pieklustam, kad tie piegāja klāt istabai. Artūrs bija cieši sažņaudzis "bliezeni" rokā... Durvju starpā parādījās kāds stāvs.

E35 iegājis savā istabā redzēja, ka gultā sēž kāds 15 gadus vecs cilvēks kurš izskatās ~ https://fc08.deviantart.net/fs42/f/2009/128/4..._AngelsTale.png šāds un rokās tur ieroci pavērstu pret sevi un ar rokturi pret e35. e35 gribēja uzbrukt, taču pārodmāja un jautāja: "Wie haist du?"

Artūrs dikti nomierinājās, kad parādījās svešinieks un mierinājuma dēļ varēja bez maz vai viņu apskaut. Bet Artūrs briesmīgi mācēja vācu valodu, lai gan saprata, ka viņam tiek prasīts, kas viņš tāds ir.

Artūrs ar drebošu balsi teica:"English. My name ist Artūrs."

Btw, man uz divām dienām jābrauc prom, tāpēc rakstīšu turpmāk ļoti lakoniski no telefona.

"My name is e35" teica e35, un turpināja "where are you from? England?"

"Yes. And you? What are you doing there? Why are you alive? Why is this happening?" Artūrs ļoti satraukts teica. Un varēja turpināt, bet e35 viņu pārtrauca..

"I'm from France" Teica e35 un turpināja, "I better ask you, what do you do in my house?"

"This is your house? Well... Sorry, i didn`t know! But let me stay there, please. Maybe we could work together for a while to make this house tottaly safe.."

"I heard you have Latvian accent, mby we can speak Latvian?" teica e35 un turpināja "and yes, we can work together."

"Labi. Tad, es skatos, ka tu esi nobriedušāks par mani. Tev ir kādas idejas, ko iesākt?"

Pamostoties Jānis redzēja, ka ciemiņi vēl nebija piecēlušies, tāpēc uzgāja uz jumta, lai kārtējo reizi novērtētu situāciju un gaidīja ciemiņus mostamies..

"Mēs varētu uzēst" Teica e35 un izvilka grozu ar ēdamo.

Artūrs tā īsti nokaunējies pārliecās pāri grozam un apskatījās, kas tur ir. Tur pārsvarā bija augļi un dārzeņi. Artūrs naski paķēra vienu bumbieru un sāka to kāri grauzt un neaizmirsa pateikt "Paldies!"

E35 pats paņēma 6 banānus un teica "Mums būt paņemt mantas un būvēt aizsardzīb"

"Piekrītu. Es labāk pašlaik apstaigāšu tuvējo apkārtni un paskatīšos, ko labu var savākt" teica Artūrs. Tad viņš paņēma savu Bliezeni un negaidījis nemaz e35 atbildi devās ārā.

E35 ar savu kaķi gāja uz tuvākā sev zināmā veikala drupām lai atrastu kautko ēdamu, viņš aizgāja un paņēma 10 bunžiņas kolas, 3 čipsu pakas, 5 gurķus, 4 tomāts un gaļu, un pēctam atgriezās savā istabā.

Jānis, izdzirdot troksni apakšā, devās turp. Cerēdams, ka ciemiņi pamodušies, devās uz viņu istabu, bet tur bija tukšs. Atradis zīmīti, viegli uzsmaidīja, bet doties turp vēl negribēja.. Noglabāja koordinātes savā istabā. Paņēma pistoli, 1 munīcijas kārbu, somā ielika drusciņ ēdamā un devās ārā. Tā kā ārā bija karsts un viņš bija nodomājis atgriezties līdz saulrietam, jaku un bikses atstāja numuriņā, apvelkot tikai šortus un kreklu. Izejot no viesnīcas, viņš apmulsa, jo nezināja, ar ko sākt.. "Sāksim ar apkārtni!" viņš noteica un devās baznīcas virzienā, kas atradās blakus. Ne jau tā, ka viņam nepatika baznīca, bet viņš vienkārši tur nav bijis pēc "otrā vārda saņemšanas", kas viņam bija..

.. Benedikts. Viņš arī bija katolis un ģimene baigā dievbijīgā, bet īsti Dievam viņš neticēja. Viņš ticēja kādam visvarenam spēkam, ko viņš mīlēja saukt par Dievu, bet neuzskatīja, ka tas ir kaut kāds bārdains večuks. Ienākot baznīcā Jānis, kā jau ierasts neko neatrada. Minūti pasēdēja, bet, saprotot, ka te nevienu neatradīs, devās ārā no baznīcas. Blakus atradās pilsētas dome, kurā viņš tikai atrada vairākus pilsētas celtniecības projektus. Viņš tos savāca ne jau tāpēc, ka domāja, ka tas varētu būt kaut kas svarīgs, bet gan tāpēc, ka pats vēlējās kļūt par arhitektu. Uz vienu pusi bija vasarnīcu, viensētu rajons..

.. tāpēc doties uz otru pusi, bet vēl pirms tam apciemojot pilsētas KN jeb kultūras namu. Kultūras namā Jānis pārmeklēja abas zāles un pat augšējās tribīnes un jau grasījās doties prom, līdz izdzirdēja tādu kā elsoņu, smagu elpošanu.. Jānis steidzās uz turieni. Skaņa nāca no garderobes.. Jānis pārlēca pāri letei un.. ieraudzīja savu paralēlklasesbiedru. Jānis, neko nedomādams, aši viņu atbrīvoja no dažādām lauskām un pagalēm un nosēdināja tur pat uz letes. Īstenībā viņam nebija ne skrambiņas, bet psiholoģisks stāvoklis gan bija drausmīgs, tāpēc Jānis neuzdeva liekus jautājumus, kā vien teica, lai seko viņam..

Izejot no KN, Jānis vēl noskatījās lejā no kalna uz 4. Vsk pusi, kur notika milzīgs projekts, kurš jau vairākus gadus nebija pabeigts, bet, neko nesaredzot, devās uz viesnīcu. Nonākot tur, Jānis sniedza Ērikam (paralēlklasesbiedram) pirmo medicīnisko palīdzību un ieveda tajā pat ciemiņu istabā, piekodinot, lai atpūšas.
Tomēr Jānis stipri priecīgs nebija, lai arī tika atrasts vēl viens izdzīvojušais, pie tam viņam pazīstams cilvēks.. Ēriks bija skolas prezidents, nenormāli gudrs puisis, ļoti aktīvs sabiedriskajā dzīvē un, zinot, ka viņu atradis KN, viņš drošivien bija folkloras kopas "Vīteri" dalībnieks. Jānis skolā arī bija samērā aktīvs un gudrs puisis, bet viņš lielākai daļai..

.. No paralēlklases nepatika tāpēc, ka it kā tēloja "kruto" un bija augstprātīgs, lai gan Jānim īstenībā bija ļoti zems pašnovērtējums. Viņiem nepatika, ka Jānis vairāk tusēja ar sportiskajiem čaļiem un foršajām meitenēm, kas droši vien paralēlklasesbiedrus aprunā, bet Jānis to nudien nedarīja, bet nepatiku pret sevi no Ērika un viņa klasesbiedriem juta visu skolas laiku.. Tāpēc viņš nebija īsti priecīgs redzēt Ēriku, bet atteikt palīdzību un viņu pamest Jānis nevarēja.
Jānis vēl redzēja, ka paspēs apmeklēt vēl dažas vietas, tāpēc devās meklējumos, atstājot Ēriku atpūsties.

Jānis izgāja no viesnīcas un devās uz turpat atrodošos picēriju "Little Italy". Tur paņemot dažas picas, kuras izskatījās patiešām svaigas, neko citu neatrada un domājot, ka laiks jau doties prom, Jānis devās atpakaļ uz viesnīcu. Tur Ēriks jau bija pamodies. Klusējot abi apēda picas un tad Jānis centās veidot sarunu. Nakts bija gara, bet Jānim pa drusciņai, pa drusciņai izdevās izvilināt nepieciešamo informāciju..

P.S. Zināšanām: viesnīcas izskats.

Jānis no klasesbiedra uzzināja, ka Ēriks atmodās tikai tad, kad Jānis izmeklēja KN. Kā jau viņam likās, Ēriks bija deju mēģinājumā un nezina, kur atrodas pārējie. Jānim izdevās viņu nomierināt, aizbildinoties ar to, ka līķu taču nav, tad iespējams viņi ir dzīvi.
Ēriks vēlējies vēl pārbaudīt blakus esošo pilsētas centrālo bibliotēku. Pie reizes arī savācot kādu noderīgu lasāmvielu par šo dīvaino lietu, kā arī vienkārši atslābinošu lasāmvielu. Pēc minūtes viņi jau bija nokāpuši lejā un devušies uz bibliotēku. Diemžēl tur neko viņi neatrada kā tikai grāmatas. Ērikam paņemtā soma..

.. kuru Jānis atrada viesnīcā, tika drīz vien piepildīta. Kamēr Ēriks skatījās un izmeklēja 1. stāvu, Jānis skatījās otrajā stāvā. Tur viņš pamanīja sev tuvu lietu - porno žurnālus. Zinot, ka tomēr katram puisim ir jāatslābinās ielika slepus dažus un gāja lejā. Tur jau Ēriks bija klāt, un viņi savu lomu aiznesa uz viesnīcu.
Tad viņi devās uz tuvējo Džettas tirgu, kurā vēlējās savākt noderīgas drēbes un varbūt vēl kādas lietas. Vispirms viņi meklēja tirgus somas, ar kurām parasti vecas tantiņas atved savus pirkumus. Viņiem izdevās atrast 3. Jānis un Ēriks savāca katrs pa vienai un devās meklējumos. Jānis salika dažādus šortus, sporta..

.. bikses un jakas, kā arī dažādus T-kreklus un apakšbikses un zeķes. Savāca arī kādus 3 kroseņu pārus. Ēriks vairāk pieturējās klasiskajam, zolīdajam stilam. Lai gan Jānis apgalvoja, ka laika pucēties nebūs un jāņem kaut kas ērtāks, Ēriks tomēr izvēlējās savu variantu.
Pēc "iepirkumiem" viņi devās uzkost blakus esošā kafejnīcā - konditorejā „Antaris”. Jānis atkal bija pārsteigts par to, kā viss te bija svaigs, bet Ērikam vēl par to neko neteica.. Nevēlējās traucēt, jo izskatījās, ka Ēriks tiešām bija priecīgs, ka tika pie kūkām, bet resns viņš nudien nebija, drīzāk vārgas miesas būves.

Pēc pusdienām Jānis teica, lai Ēriks visu aiznes uz viesnīcu, bet pats devās uz Rēzeknes pilskalnu. Nonākot tur Jānis uzkāpa augšā un apskatīja pilsētu no šīs puses. Neko nemanot kāpa lejā, bet vēl nekur negāja, mazliet atpūtās. Klusumā Jānis centās arī kaut ko saklausīt, bet velti.. Tad Jānis nokāpa un piegāja pie blakus esošā tilta, kas iet pāri Rēzeknes upei. Paskatījās ūdenī, un pat tur neredzēja nevienu zivteli. Nopūtās un devās "mājās", pa ceļam ieskrienot jau pieminētajā RIMI. Savācot "vakariņas", gāja uz viesnīcu. Kur arī turpmāko vakara daļu atpūtās.

Artūrs beidzot atgriezās e35 mājā. e35 neizskatījās pārāk uztraucies par to, ka Artūrs tik ilgi bija prom. Bet tā kā Artūrs sen ar nevienu nebija runājis viņš draudzīgi piegāja e35 klāt un sāka stāstīt:"Zini, es. Man gāja diezgan sarežģīti apgaitā. Es vispirms iegāju kādā apgaismotākā mājā un tur atradu naudu. No sākuma piegrābu pilnas bikses, bet tas izbēru - jo jēgas taču nekādas no naudas vairs nav. Tad es pārmeklēju citu māju un tur atradu vairākus maisus, kuriem vajadzētu noderēt. Es paņēmu gan līdzi tikai 4. Vienā es saliku pārtiku, kuru atradu kādā veikalā. Tur ir vairākas ūdens pudeles un visādi konservi. Tad es vēl līdzi paķēru malkas pagales un sērkociņus." Tad Artūrs ievilka elpu.

... un saķēra savu roku. " Nu patiesībā vienā mājā es iekļuvu cīņā. Bet, protams, mana bliezene izdarīja darbu, lai gan es nedomāju, ka būs tāds atsitiens un sasitu roku pret sienu. Tagad man ir vēl 5 šāvieni atlikuši no tās. Varbūt vajadzētu atrast vēl tai lodes, jo bliezene taču sķeļ visu. Un, e35, kādi resursi mums tagad ir?" Artūrs atlaidās pusveselajā gultā, "es tagad pačučēšu no saviem piedzīvojumiem - bet tu man vēlāk atbildi. Sapratu, ka esi no klusajiem tipiem. Vai vismaz es tev nepatīku, bet tas nekas." un tad Artūrs turot vienā rokā otru, aizmiga.

E35 piecēlās, aizgāja pēc tālvadības pults un atlidināja savu roflcopteri(helicopteri) uz mājas jumta, un aizgāja pakaļ savai lielajai somai kura atradās helikopterī. Atpakaļ atākot e35 piecēla Artūru un teica: "Pašlaik mums ir: 9 bunžiņas kolas, desa, maize, čipsi, piens, dažādi dārzeņi, augļi un citas tamlīdzīgas lietas." Arī patronas tev dabūju" teica e35 un iedeva tās Artūram, taču to pārtrauca monstra iebrukums, kuru uzreiz pārtrauca bliezene, "tagad es uzcelšu maģisku vairogu kurš turas 24h, taču pa to laiku ir jāpaspēj uzbūvēt dabisks aizsargmūris" teica e35.

Nu tad šo var uzskatīt par beigtu spēli

Artūrs bija saslimis un nespēja celt barikādes, lai gan maģija jau sen neturējās vietā. Viss uz ko viņi cerēja bija, ka būs gana klusi lai tos neatrastu. Tomēr arī ēdiens sāka beigties. Lielajā grozā, kas jau izskatījās milzīgs bija palicis tikai viens brūns banāns un 2 bumbieri. Artūrs izlēma doties atrast drošu ceļu un tādu to arī padarīt uz ēdiena veikalu.

Man pašlaik īsti nav laika spēlei, bet es turpināšu vēlāk.
P.S. Slēpts bump.