Lomu spēles

Okei. cik sapratu, tagad man jaizdoma savs personāžs, key.

Nosaukums būs - qtsfg. Cilvēks ar arbaletu, bultām un asu zobenu. Viegls apģerbs, tas nozīme ka var ātri kustēties.

Garš, ātrs, spēcīgs, ierocis zobens ar kuru prot ļoti labi rīkoties un saplīsis loks ar dažām bultām.

Eduards, salīdzinot ar pārējiem vergiem bijis īss, tikai metru septiņdesmit septiņi. Pirms nokļuva gūsta bija sācis nodarboties ar ķīmijas pamatiem, ko tolaik neviens neatzina; viens no viedajiem vīriem savā ciemā. Nokļūstot verdzībā palicis būdīgāks, neskatoties uz sliktajiem apstākļiem. Jau pirmajā verdzības dienā iemantoja apkārtējo respektu, nogalinot vienu no nežēlīgākajiem sargiem.

Šis vergs vēl bija puika pēc ārējā izskata. Viņš negribēja te nonākt, bet tā nu sanāca. Parasti viņš sēdēja klusi un vēroja tikai citus, pētot to uzvedību un noskatot, kurš ir ienaidnieks, kurš draugs.
Viņa slepkavību krājumā jau bija 2 citu vergu nāves. Drīz būs trešā...

Pain sēdēja urīna piesmakušajā vergu sagatavošanas telpā kopā ar Bulcina123. Pavērās durvis uz arēnu. Telpā varēja sadzirdēt pūļa kliedzienus. Saucienus varēja dzirdēt, lamas, elkas pēc asinīm. Pagriezies pret Bulcina123 viņš teica:'' Veiksmi tev arī. Ar šo trešo kauju es iegūšu savu pirmo ieroci,''.

Pain acis apžilbināja spožā saule un vieglais vējiņš, kas ar savu nelielo vēsmiņu centās sagraut Pain drosmi. ''Nostājies vidū!'' teica sargs. Kad Pain bija apstājies arēnas vidū, atvērās dienvidu vārti. ''Dienvidnieks... Viņi nav stipri, ceru, ka ātri dabūšu savu ieroci''

''TiNiTrO, nāc uz priekšu,'' teica sargs.

Kad abi bija ieņēmuši vietu, Pain pēdējo reizi palūkojās uz sauli, tad uz pretinieku un tad koncentrējās tikai cīņai. ''Labi, aiziet, šī āva būs jūsu!'' teica Sargs un aizmeta āvu pret Austrumnieku vārtiem.

Tātad, noslēpumains svešinieks, ar ādas bruņām un gariem matiem, slēpjās ēnās un uzbrūk negaidīti ar saviem zobeniem, kurus izmanto gan uzbrukšanai, gan aizsardzībai, ļoti veikls un ātrs, taču, ja pretinieks to ir pamanījis cīņa var beigties nelabi
http://retromedia.ign.com/retro/image/articl...30042312960.jpg

Esmu Rokijs

Kaspars Ērglis bija veiksmīgs Zemgales hercogistes flotes kapteinis. Tas pakļāvās tikai hercogam, tādējādi kļūstot par viņa labo roku un padomdevēju. Hercogs Jēkabs tam par sasniegumiem uzdāvināja "Ātro Mēriju", ātrāko un spēcīgāko kuģi, kāds bija atrodams visā hercogistē. Bet tad Ketleru dzimta bankrotēja, zaudēja savu ietekmi hercogistē un izzuda no augstākās aprites. Kaspars centās Jēkabam palīdzēt, kā vien spēja, bet diemžēl Jēkabs bija jau pārāk vecs un nevarīgs. Tā gada ziemā Jēkabs arī mira no saaukstēšanās.

Pie varas tolaik jau atradās Skarbais Ivans, vismaz tā viņu visi dēvēja. Ivans Bezsmertnajs bija krievu virsnieks, kurš ar varu pārņēma hercogistes vadību. Viņš visam cēla nodokli, bet tos, kas to nespēja samaksāt, turpat nošāva. Kasparam šī valdīšana nepatika, tāpēc viņš savāca komandu un devās jūrā. Viņa komanda kļuva par pirātiem, kuri laupīja Ivana tirdzniecības kuģus. Viņš bija kā latviešu Robins Huds, tikai Kaspars Ērglis un kapteinis jūrā. Lielāko daļu viņš atdeva katoļu baznīcu mūkiem, piekodinot, lai svētdienas mises laikā laupījumu izdalītu tiem zemniekiem, kas tajā brīdī atrastos baznīcā. Kādu laiku viss ritēja labi. Ivans pavēlēja nogalināt arvien mazāk iedzīvotājus, jo tie spēja samaksāt nodokļus, kas bija vienīgais, kas viņam interesēja. Labklājības līmenis necēlās, bet iedzīvotāji spēja izdzīvot. Jā, Ivanam nepatika zaudējumi Baltijas jūrā, bet viņš nekādā veidā nespēja tām pretoties, Kaspars bija pārlieku prasmīgs kapteinis.

Tomēr visam reiz pienāk beigas. Tā, lūk, vienu svētdienu uz baznīcu atnāca pats Skarbais, lai iekasētu kārtējo baznīcas nodokli. Mūkiem tas bija neierasti, jo parasti nodokļu summa tika iekasēta nedēļas pirmajās dienās. Tajā brīdī mūki tika pieķerti laupījuma dalīšanā zemniekiem. Mūkiem nekas cits neatlika, kā atzīties, kur viņi dabūjuši to naudu, lai netiktu nogalināti. Tad Ivans izdomāja baisu plānu, kā Kasparu noķert, kas arī nākamajā sestdienā, pirātu laupījuma nodošanas dienā, tika realizēts. Kā par nelaimi, arī pats Kaspars tajā brīdī atradās baznīcā. Ivana sargi jau vēlējās viņus visus uzšķērst, bet Kaspars ar biedriem nometa ieročus un teica, ka baznīcā necīnīsies. Ivans par to bija priecīgs, tāpēc sagūstīja visus un aizsūtīja uz vietējo cietumu. Kasparu ievietoja atsevišķā tornī, bet pārējos sabāza kopējās kamerās, no kurienes arī viņiem izdevās izbēgt. Bēgšanas brīdī arī Kasparam bija iespēja bēgt, bet tad viņš varētu riskēt ar savu biedru dzīvībām, tāpēc viņš palika, lūdzot pārējos turpināt iesākto pirātismu Baltijas jūrā, līdz pie varas nonāk kāds saprātīgs un godīgs hercogs.

Pēc šī notikuma Ivans saprata, ka savi cietumi ir pārāk neizturīgi, lai noturētu šos pirātus, tāpēc Kasparu aizsūtīja uz exLandijas cietumu, kas tika uzskatīts par drošāko cietumu lielākajiem noziedziniekiem. No turienes vēl neviens nespēja izbēgt. Cietumā Kasparu visi dēvēja par pirātu Ērgli. Neviens viņa īsto vārdu nezināja. Cietumā tas bija vienpatis, viņš neiesaistījās nedz dumpjos, nedz asās vārdu pārmaiņās. Neteiktu, ka pret viņu bija liela reputācija cietumā, tomēr neviens neuzdrošinājās teikt ko pretī Ērglim, kaut vai tāpēc, ka viņš visu laiku klusēja.

Reku es.

Eduards, pēc kārtējās ilgi pavadītās dienas vergojot Exslandijas rūdu raktuvē atvieglotā slodzē (labi sakari ar sargiem), atgriezās uz ieslodzīto nodēvētajām 'kopmītnēm'. Ieraugot, ka kāds rakņājās pa viņa gultu, Eduards automātiski uzbļāva svešiniekam. Viņam pagriežoties atklājās, ka tas ir pirāts Ērglis. Eduards ašā solī devās viņa virzienā, gaidot paskaidrojumu.

Rufus.
Dzīvo bedrē zem pilsētas domes.

Kanibāls.Bieži vien ēd naktīs nomaldījušos pilsētas iedzīvotājus.

Ērglis paskatījās uz Eduardu ar domīgām acīm, kaut ko noburkšķēja un pagriezās atpakaļ pret gultu. Tad viņš no Eduarda bikšu kabatas izvilka kāršu komplektu. "Tu solīji atdot manas kārtis, bet visu laiku piemirsti par to. Nolēmu tās savākt pats." Ērglis ielika kāršu komplektu savā kabatā un devās ārā no Eduarda kameras.

Ērglis saņēma sitienu. Bet tas nebija nedz tik spēcīgs, lai saliektos, nedz tik spēcīgs, lai vaidētu. Bet kaut kas viņam šajā puisī likās interesants. Sīks, bet ņiprs knēvelis. Viņš nesaprata, ko Eduards vēlējās ar to panākt, bet pazemoties šī sīkaļas priekšā viņš nevēlējās. Ērglis veica ašu manevru un satvēra Eduardu no mugurpuses, ar vienu roku turot viņa divas rokas, bet ar otru roku žņaudzot kaklu. Šo paņēmienu Ērglis bija iemācījies, laupot krievu kuģus. Kad sargs bija pavisam tuvu, Ērglis Eduardu atlaida un tas nokrita zemē.

Ērglis pagriezās un devās uz savu kameru. Tur nosēdās pie galdiņa un sāka likt pasjansu, pa starpai palūrot, kas notiks ar sīko Eduardu, jo viņa kamera atradās tieši pretī tam koridoram, kurā notika kautiņš, tādējādi izveidojot izcilu novērošanas posteni.

Eduards saņēma pāris rungas sitienus, bet nekā nopietna, viņš ir iemācījies pārdzīvot sāpes. Visi noskatījās, kā viņu velk pa gaiteni uz karceri, bet uz viņa sejas bija mazs smīns. Viņš noskatījās nopakaļ uz Ērgļa kameru.

Dīvainais svešinieks izvairās no sakariem ar citiem ieslodzītajiem

Džo ( tā sauks viņu, jo pie apraksta aizmirsu pielikt ) maz iesaistījās kautiņos, jo nepatika liela agresivitāte, bet, kad vajadzēja cīnīties, tad viņš kļuva savādāks.

Jūtot šo spriedzi, mans varonis uztaisīja pašnāvību

*Te jau viss mirst nost lēnām... *

Ziemeļu vārtos parādījās Pain kopā ar Šamējo.
''Vergi! Mums jābēg, saņemat visus ieročus, kurus varat un pievienojaties man. Jāizbeidz šī vergošana!''

-rakstat no Ziemeļu vārtiem, kuru grib pievienoties-